Par vienu no intriģējošākajiem mākslas notikumiem Rīgā pašlaik ir jāatzīst poļu arhitekta un inženiera Vaclava Špakovska izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 4. stāva zālēs. Tās pirmā ēsma ir nosaukums Rīgas piezīmju grāmatas. Pavisam netālu, Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, ir iepazīstama cita poļa – Pāvela Novaka – stikla un rožlapiņu māksla (Pāvela Novaka izstāde Ziedi un asinis būs skatāma līdz 6. aprīlim). Kaut gan šķiet, ka abu tautiešu vienlaicīgās izstādes ir vien sakritība, nevis pēkšņs starpkultūru intereses uzplaiksnījums, tā lieku reizi atgādina, cik maz mēs viens par otru zinām.
Līnijas piedzīvojumi
Uzreiz gan jāpiebilst, ka arī Polijā par Vaclava Špakovska (1883–1973) īpašo radošo metodi un grafiskās abstrakcijas pioniera lomu uzzināja samērā nesen – pirmā izstāde notika 1978. gadā Lodzas Mākslas muzejā jau pēc viņa nāves. Savukārt 2012. gadā, kad Vaclava Špakovska darbi tika izrādīti Ņujorkas Modernās mākslas muzeja izstādē Radot abstrakciju. 1910–1925, viņš iekļuva pasaules abstrakcionistu zvaigznājā līdzās Paulam Klē, Vasilijam Kandinskim, Aleksandram Rodčenko, Pītam Mondriānam un citiem. Rīgas ekspozīciju sarīkojis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Polijas partneriem Lodzā un Varšavā (kuratori Inga Lāce, Jakubs Gavkovskis un Daniels Muzičuks), aizsākot izpēti un sadarbību, kas jau pirms diviem gadiem rezultējās ar mūsdienīgi izvērstu izstādi Lodzas Mākslas muzejā. Tomēr tieši Rīgā Vaclava Špakovska skices un zīmējumi iegūst īpašu zīmīgumu, jo pirmo reizi atgriežas vietā, kurā tie ir radīti un kurā novērotie motīvi ļāva māksliniekam ģenerēt metodi, ko viņš izkopa un pamatoja mūža garumā.
Varšavā dzimušā Vaclava Špakovska ģimene uz Rīgu pārcēlās 1897. gadā, un 1903. gadā viņš sāka arhitektūras studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, pēc to beigšanas 1911. gadā viņš atgriezās Polijā. Izstādē bagātīgi un pārskatāmi eksponētās piezīmes, skices un fotogrāfijas ļauj uzburt rosīga, oriģināla prāta vīziju. Šķiet, ka studentu ar inženiertehnisko domāšanu un vijoļspēles iemaņām vienlīdz aizrāva dabas un kultūras norišu vērošana. Skiču burtnīcās ir redzamas gan reportāžas no Rīgas ielām un ceļojumiem, gan iespaidi no grāmatām par etnogrāfisko būvniecību, arheoloģiju u. c., gan atmosfēras parādību pētījumi – pacietīgi mākoņu, laikapstākļu, vētru, ciklonu un to pavadošo skaņu novērojumi. Līdzās skicēti līniju musturi, kas vēlākos gados attīstīti, pilnveidoti, strukturēti un teorētiski pamatoti traktātā Ritmiskās līnijas (1969).
Kopš XX gadsimta 20. gadu sākuma mākslinieks mērķtiecīgi veidoja tintes darbu sērijas, kurās taisnas līnijas kārtotas pēc stingri noteiktas sistēmas. Ar velci vilktas vienu milimetru platas līnijas, ritmiski mainot virzienu taisnā leņķī, plūst paralēli, ievērojot četru milimetru intervālu. Šie darbi panāk gluži vai meditatīvu iedarbību, kad skatītājs ļaujas sekot meandram līdzīgajai līnijai ar acīm vai pirkstiem – to arī piedāvā astoņi ekspozīcijas elementi. Vienlaikus tajos, līdzīgi kā burtu virknējumos grāmatas rindās, nošu simbolu pierakstā, audumu rakstos vai dejas horeogrāfijā, ir ieslēpti stāsti, melodijas un pasaules uzbūves principi. Savu motivāciju Špakovskis skaidroja ar mērķi sasniegt galējo punktu, aiz kura neko vairs nevar padarīt vienkāršāku. To palīdz īstenot lineārā simetrija, savukārt ritms nodrošina skatītāja iesaisti, vedot viņu līdzi līnijas piedzīvojumos.
