Rakstīt par itāļu autora Paolo Džordāno eseju Sērgas laikā ir neparasta pieredze. Vispirms jau šis nav daiļliteratūras darbs, un tā žanriskā piederība ir grūti nosakāma – gribas teikt, ka tā ir vēsture, rakstīta "ilgstošajā tagadnē", eseja, kas dokumentē laikposmu, kurš vēl arvien nav beidzies, taču jau ir būtiski mainījies. 2020. gada 29. februārī autors apsēžas pie jauna dokumenta, lai pierakstītu domas un izjūtas, kas saistās ar pasaulē vēl tik tikko izplūstošo dīvaino periodu, ko vēlāk apzīmēs kā pandēmiju, Covid-19 krīzi un vēl citādi. Brīdī, kad šis teksts, jau latviski tulkots, sasniedz lasītāju, no uzrakstīšanas brīža ir pagājis vien nedaudz vairāk par mēnesi, līdz brīdim, kad rakstu šo apskatu, – nedaudz vairāk par trim mēnešiem.
Izdzīvošanas režīmā
Salīdzinājumā ar jebkuru citu tekstu Sērgas laikā pie lasītāja ir nokļuvis vēja ātrumā un tomēr – lēnāk nekā tajā aprakstītā parādība. Jo brīdī, kad šo lasām, mēs jau zinām to, ko rakstot nezina autors, – ka februāra beigās tik biedējošie slimo un upuru skaitļi, tobrīd mērāmi tūkstošos, pašlaik būs mērāmi jau miljonos, ka sarkanie plankumi, kas pasaules kartē pārklāj Ķīnu un Itāliju, būs aptvēruši visu zemeslodi, Andrea Bočelli būs dziedājis lūgšanu Dievmātei pilnīgi tukšā Milānas katedrālē un mikroskopiskā, acīm neredzamā dzīvības forma būs ietekmējusi praktiski ikkatra cilvēka dzīvi. Taču Paolo Džordāno Sērgas laikā neraksta, lai dokumentētu notiekošo, – jau tobrīd ir skaidrs, ka notikumi steidzas pārāk strauji, lai tiem spētu izsekot pat visžiglākā un pesimistiskākā doma.
Sērgas laikā nav salīdzināms arī ar daiļliteratūras darbiem, kuru autori brīžiem stindzinoši tuvu realitātei iztēlojušies līdzīgu epidēmiju izcelšanos un iespaidu uz cilvēci, – sākot ar Albēra Kamī Mēri, beidzot ar mūslaiku amerikāņu rakstnieka Stīvena Kinga Pretošanos un krievu autores Janas Vagneres Vongezeru (cik īpatnēji, ka abos pēdējos kā starptautiska haosa izraisītājs darbojas tieši gripai līdzīgs vīruss). Taču nē, Sērgas laikā nav ne dokumentāls darbs, ne romāns. Tas ir, ja tā var izteikties, teksts pašterapija. Rakstnieks ļoti labi apzinās, ka raksta vietā un laikā, kurā nav iespējams paredzēt kādas globālas norises iznākumu – norises, kas izārda ierasto dzīves ritmu, nojauc līdzšinējos paradumus, piespiež fiziski un garīgi atkāpties tādā kā karalaika izdzīvošanas režīmā, – un tieši tāpēc raksta apjomā nelielo eseju kā liecību tam, kādā veidā cilvēka saprāts tomēr spēj uz pasaules ārprātu paraudzīties caur saprāta, filosofijas un loģikas prizmu.
Šai domu gaitai izseko arī lasītājs, cerams, spējot iemantot to pašu uztveres modeli. Līdz ar to gribas lietot nepopulāru apzīmējumu un teikt, ka Sērgas laikā ir garīga rakstura teksts, kurā aiz faktu, skaitļu un secinājumu nepielūdzamības (un baisuma, ko pārdzīvo lasītājs, vērojot šos faktus jau ar šodienas acīm) pamazām izkristalizējas mierīga un skaidra, kaut uzreiz nesaklausāma, virsnots.
Tas ir bijis aizdevums
Tukšumā, ko radījis ierastā ritma pārrāvums, ielu, iestāžu, debesu tukšumā rodas telpa, kurā rakstniekam radīt – virknējot teksta rindas, caururbt dzīvniecisko paniku, ko rada nākotnes neprognozējamība, bet vienlaikus notvert ne ar ko neaizstājamo mirkli, kurā veidojas dīvainās un baisās situācijas radītā pieredze – mirkli, kurš ir unikāls un, cerams, neatkārtosies. "Es negribu palaist garām to, ko šī epidēmija atklāj par mums pašiem. Tikko bailes būs pārvarētas, viss apjēgtais, būdams gaisīgs, vienā mirklī pazudīs," raksta Paolo Džordāno. Taču autors izvēlas interesantu paņēmienu – lai spētu stabilizēt domas, viņš epidēmijas raksturošanai izvēlas matemātisku, tātad maksimāli objektīvu metodi, kas neļauj ieslīgt emocionālos izvirdumos, bet precīzi raksturo notiekošo.
