ihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunā izrāde Piecas dziesmas pēc atmiņas sākas, vispirms atveroties vienam priekškaram, tad paceļoties otram, – it kā mūsu priekšā tiktu izsaiņota liela dāvanu kaste, bet tās vidū... Jubilejas traģikomēdija – tāds žanra apzīmējums dots iestudējumam, kuru režisors Vladislavs Nastavševs veidojis sadarbībā ar tekstgrupas Orbīta biedriem Artūru Punti, Vladimiru Svetlovu, Sergeju Timofejevu un Aleksandru Zapoļu, kuri ir arī scenogrāfijas un kostīmu autori.
Teātra izšķiršanās iekļaut repertuārā šādu iestudējumu liecina ne tikai par vēlēšanos dot iespēju pie sevis strādāt Vladislavam Nastavševam, kura Mēdeja tiek turēta viesizrāžu un festivālu apritei, bet ikdienā rādīta vairs netiek. Piecas dziesmas pēc atmiņas liecina par teātra uzticību savu skatītāju spējai un vēlmei uztvert un izbaudīt materiālu, kas prasa ļoti lielu līdzdomāšanas procesu, pašam skatītājam aizpildot speciāli atstātos baltos plankumus.
Par ko ir stāsts
Izrāde atgādina grāmatu, kurai nav vāka un titullapas, vai arī kādu TV raidījumu, ko esam ieslēguši jau pēc sākuma, programmas nav pa rokai, internetā meklēt slinkums, un tad nu mēģinām saprast, par ko ir runa. Konkrētajā gadījumā ir nojaušams, ka tiek atzīmēts kāds notikums, notiek gremdēšanās pagātnē, tomēr, par spīti kādas mājas pieminējumam un kāda cilvēka cildināšanai, precīzi restaurēt, kas tad ir noticis un tieši kas šobrīd tiek atzīmēts, ir visai problemātiski.
Lugas ievadā autori definē, ka tā ir par "valodas prakšu rituālo raksturu", savukārt darbības vietu raksturo kā nosacītu telpu, kuru var nosaukt par Atmiņu namu. Skatuves centrā sēž trīs vīrieši, kas sarunājas ar ceturto, kura seju redzam ekrānā. Ja nav nopirkta programmiņa, ir pagrūti saprast, ka ikviens no viņiem atveido vairākas lomas, jo tās saplūst. Faktiski mums ir darīšana ne tik daudz ar atsevišķiem tēliem, ko atveido viens aktieris, bet drīzāk ar sociālajām lomām, kādas katram cilvēkam ir ikdienā, kad mēs vienlaikus esam dēls, darbinieks, kaimiņš utt.
Viena cilvēka iesprostošana ekrānā atgādina mūsdienās tik izplatītos čatus skaipā, kuru estētika ienāk arī teātrī (piemēram, Dmitrija Petrenko iestudējumā Vienaldzības gadsimts Liepājas teātrī). Tad, līdzi velkot pārvietojamu skandu, ierodas pasākuma vadītāja un piesaka solistu, pianisti un kori. Atmiņu stāsti no vienkāršas sarunas pārtop publiskos priekšnesumos. Kad uz skatuves beidzot parādās atslēgas figūra – Igora Čerņavska atveidotais varonis –, skatītāja gaidas uzzināt, kas tad īsti noticis, netiek remdētas, jo viņš runā programmiņā atrodamo Sergeja Timofejeva dzejprozas tekstu, kas ir asociatīvi blīvs, bet nepalīdz precizēt aptuveno sižetu. Ir skaidrs, ka autori vēlas uztvert atmiņas irdeno dabu – ir iespējams aiz frāzēm noslēpt to, ka cilvēks patieso notikumu neatceras, taču ne visi arī vēlas atcerēties. Tiek izsaukts zinātnieks, kurš lasa lekciju, ekrānā redzam ekstrasensu, taču kopējo atmiņas ainu tas neuzlabo.
Izrādes emocionālā iedarbība lielā mērā ir atkarīga no skatītāja vēlmes atsaukties impulsiem. Mulstošā publika aplaudē, kad Danas Bjorkas atveidotā pasākuma vadītāja rosina to darīt, aplausi skan arī pēc dziesmām, taču mulsums nepāriet. Turklāt nevar nepamanīt, ka izrādes tonis ir, lai arī maigi, tomēr nepārprotami ironisks.
