Dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces otrais literārais darbs Puika, kurš redzēja tumsā ir viens no tiem retajiem tekstiem, kas dienasgaismu ierauga vienlaikus divos formātos – kā grāmata un kā tikko pirmizrādi piedzīvojis iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī. Un dienasgaismas ieraudzīšana šoreiz ir apzināti izvēlēta idioma stāstam par gaismu un tumsu, redzi un redzēšanu.
Vai Jēkabs ir laimīgs?
Izrādei, kuru vēl neesmu noskatījusies, noteikti ir savas priekšrocības salīdzinājumā ar tekstu, lai sižetu – redzīga zēna dzīvi kopā ar neredzīgiem vecākiem – parādītu no atšķirīgiem un uzskatāmākiem aspektiem. Toties grāmata fascinē ne vien ar smeldzīgu atklātību, bet arī – un galvenokārt – ar to, ka tā negaidīti ir arī gaiša, asprātīga un absolūti ticama.
Grāmatas stāstījums vienlaikus izskan divās balsīs – to vēsta gan Jēkabs, ar katru nodaļu veicis lēcienu jaunā dzīves posmā no deviņu gadu vecuma līdz pusaudzībai –, gan viņa mamma Zelma, pēc visa spriežot, sūdzot savu dzīvesstāstu psihoterapeitam. Zelma un viņas vīrs (izrādē Zemgus, grāmatā zēna tēva vārds neparādās), dzīvodami apstākļos, kuros tiem trūkst vienas no būtiskākajām cilvēciskajām maņām, tomēr pieliek visus spēkus, lai dzīvotu normālu dzīvi, – tāpēc arī sievietes lēmums laist pasaulē mazuli. Taču Jēkaba dzīve pasaulē, kurā nav pašsaprotami pat tādi ikdienas sīkumi kā fotokameras notēmēšana pareizā virzienā un dzēriena ieliešana glāzē, liek uzdot jautājumu: vai vecāku gribētā normalitāte nav laupījusi bērnam viņējo – dabisko – normalitāti?
Jā, Jēkabs redz – viņš ir savu vecāku acis mūžīgajā tumsā, tāpēc tikai viņš spēj veikt virkni ikdienas darbu un darbiņu, uzņemoties arvien lielāku atbildību par sadzīvi un pat neredzīgo sporta spēlēm. Un kaut kur tajā visā – arī zēna labestībā, atbildīgumā un visā pārējā pieaugušajiem "ērto" bērnu rakstura īpašību komplektā – kaut kur, līdz zināmam laikam neuzdots, pazūd jautājums, vai Jēkabs ir laimīgs.
Vecāki bērnu lomā
Puika, kurš redzēja tumsā, no vienas puses, ir izgaismojošs – cik daudz gan šajā apskatā esmu spiesta lietot vārdus, kas ir saistīti ar redzēšanu! – teksts par to, ko nozīmē dzīvot bez redzes pasaulē, kurā tā ir tik nozīmīga. Ikdienas gaitas, kurās par nepārvaramu šķērsli var kļūt pat ikdienas maršrutā veikts ceļa remonts, dažādas palīgierīces, sākot ar pašradītu Braila rakstu uz medikamentu kārbiņām un beidzot ar ierīci apģērba krāsas noteikšanai, un vairāk par visu apkārtējo attieksme – sākot no neveiklības, no bērniem (bet ne tikai viņiem) raksturīgās skaļās un netaktiskās izrunāšanās, līdz mēģinājumiem ignorēt otra redzes trūkumu un nespējai saprast pareizo izturēšanās formulu. Tai sabiedrības daļai, kura grāmatu lasīs savām acīm, šīs nianses var kļūt par lielisku spoguli tam, cik pašsaprotami mēs reizēm uztveram spējas un dāvanas, kādas visiem nav dotas.
Tomēr, lasot tālāk, gribas izteikt minējumu, ka Puika, kurš redzēja tumsā nav vēstījums tikai par fizisko redzes trūkumu. Arvien vairāk gribas Jēkaba un viņa vecāku attiecības skatīt caur prizmu, kurā iespējams ir arī cits neredzīguma paveids – tas, kurā ar dioptrijām viss ir kārtībā, bet bērna domas, sapņi un vajadzības paliek tikpat nepamanītas kā tad, ja vecāki pārvietojas ar balto spieķīti. Jo gribas teikt: dzirde taču jums, mammu un tēti, nav cietusi? Savu dēlu jūs neredzat, labi, bet vai jūs viņu klausāties?
