Laiks, kad fantāzijas žanra klātbūtni latviešu oriģinālliteratūrā vien ar pūlēm varēja konstatēt atsevišķos stāstos un romānos, kuru autoriem bija, tā sakot, nejauši paslīdējusi kāja pret iracionalitātes un nosacītības jēdzieniem, jau vairāk nekā desmit gadu kļuvis par pagātni. Pienāca neizbēgamais brīdis, kad latviešu autoru jaunā paaudze sāka visai strauji un mērķtiecīgi aizpildīt robus – no klasiskās fantāzijas citpasaules Lauras Dreižes romānā Pūķa dziesma un ironiskām detektīvdēkām Lindas Nemieras pilsētas fantāzijas sērijā Kaķa lāsts līdz Ievas Melgalves poētiski filosofiskajiem darbiem Mirušie nepiedod un Mājas bez durvīm un virknei citu.
Tiesa, daļa lasītāju un kritiķu jau itin drīz sāka pārmest autoriem, ka iedvesmas avotus saviem iztēles lidojumiem tie biežāk meklē pārsvarā citvalstu mitoloģijas un leģendu materiālā. Ar ko gan, sakiet, vampīri labāki par vilkačiem vai, citiem vārdiem sakot, mums Latvijā savas folkloras trūkst? Un latviešu rakstnieki sasparojušies pierādīja, ka netrūkst gan. Tādi pēdējos gados iznākušie darbi kā Gata Ezerkalna Ragana manā skapī, Anetes Grīnbergas Draņķozols un Gunta Tālera Nemierīgās dvēseles visai sparīgi ķērās pie pašmāju pasaku un teiku, ticējumu un nostāstu bagātīgā krājuma, saplūdinot mūsdienu realitāti ar senču mītiskās pasaules slāņiem un atklājot, ka arī latviešu garamantu apcirkņos pārpārēm pietiek vielas gan romantisku, gan biedējošu stāstu radīšanai. Tagad šiem darbiem piepulcējies arī jaunās autores Sandras Krūmiņas apjomīgais romāns Zvaigžņu dārzi, kas sola saaust senu un mūsdienīgu leģendu materiālu ar kādu pavisam modernu zinātnes nozari – astronomiju.
Jautājums par kāviem
Atšķirībā no daudziem fantāzijas romāniem, kuru centrā ir jaunieša, pat pusaudža tēls, Zvaigžņu dārzi stāsta par trīsdesmit gadu veco Elgu, kuras dzīvē šķietami visa kā "tik tikko pietiek". Darbs observatorijā, kas gan īsti līdz galam neapmierina, attiecības ar vecākiem, kas varētu būt arī labākas, pašvērtējums, kas allaž mazliet par daudz ir atkarīgs no citu domām. Līdz brīdim, kad šo mierīgi stagnējošo eksistenci pārbaudes priekšā noliek kādas planetārija apmeklētājas gluži nevainīgais jautājums par kāviem jeb ziemeļblāzmu latviešu tautas ticējumos. Vai neesot tiesa, ka tā ir ļaunu vēstoša zīme? Elga īsti nevēlas ticēt māņiem, tomēr kaut kas idejā par to, kā debesīs lūkojās un ko tajās saskatīja mūsu tālie senči, šķiet pievilcīgs.
Ar nejauši iepazīta folkloras pētnieka palīdzību Elga sāk izpētes darbu. Ko īsti vēsta daudzās latviešu tautasdziesmas, kurās ir runa par zvaigznēm, Sauli, Mēnesi? Kas tie tādi Dieva dēli un Saules meitas? Vai tiesa, ka mūsu senči prata samērā precīzi noteikt debess ķermeņu kustību un tai pielāgot savas ikdienas gaitas? Kādus šifrus un kodus vēl slēpj folkloras teksti un rakstu zīmes? Viss ir gaužām interesanti līdz brīdim, kad Elga apjauš: folkloras pasaule ir ne tikai dzīvāka, nekā viņai agrāk šķitis, – tā ir arī dzīvāka, nekā viņai to vispār gribētos. Ja reiz esi iegājis kādas pārlaicīgas dimensijas izpētē pārāk tālu, var gadīties, ka šī dimensija pieklauvēs tev pie loga brīdī, kad to vismazāk gaidīsi, – un ne vienmēr būs draudzīga. Teiku pasaulei ir savi likumi, kurus nezinātājam ir viegli pārkāpt, taču nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Katarses punkts
Atšķirībā no daudziem fantastiem iesācējiem, kuri liek gan varoņiem, gan norisēm burtiski izkliegt savu nozīmīgumu pasaulei, Sandras Krūmiņas rakstības stils nav eksaltēti dramatisks. Autore raksta sadzīviski, pieklusināti, daudz uzmanības veltot domu pasaulei un bieži vien tikai visneuzkrītošākajā veidā ļaujot nojaust iracionālās dimensijas pieskārienu pazīstamai realitātei. Jā, nereti šis maigais pianissimo izaug vētrā, taču vienmēr pirms negaisa ir mākoņu sabiezēšana un elektriskais strāvojums gaisā. Rāmi un nemanāmi, gandrīz gribas teikt – viltīgi, arī lasītājs tiek ievilināts teksta biezoknī, kur apmaldās gluži tāpat kā varone, līdz vairs neredz izeju.
