Teātra ģimene, dailēnieši, savu kolēģi sumināja ar sirsnīgām runām un atmiņu stāstiem, kā arī vairākiem muzikāliem sveicieniem no izrādēm, kurās aktieris piedalījies, 70 gadus esot uz Dailes teātra skatuves.
Pats vecmeistars pateicās kolēģiem par īpašo svētku sajūtu un kopā pavadītajiem gadiem Dailes teātrī.
Gunārs Placēns: "Paldies Eduardam Smiļģim, kas mani pieņēma darbā. Ar cik režisoriem kopumā esmu strādājis, to nevar saskaitīt. Viņi ir nākuši un gājuši, atkal nākuši jauni vietā. Paldies arī visiem kolēģiem un partneriem, kas šos daudzos gadus bijuši kopā ar mani, tāpat paldies ģērbējiem, frizieriem, grimētājiem, visiem dailēniešiem. Un, protams, paldies arī maniem mīļajiem skatītājiem."
Gunārs Placēns jau 70 gadus ir Dailes teātra aktieris. Absolvējis Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolu un Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu, Gunārs Placēns iestājās Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskolā, kas viņa mācību laikā pārtapa par LPSR Valsts Teātra institūtu. To viņš beidzis 1951. gadā, kad arī Eduards Smiļģis jauno aktieri pieņēmis Dailes teātrī. "Spēka un ekstāzes aktieris" – tā viņš teicis par Gunāru Placēnu, kurš gribēja spēlēt varoņlomas, bet tām vajadzīga cita "faktūra". Iekšējā enerģija un spēks man ir kā Lāčplēsim, tik tā āriene neiet kopā – tā sacījis viņš pats. Gunārs Placēns kļuva par mazo ļaužu dziesminieku, kā viņu nosaucis teātra kritiķis Gunnars Treimanis.
Ar bagātu fantāziju, lielisku humora izjūtu un jūtīgumu apveltīts, ar savu labsirdīgo būtību un biškopja rūpību Gunārs Placēns meistarīgi veidojis smalkus raksturus, kuri piesaista sev uzmanību. Gunārs Placēns nekad neizsmej, viņš smieklīgajā meklē cilvēcisko, kas piešķir tēlam patiesīgumu. Komēdija ir jāspēlē daudz nopietnāk par traģēdiju, viņš uzsvēris.
Gunārs Placēns ir režisoru pieprasīts aktieris, viņa lomu skaits sniedzas pāri simtam. Un dažas no tām ir kļuvušas īpašas. Protams, omulīgais un dzīvespriecīgais Šveiks Eduarda Smiļģa 1961. gada inscenējumā, tad precīzais padomju laikmeta tips, aprobežotais "loceklis vairākās valdēs" Fēlikss Ģīga M. Birzes komēdijā Sākās ar melno kaķi (1966), mūsu teātra tēvs, liels aktieris gan uz teātra skatuves, gan dzīvē – Ādolfs Alunāns latviešu teātra simtgades iestudējumā Lai top! (1968), doktors Votsons Šerlokā Homsā (1979) un Dona Kihota uzticamais pavadonis Sančo Pansa M. de Servantesa Donā Kihotā (1984).
Gunāra Placēna bagātais aktiera mūžs redzams arī daudzās kinofilmās. Debitējis kino viņš 1958. gadā ar Augusta Caunas lomu filmā Latviešu strēlnieka stāsts, pēc tam radot virkni spilgtu lomu darbos, kas pieder mūsu kino klasikai.
Gunāra Placēna darbs ir novērtēts gan gadskārtējās Latvijas teātru skatēs (apbalvojumi par Fēliksu Ģīgu un Ādolfu Alunānu), tāpat saņemti padomju laika goda nosaukumi: Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1971), Tautas skatuves mākslinieks (1977). 2011. gadā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Dailes teātris sveic mūsu gaviļnieku, novēlot stipru veselību un nemainīgi možu garu.