Mierīgi, lietišķi un saprotami autors izskaidro slimības izplatīšanās principu, tā dabisko nelinearitāti, kas nepārsteidz zinātniekus, kuri ir lietas kursā par šo principu, bet šokē sabiedrību, kura tāda nav. Taču matemātiskās vienādības ir tikai aisberga redzamā daļa, bet, kā jau pašlaik zina visi, kurus tas ietekmējis, daudz neparedzamāka un postošāka (tiem, kurus tas nav skāris arī fiziski, protams) ir pandēmijas atstātā ietekme uz mūsu emocionālo un garīgo stabilitāti, kuru arī Latvijā pēta tādi projekti kā, piemēram, medija Punctum veidotās Pandēmijas dienasgrāmatas.
Cik gan daudz vērtību mēs ikdienā uztvērām kā pašsaprotamas! Aizbraukt uz ārzemēm, kad vien ir tāda vēlme, apmeklēt teātra izrādi un koncertu, apciemot radiniekus un draugus, apskaut savu tuvāko – izrādās, ka tas viss ir bijis trausls kā Tenesija Viljamsa stikla zvērnīcas iemītnieki. Mēs uzskatījām, ka uz visu labo mums ir tiesības. Taču izrādās, ka tas viss bijis dāvana vai drīzāk aizdevums – aizdevums, ko jebkurā mirklī varēja atprasīt. Un brīdī, kad atjēdzamies stāvam tukšām rokām, saprotam, cik iepriekš esam bijuši dāsni apveltīti un cik maz to esam spējuši novērtēt.
Cilvēcības tests
Atslēgas vārds, kā uzskata autors, vīrusa izraisītajam parādību kopumam ir "saites", turklāt trejādas, ja gribat – trīsvienīgas. Teju visa zemeslode ir savstarpēji cieši saistīta gan ar informatīvajiem, gan emocionālajiem, gan viegli pieejamo ceļojumu maršrutu tīklojumiem. Lētā un vienkāršā pārvietošanās iespēja vismaz daļēji bija atbildīga par vīrusa straujo fizisko izplatību. Informatīvie tīkli padarīja darbu, mācības un saskari iespējamu arī ārpus klātienes saskarsmes. Taču prasību pēc emocionālās saiknes starp cilvēkiem neremdē attēls datora ekrānā, balss austiņās un ziņas tālruņa ekrānā – mēs atkal atcerējāmies, cik nepieciešams mums ir tuvums, iepazinām bailes, aizdomas, ierobežojumu radītās sāpes un atbildības smagumu.
Iepazinām to, ar kādu ātrumu izplatās viltus ziņas un sazvērestības teorijas. Iepazinām paši sevi – cik neapmierināti esam, ka jāatsakās no ikdienas komforta. Fiziskajās, informatīvajās un emocionālajās saitēs ir visa cilvēciskā trīsvienība: miesa, gars un dvēsele, kuru impulsi nemitīgi trīsuļo planētu apvijušos tīklus. Sērgas laikā zemeslode pulsē kā vienots organisms, un katra pavediena vibrācija var iešūpot kādu citu.
Sērgas laikā sākotnēji var radīt priekšstatu par atsvešinātu vīrusa izplatības analīzi, taču īpatnēji, ka lasīšanas laikā caur faktoloģisko materiālu lēnām apziņas virspusē izpeld pavisam cita rakstura domu virknējums ar spēcīgu filosofisku zemtekstu. Epidemioloģiskie fakti, protams, ir interesanti, taču tas nav svarīgākais. Pasaules traumatisms, protams, ir prātu stindzinošs, bet arī tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir kas cits, ko autors klaji neformulē, bet ļauj secināt katram pašam. Apjaust atbildi uz jautājumu, ko esam spiesti sev uzdot: kas mūsos paliek pāri brīžos, kad plāno civilizācijas zeltījumu spēji noslauka neparedzamais? Kas ir tas, ko mūsos padarījis redzamu ārkārtas situācijas lakmusa papīriņš? Kādā toņkārtā mēs ievibrējam saites, kurās, gribam vai negribam, šūpojamies visi?
Laikā, kad par ikdienas sarunvalodas vārdiem kļuvuši apzīmējumi "Covid tests" un "antivielu tests", gribas pēdējo mēnešu norises nosaukt par cilvēcības testu. Vai nekļūdīgu – vēl nav zināms. Jebkurā gadījumā – ne jau mēs pārbaudām rezultātus.
Es minēju, ka Sērgas laikā ir garīga rakstura teksts. Savas pārdomas Paolo Džordāno noslēdz ar citātu no 90. psalma: "Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam." Šajā laikā, kad skaitām dienas, kas pagājušas kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, un ikdienas upurus, valstis, kas slēdz un atver robežas, un biržās zaudētās summas, aizsargmasku iepirkuma izmaksas un minūtes līdz kārtējam preses paziņojumam, autors atgādina: ir vērts skaitīt citādi. Skaitīt un ieskaitīt šo laiku kā tādu, kas dots pārdomām un novērtēšanai. Necaurredzami tumšu nakti, kas neizbēgami atdala vienu darbīgu dienu no otras. Laiku, kad saprast, ko nozīmē ikdienā pašsaprotamais un visiem kopējo saišu tīkls. Saklausīt, kāda bijusi šīs skarbās mācībstundas jēga