Pirms mēneša, 14. jūlijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) notika izstādes Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā. 1965–2023 atklāšana. Savukārt 10. jūlijā man bija iespēja pabūt Kuldīgas restorānā Bangerts, kur tika svinēta Kuldīgas slimnīcas ginekoloģijas un dzemdību nodaļas vadītājas (1966–1976) Ausmas Sietiņas 90 gadu jubileja. Pie viena galda sēdēja desmit pensionētas ārstes, runāja cita caur citu par dzīvi un daudz smējās, atceroties skarbos apstākļus, kad slimnīcas pārsiešanas telpā reiz naktī uz 1. aprīli iebruka griesti, kad veikalu plaukti bija tukši, taču siera gabaliņu savai dakterei pārdevēja vienmēr atrada. Mazpilsētas šarms. Nodaļas vadītāja Astrīda Blumfelde stāstīja, ka Krievijā sava kurzemnieciskā uzvārda dēļ tikusi uzskatīta par ebrejieti. Ginekoloģe Emīlija Dibaņina ieskandināja komponista Rodiona Ščedrina Savienības ginekologu himnu, kas pārfrāzē montieru maršu no filmas Augstums (1957): "Mēs ne ķirurgi, ne urologi, / Bet nožēlas kā nav, tā nav nebūt! / Mēs akušieri, ginekologi – ja! / Un dzemdībnamā sveicam jūs!" (Ievas Lejasmeijeres atdzejojums.)
Kuldīgā kardioloģijas nodaļas nebija, pieaicinātie Rīgas kardiologi sevi uzskatīja par augstākstāvošiem ārstiem. Ķirurgi un ginekologi dalīja vienu smaguma kategoriju un mēdza sadarboties. Ginekologu misija esot sarežģītāka, jo vienlaikus skar vismaz divas dzīvības. Īpaša trauksme esot iestājusies, kad ātrā palīdzība veda dzemdētājas no Skrundas. Lokatora iedarbības dēļ skrundeniecēm bija patoloģijas, īpaši smagas dzemdības ar neparedzamām komplikācijām. Asinsradniecības situācijā dzemdības uzticēja kolēģei, jo vienmēr ir nepieciešama distancēta attieksme un skaidra galva. Emocijas traucē, kad izšķiras eksistenciālais jautājums – būt vai nebūt. Kā kara medicīnā: kuru glābt – māti vai bērnu? Bērnam būs grūti izdzīvot bez mātes, bet māte vēl varētu dzemdēt citu bērnu.
Rezerves vainags
Kuratores Dr. art. Elitas Ansones veidotās izstādes Tikai neraudi! atklāšana notika pie muzeja Esplanādes parkā. Tur Marija Linarte performēja Sievieti Latviju. Ierakstā skanēja aktrises ierunātie, dzejnieka Kārļa Vērdiņa izmeklētie citāti no dažādos laikos rakstītā un aktrises vaidi. Tikmēr pati Marija Linarte, tērpusies pieguļošā miesas krāsas triko un stringos, sita sev ar rokām un cieta. Citātiem beidzoties, viņa uzkāpa tribīnē un no lapas nolasīja, ka beidzot sapratusi, ka nevainības zaudēšana esot bijusi izvarošana. Nokāpusi zemē, viņa uzlika galvā rezerves vainagu un kā Sieviete Latvija iesoļoja publikā, izstarojot pārliecību, ka Stambulas konvencija visu atrisinās.
Ja pievēršas politizētai mākslai, Latvijas krājumā ir Džemmas Skulmes gleznas ar pazemotām tautumeitām un nomestiem vainagiem. Māksliniece tās uzgleznoja pēc 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā. Ļoti spilgta bija 2022. gada 20. aprīļa politiskā akcija, kad desmitiem "asiņojošu" sieviešu ar apslēptu seju Rīgā pie Krievijas vēstniecības protestēja pret karu un vardarbību Ukrainā. Šai akcijai bija precīzi izvēlēts mērķis, laiktelpa un forma, kas pielec bez vārdiem.