Bieži šķiet, ka zēna pleciem pāragri uzveltā pieaugušā loma – no tortes dekorēšanas un ēdiena gatavošanas līdz ainai, kad zēns pēc aklās zarnas operācijas vienā pidžamā mūk mājup no slimnīcas, lai vecākiem paziņotu, ka todien tiem jāatbrauc viņam pakaļ, – pašus vecākus savukārt visai ērti nostādījusi bērnu lomā, kurai diemžēl piemīt arī bērniem raksturīgais egoisms. Zēns dara visu iespējamo, lai vecākiem viņa dēļ nebūtu jāraizējas, – bet vai šim modelim nebūtu jābūt abpusējam? Mammu, tēti, vai jūs zināt, kāpēc Jēkabs savu mīļo kaķēnu aiznesa uz mežu? Kāpēc vannas istabā lāpīja saplēsto jaku ar superlīmi? Kāpēc izgudroja neesošu vēstuļdraugu Salacgrīvā? Vai jūs zināt, kāpēc jūsu dēlam nav draugu? Vai jūs zināt – lai to visu pamanītu, nemaz nav jābūt redzīgam? Un, lai nepamanītu, nav jābūt aklam? Speciālista kabinetā runātais Zelmas monologs, kura fragmentus lasām nodaļu sākumā, ļauj ieraudzīt skumju atbildi uz šo jautājumu.
Iniciācijas labirints
Taču stāsts, ko pēc būtības ir bijis iespējams izvērst neiedomājami skaudru un pat traģisku, autores rokās kā mīksts māls iegūst maigākas aprises. Vēstījums par emocionāli izsalkušu zēnu kļūst par visai asprātīgu, lietišķi komiskā veidā – autorei lieliski padodas deviņdesmito gadu vidū auguša bērna valodas stila atdarināšana – izstāstītu atgadījumu virkni, aiz kuras skumjo realitāti saskatīt reizumis tikpat grūti kā stāstos par tādiem vientuļiem bērniem kā Mio, mans Mio un Brālītis grāmatās par Karlsonu, jo šim fonam pāri slāni pēc slāņa klājas uzjautrinoši un brīžiem traģikomiski ikdienas atgadījumi.
Jēkabs palīdz tantei iebakstīt vietā uz grīdas noripojušo mākslīgo aci. Jēkabs necieš omes sviestaino biezputru. Jēkabs ar draugu brauc peldēties un, ūdenī dauzoties, nejauši noplēš svešam onkulim peldbikses. Jēkabs naktīs sarakstās ar iepatikušos skolasbiedreni, sūtot īsziņas, kamēr iedzīvojas milzīgā telefona rēķinā. Jēkabs mācās, dumpojas, aug un skatās tumsā – bet vai tumsa, kurā dzīvot nolemts viņa vecākiem, nekļūs par cita veida tumsu arī viņu dēlam?
Jēkabs ir citādais it visur – redzīgo sabiedrībā uz viņu raugās piesardzīgi vecāku dēļ, bet neredzīgo vidū – redzes dēļ. Tomēr ar šo citādību, kas ir tik atšķirīga no daudz ierastākās pašizdomātās pusaudžu nesaprastības, zēns cīnās tāpat kā viņa vienaudži – caur pārpratumu, sāpīgu klupienu un negaidītu ikdienas prieku virkni virzienā uz pieaugšanu. Saimnieciskā un praktiskā ziņā būdams teju pieaudzis jau deviņu gadu vecumā, emocionāli Jēkabs tomēr atbilst saviem gadiem un tāpēc iniciācijas labirintā viņam ir jāmaldās tāpat kā citiem – jo šeit nepalīdz «redzēšana tumsā», tikai ticība, ka tur, priekšā, kaut kas ir. Tur, priekšā, ir jau bērnībā izkoptais talants mīlēt. Tur, priekšā, ir spēja piedot tiem, kas labāk nezināja. Beigu beigās šis – jā, tādā nedaudz banālā Mazā prinča garā – ir stāsts ne jau par redzēšanu vai neredzēšanu, bet to būtiskāko, kas nav acīm saredzams.
serīna
Valts