Maija beigās ārkārtējās situācijas apstākļos savu veikumu interneta skatuvē atrādīja Dirty Deal Teatro, kur Paulas Pļavnieces režijā iestudētie viencēlieni tika nosaukti par "izrādēm procesā" ar domu, ka rudenī, ja viss būs kārtībā, tie varētu tikt parādīti klātienes izrādē kā triptiha divas daļas. Savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Vladislavs Nastavševs iestudējis Sergeja Uhanova Melnrakstu, ļaujot šī teksta autoram spēlēties ar jēdzieniem – pirmajā gadījumā mums patiešām ir darīšana ar topošas izrādes melnrakstu (kuru gan rādīja par maksu), savukārt otrajā šis vārds nokļuvis izrādes nosaukumā un zināmā mērā diktējis arī iestudējuma estētiku.
Abos gadījumos izrādes tika rādītas reālā laika režīmā, tātad spēlētas "dzīvajā", kas tās atšķir no ierakstītiem darbiem, piemēram, Elmāra Seņkova iestudētās Irānas konferences, ko demonstrēja ierakstā. Viencēlieni tika parādīti vienu reizi, jo mērķis drīzāk bija ieintriģēt par to, kas vispār šobrīd Dirty Deal Teatro notiek, kā arī testēt pirmās publikas reakciju. Savukārt Melnrakstu Rīgas Krievu teātris rāda vairākas reizes kā repertuāra izrādi, turklāt Mātes lomā dublējas divas aktrises.
Transformējusies ideja
Dirty Deal Teatro parādītie viencēlieni Džeks Uzšāvējs un Ludzas kadriļa tapuši kā lielāka projekta daļas (trešā dramaturga vārds pagaidām tiek turēts noslēpumā), un sākotnējais impulss bijis padomju pagātne. Tas, kas tika parādīts skatītājiem, gan nerada tūlītējas aizdomas par obligātu šādas tematikas klātbūtni, jo saturiski tomēr vairāk balstās mūsdienās. Vismaz man neradās sajūta, ka tāpēc rezultāts būtu sliktāks. Tomēr pagātnes rēgi abās lugās pavīd gan. Cik varēja saprast no sarunas pēc izrādes, viss mēģinājumu process ir organizēts attālināti un klātienē aktieri ar režisori nav satikušies ne reizi.
Džekā Uzšāvējā dramaturģe Justīne Kļava kokteilī sakūlusi ironiju par daudz ko, ieskaitot #MeToo kustību, un diez vai šādu skatpunktu piedotu dramaturgam vīrietim. Lugā parādās vecmāmiņas kā nebūt ne sirmas māmuliņas tēls, prātā ienāk dažādi klišeju modeļi par brāļu attiecībām utt., utt. Šo lugu varētu iestudēt arī kā vesterna parodiju, kurā divi lempīgi brāļi policisti mēģina piekārt pie lielā zvana savu skolasbiedru, inkriminējot viņam visas pasaules pāridarījumus pret sievietēm, ieskaitot laiku, kad neviens no lugas varoņiem vēl nebija dzimis. Justīnes Kļavas teksts ir patīkami politnekorekts, dauzonīgs un asprātīgs, bet beigās pēc visai dramatiskiem notikumu pavērsieniem pieliktais punkts arī ir visnotaļ ironisks.
Paula Pļavniece lugas notikumu izspēli risina, respektējot triju ekrānu tuvplānu diktēto nosacītību un mēģinot izraisīt maksimālu dinamiku, cik nu formāts atļauj. Brāļu lomās Ivars Krasts un Jānis Kronis apspēlē atšķirīgus raksturus, faktiski – divus pārpratumus policistu amatā, no kuriem viens ir izbijis dauzoņa, kam ar notverto "noziedznieku" ir daudz vairāk kopēja nekā ar brāli – lūzeri. Bezgalīgi šarmantu nekauņas tēlu izveidojis Agris Krapivņickis, pilnībā izmantojot ierobežotās ekrāna rāmējuma iespējas. Sulīgs un asprātīgs tipāžs. Jūtams, ka Zoom režīmā bijušas grūtības sabalansēt temporitmu, tāpēc izrāde brīžiem sāk mazliet staipīties, bet to klātienes versijā var novērst.