Iedomājos, ka ambiciozā Sieviete Latvija iegūtu artistiskumu, ja mazohistiskā patosa un pastarpinājuma vietā Kārlis Vērdiņš teiktu to, kas svarīgs ir tieši viņam, un vaidētu vaidelotes. Uzšķiltos kaut kas daudzpolārs, dzirkstošs un negaidīts, kā tas piedienas laukuma teātra un aģitācijas krustojumam. Šoreiz vismaz nelija.
Apziņas valstība
Izstādi dzīvespriekam un izaicinājumiem noskaņo Māras Brašmanes un Sarmītes Kviesītes jaunu sieviešu fotoportreti, kas tapuši no 1965. līdz 1982. gadam. Pagrabstāvā mākslinieču darbi ir kārtoti vairākās tematiskās sadaļās, kas plūstoši savienojas un pārklājas. Ekspozīcija, kuru iekārtojušas Anna Ceipe un Zane Putniņa, sākas ar feministisko ģenealoģiju. Tas nozīmē, ka ģenealoģija iztiek bez vīriešiem. To nav ne Maijas Kurševas sietspiedēs Mātes līnija (2014), kas virzās no tagadnes uz mītisko senatni, ne Rasas Šulcas dubultportretā Neviens neko neteica (2015), ne Diānas Tamanes videodarbā Ģimenes portrets (2013), kurā, cieši saspiedušās uz dīvāna, kamerā drūmi raugās tikai sievietes. Aptumšotajā telpā kļūst kaut kā neomulīgi. Bāleliņi karā kauti?
Mulsums izklīst, kad ieraugām Ievas Iltneres silti dūmakaino, caurspīdīgiem slāņiem gleznoto apziņas valstību. Kāds rēgs ar tumšiem acu dobumiem uzspiedies sīkai būtnei, kas izbolījusi baltas, apaļas acis: "Marija, Tev būs bērns!" (2002). Māksliniece interpretē Jaunās Derības motīvu sievišķīgā skatījumā. Dogma par Svētlaimīgās Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu balstās ticībā par visvarenā Dieva žēlastību un labvēlību, kurā nākamais cilvēces Pestītājs ir pasargāts no pirmatnējā grēka. Parasti pazemīgā Marija top grūta, pateicoties erceņģeļa Gabriēla nestajiem spermatiskajiem vārdiem. Dažreiz šie vārdi baloža spārniem ielido Marijai tieši ausī, dažreiz vārdi tēmē uz vēderu. Uz klēpi netēmē.
Sievietes izmisīgo pretošanos un nevēlēšanos uzņemties izredzētību pauž arī Lilijas Dineres glezna Vēsts (1990), kurā Dieva roka kliedzošo jaunavu stingri notur aiz rudajiem matiem. Tāda dievišķa vardarbība.
Dogma pati par sevi – nu tā, stipri apšaubāma, bet, vienojoties par to, 431. gadā pēc Efesas koncila tika izveidots Dievmātes kults. "Kopš tā laika marioloģisko tēmu popularitāte arvien pieauga un augstāko kāpumu sasniedza vēlajos viduslaikos, kad līdz ar tautiskās dievbijības, mistisko noskaņojumu un tuvākā mīlestības pastiprināšanos palielinājās interese par svētās ģimenes un dievmātes dzīvi, izcelsmi un ģenealoģiju Eiropas mākslā." (Elita Grosmane. Atdzimušais Rīgas Doma ziemeļu priekšhalles viduslaiku gleznojums // Mākslas Vēsture un Teorija, 2012, 15.)
Dievmātes kults sasaucas ar bruņinieku daiļās dāmas kultu, kurā trubadūri, apdziedot kunga dāmu, kalpoja kungam. Ne dāmai. Abu parādību satecē un savā ķermeniskajā pieredzē radusies filosofes Dr. art. Janas Kukaines feminismam veltītā grāmata Daiļās mātes (2016). Viņa ir izstādes konsultante un viena no izstādes kataloga teksta autorēm. No viņas citētās franču eksistenciālisma filosofes un feminisma pionieres Simonas de Bovuāras ir atvasināts izstādes nosaukums.
