Inese Lūsiņa
@@@@
Franču kino un džeza mūzikas granda Mišela Legrāna piemiņai veltītās programmas nosaukums Apburošais Legrāns lieliski piestāv vakara galvenajai varonei – opermākslas leģendai Natālijai Desē, kura, 2013. gadā atvadījusies no spožās operkarjeras, nu muzicē citos žanros. Līdz uzstāšanās brīdim Mišela Legrāna dziesmu repertuārā Dzintaru koncertzālē kopā ar omulīgā kontrabasista Pjēra Busagē instrumentālo kvartetu bija grūti iztēloties, ka savulaik apbrīnotais virtuozais, pērļainais liriskais koloratūrsoprāns, kas līdz ar mākslinieces aktiermeistarību jo īpaši apbūra bel canto stila meistardarbos (it īpaši Gaetāno Doniceti operās Lučija di Lammermūra un Pulka meita), tagad uzrunā siltā, sirsnīgā plaša diapazona šansona un džeza izpildītājas balsī, taču nepretendējot uz džeza vokālo improvizāciju virāžām (sketu u. c.). Valdzina priekšnesuma dabiskums, vienkāršība, gaume un kamerstils, kurā pār džeza nokrāsām dominē franču šansona melodiskums un viegli melanholiskais šarms. Pārdzīvojuma dziļums kulmināciju sasniedz filmā Jentla skanošajā dziesmā, kas ir veltīta filmas varones tēva piemiņai.
Jegors Jerohomovičs
@@@@@
Vasaras priekšpēdējā dienā koncertā Dzintaros Natālija Desē pierādīja, ka estrāde ir diža māksla, ka dziedāt Mišelu Legrānu – dziedāt tā, lai klausītājiem aizrautos elpa, – nav vieglāk kā Hendeli, Doniceti un Mocartu. No mākslinieces nevar novērst skatienu – viņa izstaro šarmu, talantu un eleganci. Prožektoru gaismā Natālija Desē brīžiem atgādina Izabellu Ipēru – ar minimāliem žestiem, pat šķietamu atturību viņas panāk maksimālo efektu (māksla pārveido cilvēku!). Estrādes, džeza un mūziklu repertuārā Natālijas Desē soprāns skan pavisam citādi nekā operā. Viņa demonstrē, cik daudz iespēju, brīnumu un pārsteigumu slēpj cilvēka balss. Tikai ir jābūt tik ģeniālai interpretei un aktrisei kā viņa, lai atklātu šo miniatūro mīlas stāstu nianses katrā skaņā un vārdā. Natālija Desē ieelpo un izelpo – un Legrāna dziesma lido, šansons piepildās ar domām, emocijām un krāsām, un mēs ne tikai priecājamies par mūzikas estētiskajām īpašībām, izkopto skanējuma kultūru, bet arī piedzīvojam iekšējas metamorfozes, ļaujoties Šerbūras lietussargu melodiju melanholijai. Natālija Desē un Mišels Legrāns trāpa tieši sirdī.