Rituālu slazdos
Izrādes tēmu par atmiņas gaistošo dabu režisors risina divējādi – kā vienkāršu sarunu un kā jubilejas pasākumu. Tieši pompozā forma, kādā tas notiek, izceļ neveiklo sajūtu, ka patiesībā neviens īsti nespēj pateikt, kāpēc šāds pasākums ir sarīkots. Cilvēkus izsauc pie mikrofona, viņi kaut ko runā tāpēc, ka jārunā. Manuprāt, izrādes kulminācija ir Ņinas Ņeznamovas atveidotās Regīnas Šmuļavskas soloiznāciens. Elegantā dāma atnākusi pateikt dažus "neformālus vārdus", taču viņas uzstāšanās sastāv no vienām vienīgām frāzēm, brīžiem netaupot patētiku. Kundze aizraujas, aiz viņas tiek aizvērti visi priekškari, bet viņa tikai runā un runā.
Ideja iesaistīt Ņinu Ņeznamovu šādā projektā ir lieliska. Pirmkārt, viņa ar spožu ironiju kļūst par nepieciešamo ķirsīti svētku tortē. Otrkārt, tieši vecākās paaudzes zvaigznes piedalīšanās izteikti neordinārā projektā var mest tiltu starp konservatīvo skatītāju un novatorisko skatuves valodu.
Rodas iespaids, ka teātra direktores Danas Bjorkas piedalīšanās izrādē faktiski otrā plāna lomā, kas gan ir būtiska, saistīta ar vēlmi parādīt, ka šāda veida iestudējumus teātra vadītāja aktīvi atbalsta – jo, stingri ņemot, teātrī ir vesela plejāde aktrišu, kas šo ironiski dekoratīvo dāmu – pasākuma vadītāju – būtu spējīgas atveidot gana krāšņi. Danas Bjorkas interpretācijā tā ir lietišķa būtne, kura apzinās savu pievilcību, nemitīgi pārģērbjas un ir gatava nodrošināt, ka šovs turpinās jebkuros apstākļos.
Ir svarīgi fiksēt, ka Aleksejs Korgins, Ivans Streļcovs un Dmitrijs Palēss, kuri uz skatuves ir gandrīz nepārtraukti un kuru izpausmes ir visai limitētas (šai izrādē gandrīz nav Vladislavam Nastavševam raksturīgās ekspresijas), darbojas iekšēji intensīvi, arī viņu tēli pakļauti maigai ironijai. Igors Čerņavskis vienubrīd pārtop ļoti ironiski tvertā ekstrasensā, kura pusaizsegto seju vērojam uz liela ekrāna. Atsevišķs iznāciens zinātnieka tēlā piešķirts Aleksandram Maļikovam.
Īpaša vieta izrādē ir muzikālajai sadaļai, kurā Maksima Busela atveidotais mūziķis Juliāns Sopots ar pielīmētām Fredija Merkurija ūsiņām Vladislavam Nastavševam raksturīgajā manierē dzied viņa dziesmas ar Orbītas autoru vārdiem, viņu pavada Ludmila Mogiļevska Liliānas Rekas lomā. Nozīmīgu vietu šajos priekšnesumos iegūst koris Accolada Oksanas Čerkasovas vadībā, ilustrējot vēl vienu publisko pasākumu tendenci – bērni atmaidzina publikas sirdi, tāpēc viņu klātbūtne piešķir pasākumam papildu emocionalitāti. Orbītas sarakstītie teksti gan šo situāciju apvērš, jo eņģeļu balsis, dziedot par eņģeļiem, piebalso Juliāna Sopota dziedājumam: "Mūs ir par ko neieredzēt, un par ko mums pārgriezt rīkli arī ir." Tā ir nepārprotama provokācija pret publiku, kuras vairākums visdrīzāk nepavisam tā nedomā.
Piecas dziesmas pēc atmiņas ir izrāde, kas, iespējams, iekustinās skatītājos zināmus atmiņas procesus, kam nebūs tieša sakara ar izrādi, pat ja pati izrāde būs izraisījusi vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arī tas būtu vērtīgi.
Piecas dziesmas pēc atmiņas
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 15.II, 7., 28.III, 24.IV, 16.V plkst. 19
xxx
Āāāā-ūūū