Laimes režīma maiņa
Pietiek ar mazu formātu, lai darbs tiktu pamanīts. Dailas Rotbahas filma Laimes režīms (1983), kas glabājas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā un ir skatāma arī tīklā, ilgst tikai astoņas minūtes. Tā ir uzņemta Rīgas 6. slimnīcā, kas atradās Pārdaugavā un 1997. gadā tika likvidēta. Doma par filmēšanu režisorei radās pēc meitas Zanes piedzimšanas, kad viņa bija novērojusi, kā pēc pulksteņa tiek zīdīti bērni. Daila Rotbaha vienojās ar vadību un filmēja, izmantojot savu 16 mm kinokameru Krasnogorsk 3, kuras lietošanu apguva pati. Tā ir viegla un ērta kasetniece, no metāla. Šis materiāls pretojas cilvēka vibrācijai un sasprindzinātas rokas trīcēšanai.
Melnbaltās filmas sižets vēsta par vienas dienas norisi no pulksten sešiem līdz pusnaktij. Svarīgas ir visas detaļas. Mēs redzam redeļu gultas, slimnīcas halātus, medicīnas māsu stērķelētā galvassegā un kopīgu higiēnas telpu. Gatavojoties zīdīšanai, sievietes mazgā krūtis, apsien lakatiņu, uzliek medicīnisko masku. Aiz sienas skan šaušalīgi brēcieni. Māsiņa ienes mierpilnus kokonus zīdīšanai. Bērni ir notīti kā mūmijas, neticami, ka kaut ko tādu varēja nodarīt dzīvām radībām. Rīgas Medicīnas institūtā mācīja, ka nevajag reaģēt uz katru raudāšanu, lai bērns gaida, kad pienāks barošanas stunda. Bērns varēja nobrēkties zili melns, ja negudrā māte sekoja instrukcijai, nevis dabas balsij. Slimnīcā bērni un mātes ir pakļautas sistēmas režīmam. Mātes drīkst ķemmēt matus, vīlēt nagus, krāsot uzacis, lai satiktos ar saviem bērniem. Saņemt uzmanības apliecinājumus no ārpasaules – vēstules, ābolus un konfektes Vēsma, sakliegties ar bērna tēvu, ietinoties segā un izliecoties pa slimnīcas logu. Ārā kailsals. Uzraksts krievu un latviešu valodā vēsta: "Nepiederošiem ieeja stingri aizliegta."
Laimes režīms mudina izglītoties. Jaunā māmiņa lasa grāmatu Vecākiem par bērniem, uz vāka – bērns kā puķīte. Kāda cita māmiņa šķirsta, šķiet, žurnālu Zvaigzne. Parādās Leonīds Brežņevs sēru rāmī, nākamajā lapā – Jurijs Andropovs. Brēkoņa ir šaušalīga. Piebriedušas krūtis, dažādas krūtsgalu formas, piena atslaukšana ar pumpīti. Tālāk fotogrāfijas ar skaistām modelēm, frizētava un veikala skatlogs ar gaisīgām kleitām. Visbeidzot veras priekškars dzīvei kā teātrim.
Daila Rotbaha ir studējusi Augstākajos režisoru kursos Maskavā, kuros tika uzņemti cilvēki ar augstāko izglītību, jo režisoram, lai būtu ko teikt, ir nepieciešama dzīves pieredze. Viņa atceras: "Šo filmu noskatījās slimnīcas dzemdību nodaļas vadītāja un pēc tam vaicāja: "Vai tad tiešām pie mums tik drūmi?" Savukārt kāds no žūrijas komisijas teica: "Tas nav latviešu poētiskais kino, tas ir poļu reālisms!" Mana vecmamma bija poliete. Poļi neko neizskaistina, viņi parāda, kā ir. Tā ir reālā dzīve, es to pati izdzīvoju." Daila Rotbaha izvēlējās ģimeni un izaudzināja trīs meitas.
