Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku veidotāju risks, pēdējos gados izvēloties tādas operas, kuras ikviens melomāns nezina teju no galvas, ir attaisnojies. Pērn Siguldas pilsdrupu estrādē parādītais Džuzepes Verdi Falstafs (komponista pēdējais opuss un vienīgais meistardarbs komiskās operas žanrā) un šīs vasaras iestudējums – Umberto Džordāno verisma opera Andrē Šenjē (izrāde notika 28. jūlijā) – radīja spēcīgu, paliekošu iespaidu un uzrunāja ar augstu māksliniecisko kvalitāti.
Zināmais un jaunais
Cilvēks ir tā iekārtots, ka uzticas tam, ko jau pazīst. Lai gan tieši ar Andrē Šenjē pagājušo sezonu atklāja Milānas Teatro alla Scala (izrāde bija skatāma kino tiešraidē Latvijā), šīs operas melodijas cilvēkiem vēl nesēž ausīs. Tātad uzsvars jāliek uz pazīstamiem, publikas iemīļotiem dziedātājiem. Tādi Siguldas iestudējuma galveno solistu mīlas trijstūrī ir Madlēnas de Kuaņī lomas atveidotāja operas prīma Maija Kovaļevska un Šarla Žerāra lomā – pieredzējušais Latvijas Nacionālās operas baritons Jānis Apeinis. Protams, arī iestudējuma muzikālais vadītājs, pastāvīgais Siguldas Opermūzikas svētku diriģents Vladimirs Kiradžijevs. Savukārt Andrē Šenjē lomas atveidotājs – tenors no Bulgārijas Kamens Čaņevs – Latvijā viesojās pirmo reizi.
Jāpiebilst, ka vienlaikus ar Siguldas Opermūzikas svētku vienīgo izrādi Jūrmalas festivāla noslēguma koncertā Dzintaros dziedāja trīs mūsu starptautiska vēriena mākslinieki – tenors Aleksandrs Antoņenko, dzimtenē reti sastopamais soprāns Alisa Zinovjeva un basbaritons Egils Siliņš (viņš šeit uzstājās uzreiz pēc savas vēsturiskās debijas Baireitas festivālā). Šī sakritība negatīvi atsaucās uz abu notikumu apmeklējumu.
Elpu aizraujošs atklājums
Tiem, kuri devās uz Siguldu, to nenācās nožēlot, jo izrāde Andrē Šenjē bija patiesi saviļņojoša un uzrunājoša. Iestudējums izdevies visaugstākajā muzikālajā un aktiermeistarības līmenī, ar mērķtiecīgi izstrādātu režiju (Edmunds Freibergs), krāšņiem un revolucionārās pārmaiņas spilgti raksturojošiem kostīmiem (Ieva Kundziņa), kā arī izdomas bagātu scenogrāfiju (Aigars Ozoliņš) ar simbolisku laikrāža (dzīves un likteņa pulksteņa?) zobratu mehānismu slīpā griestu spoguļa centrā. Spoguļos redzamais reālais un video vēstījums bija savveida vizuālais "orķestris", kurš atklāja varoņu slēptākās domas, priekšvēstīja notikumu attīstību, kontekstuāli papildināja skatuves vizualitāti un paplašināja telpu, ievelkot scenogrāfijā arī Siguldas pilsdrupu mūrus.
Visi trīs galveno lomu atveidotāji darbojās izcilā ansamblī, visu laiku uzturot neatslābstoši karstu muzikālo drāmu. Kamena Čaņeva spēcīgais, krāšņais dramatiskais tenors savienojumā ar mākslinieka dedzīgo pašatdevi un artistisko brīvību bija elpu aizraujošs atklājums. Maija Kovaļevska, debitējot jaunā lomā, pārsteidza ar savam soprānam jaunu dramatiskā spēka un vokālo nokrāsu amplitūdu. Nezaudējot nianses, viņas balss atvērusies vērienīgā, tembrāli piesātinātā apjomā, ko viņa apliecināja gan plašajās ārijās, gan emocionāli spriegajās ainās, kurās Madlēna de Kuaņī ir kopā ar savu liktenīgo iemīļoto Andrē Šenjē un Šarlu Žerāru.