Mums riebjas
Klāva Meļļa darbs Ludzas kadriļa ir mēģinājums strukturēt vēstījumu pēc tautas dejas principiem, dalot to tūrēs un arī aprakstot, ko šajā brīdī dara dejotāji. Iecere ir interesanta, bet pagaidām ne līdz galam realizēta, jo sākums, kamēr tiek skaidroti spēles noteikumi, ir ļoti smagnējs. Nav pagājis ļoti ilgs laiks kopš Klāva Meļļa režijas darba Mārtins Īdens Valmieras teātrī, kurā viņš uz savu paaudzi raudzījās ar asredzīgu, tomēr mīloši piedodošu skatienu, taču no viņa Ludzas kadriļas teksta vismaz tādā redakcijā, kādu to ieraudzījām ekrānos, jaušams, ka tagad intonācija ir mainījusies un režisore Paula Pļavniece to respektējusi.
Lugā iezīmēta kāda pāra attiecību krīze, un patoss no savstarpējām pretenzijām pāriet uz iebildumiem pret pasaules kārtību (vai nekārtību) kopumā. Turklāt tirādes, kas sākas ar vārdiem "man riebjas", pakāpeniski transformējas uz "mums riebjas", un to jau var nolasīt kā veselas paaudzes vai vismaz domubiedru grupas kolektīvu viedokli.
Te gan ir atturīgi jāaizrāda, ka ar sevis žēlošanu bruģēts ceļš ved uz kraujas malu, kur ir redzams uzraksts "pašironijas beigas". Tas, kā vismaz pašreizējā versijā autors glābjas no naivi izmisīga patosa, ir lielo un mazo problēmu sasviešana vienā kaudzē, radot jūkli bez jebkādas hierarhijas. Šāda pieeja rada paradoksālas kombinācijas, negaidītus pavērsienus un atšķaida bezierunu pamācību toni. Klāvs Mellis pēc izrādes stāstīja, ka izmantojis gan savas un aktieru domas par to, kas viņiem riebjas, gan citējis, piemēram, Grētu Tūnbergu, kā arī meklētājā ierakstījis vārdu "nepatīk" un pasmēlies idejas no sociālajiem tīkliem. Tiktāl iecere ir skaidra. Taču ko ar to visu iesākt? Kāds ir risinājums? Pārfrāzējot Māru Zālīti, čūska līdz ar asinīm tiek izvemta, bet, vijīgi locīdamās, aizslīd tālāk savās gaitās. Vai skatītājs no tā visa aktīvi vēlēsies kļūt labāks?
Izrādes vizuālais tēls iecerēts kā kombinācija starp statiskām, pustumsā slīgstošām aktieru sejām, ap kurām ņirbinās bezpersoniskas disko gaismiņas, video iespraudumiem un ekrānā neveikli rakstītiem tekstiem. Režisore atzina, ka izpildījums nav realizējies gluži tāds, kā iecerēts. Versijā, ko redzēja skatītāji, bija diezgan daudz tehniska bikluma un vizuālas kokainības, pat ja mākslinieks Krišjānis Elviks pamatoja izraudzīto risinājumu kā apzināti kaitinošu, lai papildinātu "man riebjas" uzskaitījumu ar kaitinošu attēlu ekrānā. Atņemtā iespēja redzēt Ances Strazdas, Jāņa Kroņa un Ivara Krasta seju nudien kaitināja. Zoom versija raisīja jautājumu, kā varētu izskatīties iestudējums ierastā teātra vidē. Šķiet, šis ir tas gadījums, kad materiāla uzlabošanas iespējas ir jāizmanto un jāatrod iedarbīgākā balss, kas neradītu instinktīvu barjeru starp vēstījumu un daļu skatītāju (te visai biedinošs piemērs ir Nacionālā teātra izrāde Latvieši, kurā Justīnes Kļavas luga pašiznīcinājās tiešā pret auditoriju vērstā didaktikā).
Rēgu labirints
Abi Dirty Deal Teatro viencēlieni uzrādīja platformas Zoom izmantošanas problēmas – piemēram, diskusijā pēc izrādes atklājās, ka Džekā Uzšāvējā pēc ieceres abiem brāļiem vajadzēja atrasties blakus lodziņos, bet viņu arestētajam laikabiedram – apakšā, taču nejauši sejas izvietojās atšķirīgā algoritmā. Ja šī Zoom izrāžu estētika spiestā vai nespiestā kārtā attīstīsies, kritiķu acs kļūs aizvien piekasīgāka.