Līdzsvars un harmonija
Interesantu pārdomu lokā ieved paša mākslinieka un viņa darbu daudzo nopietno interpretētāju norādes par piederību rietumnieciskajai modernisma valodai, nevis senajai ornamenta konstruēšanas praksei. Īpaši tāpēc, ka ornamenta definīcija nemaz nav tik viennozīmīga, kā to bieži traktē, – estētiski dekoratīvas tieksmes rosināta piedeva mākslai. Manuprāt, ornamenta un abstrakcijas pretnostatījums it nemaz nav jēgpilns. Iespējams, ir pat likumsakarīgi, ka tieši tajā laikā, kad ritmisko līniju projekta aizmetņi dzima Vaclava Špakovska galvā, Eiropas intelektuāļi aizrāvās ar Vilhelma Voringera grāmatu Abstrakcija un iejušanās (1907). Tās autors savdabīgi papildināja stilu evolūcijas un ornamenta pētnieka Aloīza Rīgla ieviesto jēdzienu "mākslasgriba" un skaidroja ne vien eiropocentrisko, bet arī austrumu, afrikāņu, Austrālijas un Amerikas tautu mākslas izpratni, duālo pretstatu pāri bāzējot dzīvi atdarinošajā (t. i., baudu, empātiju raisošajā) un kosmiskās dzīvības un baiļu noslēpuma valdzinātajā mākslasgribā (kas attiecīgi iemiesota ģeometriskajā, ornamentālajā stilā). Vaclava Špakovska līniju labirintus gribas atzīt par pilnībā radnieciskiem Voringera raksturotajiem ornamentiem, kuru struktūra gandrīz vienmēr balstās vēlmē izprast dabas pamatprincipus, atrast līdzsvaru un harmoniju.
Izstādes plašākajā telpā ir iepazīstamas ar burtiem apzīmētas ritmisko līniju albuma sērijas, kuru pamatā ir atšķirīgi organizatoriski principi, bet vienojošais – lapu piepilda viena nepārtraukta līnija. A sērijā izmantotas slīpas labirintu ejas un tukšumi, B sērijā pētīti tādi kā iekšēju vai ārēju impulsu raisīti pārlēcieni, C sērija atgādina divu svārstu kustības savstarpējo mijiedarbību, D sērija pēta zigzagveida svārsta kustību pa U burta trajektoriju, bet F – pa L burta trajektoriju. E sērijā noteicošā ir līkumu izpēte, izvirzot meandru kā dabiskas struktūras principu, ko vēl tālāk attīsta S sērija, atrodot arvien jaunus dinamiska ritmiskuma avotus.
Šādā garā Vaclava Špakovska zīmējumi rosinājuši gan matemātiķu, gan dabaszinātnieku, gan lingvistu, gan animatoru, gan arī mūziķu interpretācijas. Ir zināms, ka mākslinieks pats mēdzis tos izmantot kā nošu rakstu vijoļspēlei, savukārt 2019. gadā, balstoties uz analoģijām ar minimālisma virzienu mūzikā, zīmējumi pārstrādāti precīzā mūzikas partitūrā. Aizraujoša solās būt 28. aprīlī izstādē iecerētā performance, kurā trombonisti Džeimss Falkersons un Hilarijs Džefrijs sekos Špakovska līnijai vienlaikus divos pretējos virzienos.
Izstāde
Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas
LNMM līdz 30. aprīlim