Dziedātāja operas gaitā konsekventi atklāja savas varones izaugsmi no bezrūpīgas aristokrātu atvases līdz nobriedušai, neparasti drosmīgai sievietei, kura atrod spēku kopā ar iemīļoto doties nāvē. Jānis Apeinis, kurš Žerāra lomā jau reiz iejuties Insbrukā, lieliski atklāja šī tēla – vienlaikus drauga un sāncenša – pretrunīgo dabu un iekšējo cīņu pašam ar sevi.
Vienā izrādē atveidojot divas nelielas, krasi kontrastējošas lomas, īstu zelta brīdi vecās, aklās Madlonas emocionāli koncentrētajā ārijā piedzīvoja Ilona Bagele. Viltīgo, lunkano riebekli – Spiegu, kuram nodevība sagādā acīmredzamu baudu, – izteiksmīgi arī ķermeņa valodā atveidoja tenors Mihails Čuļpajevs. Madlēnai de Kuaņī uzticīgās kalpones Bersī lomā lieliska bija Irma Pavāre. Krišjāņa Norveļa dziedājums un stāja izstaroja dzejnieka Andrē Šenjē drauga Rušē cilvēciskumu. Organiski pārējās lomās iejutās Rihards Mačanovskis, Juris damsons, Rinalds Kandalincevs, Andris Lapiņš, Kārlis Saržants, Viesturs Vītols un Aldis Bērziņš, kā arī kora mākslinieki. Grūti noticēt, ka tik saliedēts iestudējums kopā salikts piecās intensīvās mēģinājumu dienās.
Zvaigznes valdzinājums
Svelmainajā, sutīgajā svētdienas pēcpusdienā doties uz Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertu bija vērts tāpēc vien, ka tajā dziedāja Marina Rebeka, pašlaik viena no visspožākajām balsīm un valdzinošākajām skatuves personībām pasaulē. Vēl tikai nedēļu iepriekš viņa uzstājās festivāla Šalc koncertos Liepājā, Ventspilī un Cēsīs, taču Siguldā dziedāja pavisam citu repertuāru. Marinas Rebekas izpildījumā pirmo reizi Siguldas Opermūzikas svētkos izskanēja Salomes ārija Il est doux, il est bon no Žila Masnē operas Hērodija, kuras iestudējums mūsdienās ir retums. Mīlas jūsmas pārņemtā ārija, kas Masnē operā skan 1. cēlienā, arī pašai dziedātājai ir repertuāra jaunums. Viņa to paspējusi nodziedāt tikai Minhenē koncertā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Siguldā tā kļuva par visa vakara lielo atklājumu gan bezgalskaistās, plaši un saviļņojoši plūstošās mūzikas, gan niansētās interpretācijas dēļ, kurā harmoniski, nedalāmi savijās sievišķīgi valdzinošas personības neatvairāmā vilkme un maigums, kaisme un sapņainums.
Marinas Rebekas soprānā apbrīnojami apvienojas spodrums un siltums, precizitāte un vijīgums. Tieši tas dara viņas balss tembru tik pievilcīgu, savukārt vēstījumu – tik īstu un cilvēcisku. Pat ja tas ir koncerta apstākļos, ārpus operas dramaturģijas konteksta, dziedātāja tik dziļi iejūtas savu varoņu tēlos, ka tie ir dabiski un saprotami. Viņas sniegumā nav teatrālas uzspēles. Viņas balsij lielisks sabiedrotais bija franču mūzikai tipiskais orķestra faktūras virmojums, kas diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā uzbūra jaunību, daiļumu un seksualitāti skaņās. Koncerta otrajā augstākajā mākslinieciskajā virsotnē uznesa Marinas Rebekas dziedātā Leonoras kavatīne no Džuzepes Verdi Trubadūra.
Arī enerģiski dejiskā Elēnas Bolero (no Verdi operas Sicīliešu vakarēdiens) spāniskais kolorīts ļoti piestāv mākslinieces dzīvīgajam temperamentam. Ļoti koncentrēti un ar lielu, pat ekstātiski apkopotu iekšēju spēku izskanēja Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte titulvarones lūgšana, atdzīvinot atmiņā izcilo sniegumu šī bel canto meistardarba koncertuzvedumā pirms diviem gadiem Rīgā, Liepājā un Rēzeknē. Marinas Rebekas Marija Stjuarte ir traģiska, likteņa nesaudzēta personība, kurai piemīt gan maiga paļāvība, gan cieņpilna karalienes stāja.