Acīmredzot nodrošinoties pret iespējamām nejaušībām, režisors Vladislavs Nastavševs dramaturga Sergeja Uhanova lugas Melnraksts nosaukumu izmantojis ne tikai idejas līmenī, bet arī kā atslēgu Zoom režīmā iestudētās izrādes estētikai. Pārteikšanās, atsevišķu teikumu vairākkārtēja atkārtošana, laikus neieslēgta kamera un uzsauciens aktrisei, dēvējot viņu īstajā vārdā, aizrādījumi par nenomainītu fonu u. tml. rada apzinātu "sasmērētību", proti, melnraksta sajūtu, ko kāda roka vēlāk varētu samontēt. Taču skatītājs redz tieši šo tapšanu, kurā aktieri atsvešināti spēlē dīvainus varoņus un brīžiem ievij arī savus komentārus.
Lugas publicētajā tekstā, ko ikviens var atrast krievu valodā iznākošā žurnāla Snob elektroniskajā versijā, trūkst sākuma ainas, kurā Danas Bjorkas Nosacītā direktore pūlas ierunāt tekstu, lai pamatotu konkrētā materiāla izvēli. Pārsakās, lamājas, sāk no gala. Izteikti pašironiski, jo aktrise, kā mēs zinām, dzīvē nav vis nosacīta, bet pavisam reāla direktore. Kāds atvieglojums, ka pašironiski izrādās arī pirms izrādes sākuma demonstrētajā klipā redzamie, laikam taču lugai vai izrādei (īsti nevar saprast, jo oriģinālā šie vārdi ir nekatrā dzimtē) veltītie saukļi "mūsdienīga, aktuāla, asi sociāla". Teātris iestudējumu dēvē par izrādi – labirintu.
Sākoties pašai lugai, redzam četrus aktierus uz mainīga fona, vizuāli apspēlēta arī iespēja ķermeņu kontūras ekrānā mazliet izpludināt, radot rēgaināku iespaidu. Faktiski mēs redzam dubulttēlus – tādus kā no antīkiem sižetiem izkāpušus arhetipiskus rēgus un aktierus, kuri tos atveido un brīžiem komentē. Arī šajā gadījumā pie darba pamattēmām varam pieskaitīt pagātnes nospiedošo ietekmi uz tagadni, bet izspēlēta tā tiek caur absurda un apzināta pārspīlējuma estētiku, teiksim, Veronikas Plotņikovas Māte (lomā arī Darja Fečina) varētu būt parodija tiklab par Mēdeju, kā Ģertrūdi. Aktieru ansamblī darbojas arī Maksims Busels, Dana Bjorka un Anatolijs Fečins. Tie ir ar interesi veidoti aktierdarbi, kas iztur pārbaudījumu ar tuvplānu, taču, kad spēles noteikumi kļūst skaidri, iestājas risks, ka skatītāja uzmanība var atslābt, un tā tomēr ir dramaturģiskā materiāla problēma.
Vismaz ar mani – ko tur slēpt – tā notika aptuveni izrādes pusē. Kaut – un tas nav noliedzams – režisors ir piedomājis gan pie vizuālā tēla (kopā ar kostīmu mākslinieci Valentīnu Začiņajevu), gan muzikālā noformējuma (Vladislava Nastavševa un Ivana Lubeņņikova dziesma ar Sergeja Jeseņina vārdiem) un, respektējot pamatteksta dalīšanu ainās, panāk temporitma maiņu, kas reizēm citiem režisoriem sekmējas mazāk. Es kā skatītājs drīkstu burkšķēt – kāpēc man tas viss jāskatās? Radošajai grupai ir pilnas tiesības man atbildēt – un kāpēc ne? Atslābinies un gūsti baudu!
Tomēr lielākā intriga ir – vai Zoom izrādes ir īslaicīgs nelaimes pārvarēšanas piespiedu veids vai tām ir nākotne attīstīties kā paralēlam žanram arī tad, kad skatītājs atgriezīsies tradicionālajos spēles laukumos.
Melnraksts
Rīgas Krievu teātra izrāde tiešsaistē
30.VI, 12., 18., 24.VII plkst. 21
Biļetes bezrindas.lv
EUR 6