Zvaigžņu dārzi pirmajā acu uzmetienā atgādina aizraujošu folkloristisku trilleri, taču pakāpeniski uzmanīgāks lasītājs apjautīs, ka arī šeit, tāpat kā daudzos fantāzijas žanra darbos, neparastais, fantastiskais faktors lielā mērā pilda kaut fascinējošu, taču tomēr vien dekorāciju lomu. Tiesa, no romāna arī šīs nozares nepārzinošs lasītājs uzzinās visai daudz gan par folkloras pētniecību, gan Latvijas svētvietām (dažās no tām risinās sižetiskās kulminācijas epizodes), gan astronomiju un pat planetārija darbību. Taču būtībā zem košās meklējumu un piedzīvojumu virskārtas rit cits stāsts, un, kā allaž, tas ir stāsts par cilvēku.
Pieminētais fakts, ka fantāzijas autori savu darbu centrā visbiežāk nostāda jauniešus, nav nejaušs, jo žanra pamatos visbiežāk ir mītiskais iniciācijas jeb cilvēka pieaugšanas, nobriešanas stāsts. Kaut gan Elga vairs nav pusaudze, tomēr Zvaigžņu dārzi ir vēstījums par to, kā jaunā sieviete pamazām tuvojas pati sevis apjausmai, mācoties nevis allaž pildīt kādas – darbinieces, meitas, draudzenes – lomas, izpatīkot citiem, bet uztaustīt sevī to kodolu, bez kura šīs lomas ir tukšas un nesniedz piepildījumu. Tieši tāpēc autore velta, kā šķiet, gandrīz pārāk daudz uzmanības gan Elgas ģimenei, īpaši visu kontrolēt alkstošajam brālim, gan attiecībām ar draugu, kurās it kā viss ir tā, kā tam ir jābūt, tomēr Elgas pamazām atmodinātā būtība iekšēji kliedz, ka kaut kas šajā kopābūšanā ir līdz pat saknei nepareizi.
Par atmošanās procesa ierosinātāju un vienlaikus katarses punktu Elgas transformācijā kalpo koks – šķietami parasts, balts, nokaltis koks purva vidū, kas vienlaikus ir arī veļu pasaules vēstnesis un simbols. Taču koks latviešu un citu tautu folklorā ir arī dzīvības iemiesojums, Pasaules, arī Dzīvības koks, ko kristīgajā ikonogrāfijā bieži saplūdina un identificē ar Kristus krusta koku. Baltais koks kļūst ne tikai par pagrieziena punktu Elgas tiecienos izzināt debesu noslēpumus, bet arī par faktoru, kas visai baisu pieredzējumu rezultātā piespiež viņu novērst skatienu no zvaigznājiem un cilvēkiem un beidzot paskatīties arī uz sevi pašu, uzņemoties risku sev nepatikt.
Process nav ātrs
Iniciācijas procesu, ko pētnieks Džozefs Kempbels savā ikoniskajā darbā Varonis ar tūkstoš sejām apraksta kā mītiskā stāstījuma pamata struktūru, fantāzijas žanra varoņi bieži ataino ļoti tieši – nokāpjot pazemē/veļu valstībā (kā pasaku bārenīte, ielecot akā), uzkāpjot debesu dimensijās (piemēram, pa garo pupu), ceļā sastopot paši savus iekšējos dēmonus dažādu monstru – pūķu, daudzgalvainu velnu – izskatā un beidzot piedzīvojot metaforisku nāvi un augšāmcelšanos, lai atgrieztos ikdienas esamībā jau citādi un pārveidoti. Arī Elgas ceļš ved cauri mežiem, purviem un alām, kā arī daudz prozaiskākām vietām – pašas darbavietai vai kādam pilsētas krodziņam –, lai jaunā sieviete izdzīvotu visu, kas pārmaiņu ceļā ir jāizdzīvo. Tā kā šī nav tautas pasaka, kas iniciācijas procesu pārsvarā ataino aši un shematiski, bet gan romāns, kas cenšas mūsu acu priekšā iedzīvināt reālas situācijas un cilvēkus, šis process nav nedz vienkāršs, nedz ātrs. Taču, tāpat kā savu ceļu iet debess ķermeņu gandrīz nemanāmā kustība, arī romāna vēstījums, skrupulozi izsekojot visu Latviju caurvijošiem jēgas meklējumiem, noved pie atklāsmēm – ne tikai varoni, bet, iespējams, arī lasītāju. Ir izdzīvots kāds stāsts, kas rezonē ar dziļi mūsos mītošajām ilgām pēc jēgpilnības.
Elgas rastie risinājumi, visticamāk, nebūs mūsu risinājumi, taču, kā katrs labs stāsts, arī šis aizsāk domu pavedienu, kura turpinājumam var nebūt nekāda sakara ar sižetu. Iespējams, kādā rudenīgā nedēļas nogalē mēs sagribēsim apmeklēt kādu no romānā aprakstītajām svētvietām. Un iespējams, ka uz rudens nakšu zvaigžņotajām debesīm vismaz kāds no mums paraudzīsies mazliet citādi.