Trūkst tenoru sacensības
Tā, protams, ir tikai sagadīšanās, ka gan Siguldas Opermūzikas svētku, gan Jūrmalas festivāla galā koncertā skanēja Jurjānu Andreja kantāte Tēvijai (turklāt abos – ar jaunām solistēm vidusdaļā), kā arī Emīla Dārziņa Spāniešu romance – iemīļotais Egila Siliņa hits, ko meistars vēlreiz atskaņoja Jūrmalā. Savukārt Latvijas Nacionālās operas bass Rihards Mačanovskis, to nodziedot Siguldā, piedzīvoja repertuāra debiju. Izdevās aizrautīgi, ar īstu uguni balsī. Kantātē Tēvijai Siguldā baudītais jaunā soprāna, Latvijas Mūzikas akadēmijas pēdējā kursa studentes Viktorijas Pakalnieces, precīzais dziedājums un dzidrā balss daudziem ļāva atklāt daudzsološu vārdu. Ja būs gudri virzīts turpinājums, būs arī nākotne.
Daudzpusīgā, talantīgā dziedātāja Dināra Rudāne pēc aktīvās koncertsezonas Raimonda Paula populārajā mūzikā, džezā un zemā balsī izpildītā blūzā pierādīja, ka nav ne nieka zaudējusi no koloratūrsoprāna pērļainā spožuma, viegluma un veiklības. Volfganga Amadeja Mocarta virtuozajā Nakts karalienes ārijā no operas Burvju flauta viņa veikli un dzirkstoši, kā rotaļādamās vēra virtenē augstos koloratūru lēcienus.
Lauras Greckas gaišajam, precīzajam mecosoprānam Karmena nav īstā partija. Pietrūkst tembrālā krāšņuma, pilnasinīguma, "gaļas". No galā koncerta izpildītāju vidus piemērota Karmenas Segediljai būtu Ilonas Bageles sulīgā, piesātinātā balss, kuru izbaudījām populārās krievu romances Kučieri, nedzen zirgus! un Kamila Sensānsa Dalilas ārijas izpildījumā. Tomēr Siguldas etalons ir un paliek francūzietes Klementīnes Margēnas Dalila.
Arī baritonam Kalvim Kalniņam vēl par agru dziedāt patriarhāli raižpilno Žermonu Džuzepes Verdi operā Traviata. Jaunais solists pašreiz visspilgtāk sevi parāda komisko, sprigano varoņu lomās, piemēram, bravūrīgajā Figaro kavatīnē no Džoakīno Rosīni operas Seviljas bārddzinis, kuru dziedot Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertā nodemonstrēja atzīstamu buffa ātrrunas tehniku.
Lai gan Andris Ludvigs (Turidu Rītausmā no Rudžēro Leonkavallo Zemnieka goda, Kavaradosi pirmsnāves ārijā no Džakomo Pučīni Toskas) un Raimonds Bramanis (dona Hosē Zieda ārijā no Žorža Bizē Karmenas, hercoga dziesmiņā no Džuzepes Verdi Rigoleto) apliecināja gan vokālo spēku, gan stabilitāti un pārliecinošas "augšas", tomēr šoreiz pietrūka spožo pasaules tenoru parādes, pie kādām Dainis Kalns Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertu publiku jau ir pieradinājis. Taču uzteicams ir mērķis parādīt mūsu pašu dziedātāju varēšanu – kurš gan cits to darīs?
Arī zemo balsu zvaigznājā pietrūka tādu interpretācijas meistaru, kāds mums ir Egils Siliņš. Viņu jo īpaši atcerējos brīdī, kad Rihards Mačanovskis, perfekti dziedot, tomēr nepiekļuva Antona Rubinšteina Dēmona tēla nesatricināmi aukstajai bezlaika serdei. Šī vakara krievu opermūzikas sadaļā pārliecināja Krišjāņa Norveļa interpreta briedums kņaza Gremina neviltoti cildenajā, atklātajā tēlā (Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins). Par to var piedot grūdienveidīgos frāžu noslēgumus, kas lika satrūkties vienmēr uzkrītoši skaļi izdziedātā Tatjanas vārda dēļ. Tas, cik droši, sulīgi un veikli jaunais bass Edgars Ošleja nodziedāja doktora Bartolo āriju no Mocarta komiskās operas Figaro kāzas, viesa cerīgu pārliecību, ka mums ir vismaz viens jauns bass ar lielisku balss materiālu un attīstības potenciālu.
Neatkarīgs viedoklis
Parodija