Zīmēt un velcēt
Kā savienot radošo darbu un ģimeni? Padomju laikā nelikās baisi uzticēt bērnu valstij, atdot puišeļus internātā un tad veltīties vai nu tekstilam, vai bērnu grāmatu grafikai. Zīmēt un velcēt, velcēt un zīmēt. Sekas ir jūtamas līdz pat trešajai paaudzei. Izvēles situācijā, kurā mākslinieces "aiziet bērnos", fokusējas Ieva Epnere sērijā Mammas. Tā sākās 2011. gadā un noslēdzās 2014. gadā, kad Rīgas mākslas telpā notika izstāde Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija. Sērija sastāv no sešiem diptihiem. Katrs diptihs ietver fotogrāfiju ar māti un bērnu/bērniem un mātes komentāru. Atklātības pakāpe liek domāt par grēksūdzi. Tāpēc uzvārdi netiek afišēti. Kinooperatore Baiba raksta: "Kad turēju dēlu rokās, neaprakstāmo eiforijas sajūtu pēc dažām dienām nomainīja milzīgs izmisums. Kur ir tā lielā laime? Kāpēc šis mazais, neapmierinātais, gandrīz 24 h raudošais mazulis būtu jāsajūt kā lielais piepildījums? (..) Man bija grūti samierināties, ka tik ļoti jāizmaina līdzšinējā dzīves kārtība. (..) Jēkabs mani izaudzināja par mammu, un, turot rokās Elzu, mans sievietes mātes es vairs negrib nekur bēgt."
Aktrise Guna toreiz rakstīja: "Nu Kirilam ir divpadsmit, un kaut kā ļoti samierinājušās abas manas dzīves puses, tas ir, mammisms un māksla. Skaidrs, ka štrunts vien no manis būtu teātrī, ja man nebūtu Kirila. (..) Sākumā tās divas dzīves likās nesavienojamas. Skaidrs, ja mana mamma ļoti nepalīdzētu mazā Kirila vāķīšanā, viss būtu pavisam citādāk. Tāda mums ģimenē tā paaudžu būšana, ka vecmāmiņas uzņemas lielāko rūpju daļu."
Sērija Mammas ir ziedoša un maiguma pilna, ar laika degli. Kā Šekspīra Trešais sonets: "Tu raugies savas mātes acīm, un viņa tevī / Redz maigo aprīli un savu pavasari." (Anitas Vanagas atdzejojums.)
Sāpīgais konteksts
Reproduktīvo tiesību sadaļā izceļas Kultūras ministrijas pasūtījums 70. gadu spožākajai Latvijas māksliniecei Maijai Tabakai. Viņas lielformāta glezna Ārste Braķe un medmāsa Laima (1974) tika paredzēta 10. LPSR jauno mākslinieku darbu izstādei. Daudzfigūru kompozīcijā Maija Tabaka ir transformējusi savu personisko pārdzīvojumu. No melna fona pāri izirušu krāsainu matu kodaļām tālajās nāves dzīlēs raugās balti uniformētas Rīgas pilsētas 1. klīniskās slimnīcas ātrās medicīniskās palīdzības mediķes. Ātrā palīdzība ir aborts, galvenais līdzeklis, ar kuru padomju laikā regulēja dzimstību. Virs mediķu galvām ir redzamas shematisku figūru saskaldītas kustības, sievietes cenšas piecelties, iztaisnoties un iet. Glezna bijusi vairākkārt izstādīta, arī Rietumberlīnē Maijas Tabakas personālizstādē, vairākkārt reproducēta. Mākslinieku savienība šo darbu kopā ar citām gleznām izvirzīja Komjaunatnes prēmijai.
Ar abortu – spontāno, apzināto vai medicīnisko, kad grūtniecība tiek pārtraukta, konstatējot augļa patoloģiju, – sievietes nelepojas, to/tos atceras visu mūžu. Kovida laikā pieauga spontāno abortu skaits. Šogad, kad jūnijā uznāca nepieredzēts ilgstošs sausums, stārķi pārtikas trūkuma dēļ no ligzdām izmeta putnēnus, pirms tam tos noknābājot. Daba izdara korekcijas.
