Henrieta Verhoustinska @@@@
Angļu vidusslāņa pāris – misters un misis Smiti – ēd savas angļu vakariņas un risina savu sadzīvisko sarunu. Pamazām tā kļūst dīvaināka, Smitiem pievienojas cits pāris, kalpone un ugunsdzēsējs. Šķiet, ka viņi gvelž absolūtas muļķības, tomēr viņu izdarības vada tikai viņiem jaušama dzelžaina loģika. Absurda teātris ir totāla spēle ar striktiem nosacījumiem. Tiklīdz sāk šķist, ka saproti, kas notiek, seko kas bezjēdzīgs, ar iepriekšējo notikumu vai dialogu nesaistīts. Personāži ir abstrakti un bez jebkādas psiholoģiskās motivācijas. Cilvēki absurda lugās runā, nevis lai komunicētu vai izteiktu savas domas, bet lai rotaļātos ar vārdiem. Ja teātris pirmajās piecās minūtēs vieš skatītājā izpratni par šiem spēles noteikumiem, iesaistīties tajā ir ļoti interesanti. Iespējams, Jonesko Plikpaurainā dziedone, radīta drīz pēc Otrā pasaules kara, atmaskoja mietpilsoniskās dzīves bezjēdzību, taču Nacionālā teātra jaunākās paaudzes aktieru izpildījumā bauda ir skatīties, kā viņi cīnās ar savu iekšējo vajadzību visu "nopamatot" un pūlas ļauties spēles vieglumam, dažbrīd šai cīņā klūpot pārliekā centībā. Izrāde ir viegla un, pateicoties scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei, arī stilīga.
Atis Rozentāls @@@@
Šis ir gadījums, kad izrādi pagrūti "nomērīt", jo nav atskaites punkta. Sižeta nosacītība pieļauj visdažādākās interpretācijas. Seši aktieri spēlē ieinteresēti, taču pirmizrādē vēl jautās saspringums. Tāpēc puse ābola avansā – ar noteikumu, ka centības vietā nāks atraisītība un kopīga "kaifa ķeršana" par to izteiksmes brīvību, ko dod Jonesko. Brīvība gan šķietama, luga ir strukturēta atsevišķos blokos, un režisore Indra Roga dod atskaites sistēmu arī kustību un žestu partitūras veidā. Sanita Pušpure pašlaik vēl visu teksta un kustību kopumu izpilda vairāk tehniski, taču pārējie jau sākuši iedarbināt fantāziju un "apdzīvojuši" doto shēmu ar niansēm. Ar interesi var sekot tam, kā absurda paradoksalitāti izdzīvo Evija Skulte, Jurģis Spulenieks un Uldis Siliņš, mazliet nevienmērīgs ir Lienes Sebres un Kristapa Ķeseļa sniegums. Ja izrāde atvērsies nevaldāmā spēles azartā, organiskāk tajā iekļausies arī pašlaik paraugdemonstrējumu līmenī esošās spēles ar uguni. Acīmredzot, lai vilktu paralēles ar mūsdienu dzīves absurdajām situācijām, sākumā skan ieraksts, kurā puisis – telemārketinga operators – izmisīgi sliktā krievu valodā pūlas pārdot preces krieviski runājošai sievietei. Izrādes varoņiem ir līdzīga problēma – viņi cits citu it kā dzird, tikai jēgas no šīm sarunām nav. Brīžiem ir ļoti jautri.
KĀPĒC? DIENA!