Varbūt Mētras Saberovas performance Uztūnē mammu/ratiņus, kas ir skatāma videodarbā (2015) un bija izraudzīta izstādes atklāšanai, arī ir šāda "korekcija"? Nevis mazulis, bet potenciālā mamma, manifestējot apzināti izraisītu mākslīgu neauglību un lēkājot Raimonda Paula Zilā karbunkuļa ritmos, ir izmesta no esības plūsmas. Par spīti dažiem plaukšķinātājiem, skatītājas par tukšajiem ratiņiem klusēja. Tas ir sāpīgs konteksts.
Rīga ir izmirstoša pilsēta. Ar nāves reputāciju. Te strādājusi Maskavas Lielā teātra premjera māsa, ginekoloģe, pie kuras, saglabājot diskrētumu, abortus taisījušas Maskavas baleta mākslinieces. No rīta – operācija, vakarā – klasiskais balets. Viņas sauca par žizelēm.
Man tevis pietrūkst
Izstāde Tikai neraudi! ir daudzveidīga un krāšņa savā piedāvājumā. Skatītāji uzņem selfijus Sarmītes Māliņas Valodā (1996) – virotņu spogulī ar ekstrēmu lūpu krāsu munīciju. Skatītāji vēlas iesēsties Katrīnas Neiburgas automašīnas krēslos, lai noskatītos videodarbu Satiksme (2003), kurā, spītējot femīni smalkajam sietam, līdz ekrānam ir izsitušies daži vīriešu sugas eksemplāri. Lai arī alkoholiķi un viens morāli nenoturīgs laulenis, tomēr kaut kāds enerģētiski spirgtāks malks. Mēs varam apskaust tēlnieces Olgas Šilovas pārtapšanas spēju Sapņu kalendārā (2010), jo daiļā autore kā modele spēj patikt gan sev, gan citiem. Gleznotājas Helēnas Heinrihsones Pašportrets (2020), kurā sievišķība saskalda sevi ar cirvi kā malku, liek sastingt stroncija krāsas trauksmē. Raugoties uz Sabīnes Verneres tušas zīmējumu no sērijas Sirēnas, Medūza un Lotosa ēdāju sala (2021), der atcerēties feminisma avangardistes Džūdijas Čikāgo monumentālo instalāciju Goda mielasts (1979). Tajā trīsstūrveida galdu klāj šķīvji, kas pildīti ar vulvas formu.
Mēs varam pakavēties tēlnieces Lienes Mackus instalācijā Altāris olšūnai (Trešā diena) (2023) un turpat līdzās pabūt pagāniskos rituālos, par kuriem Rūdolfa Blaumaņa Tomulīša teica: "Puisiešiem nav nekāda skatīšanās, kur meitieši savā starpā darās."
Vienmēr no jauna nākas apbrīnot gleznotājas Dainas Dagnijas gaišredzīgo gleznu Sieviete un govs. Nr. 1 (1982) un iestigt Mēdejā (1992) – vistraģiskākajā sievietē, kas vīrieša nodevības dēļ nogalina kopīgos bērnus un līdz ar to sevi. Mēdejas un Dievmātes pretmetu izzināšanai noder katalogā publicētais topošās mākslas doktores un izstādes dalībnieces gleznotājas Rasas Jansones kaislīgais teksts Raudi. Raudi droši.
Izstādi gaismas akā noslēdz un vainago harmonizējošs mākslinieces un scenogrāfes Monikas Pormales fotogrāfiju ikonostass Mis Pasaules (2009). Cikls sasaucas ar Rīgas Doma ziemeļu portāla gleznojumu Svētās Marijas kronēšana. Taču pasaulīgās sievietes ir kronētas tādas, kādas viņas ir. Lenti ar Braila rakstu Miss Neredzīgā nes neredzīgā, Miss Latvia ir folkloras zintnieku Medeņu meita, Miss XXL sijā kuplās formās, Lady 2009 apliecina, ka skaistums nav vienīgi jaunības kapitāls, Miss Future ir devītajā mēnesī… Šajā orbītā pati māksliniece ierakstās ar asarās izplūdušu skropstu tušu un it kā slēptu, bet tomēr spilgtu uzrakstu uz T krekla "I Miss You". Man nepietiek tevis! Man tevis pietrūkst!
Izstāde
Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā. 1965–2023
LNMM līdz 15.X