Latvijas koncertdzīves ābolu ķocis. Keidža brīvība un vilšanās

Koncerta pirmajā daļā īpaši nozīmīga bija plašai mūsu publikai faktiski nepazīstamā Keidža radošās personības puses iepazīšana. Pārliecinošā J. Žvikova priekšnesumā skanēja skaistie meditatīvā rakstura skaņdarbi klavierēm solo. Pauls Berkolds aizrauj ar meistarīgu, smalki niansētu un ļoti inteliģentu vokālo priekšnesumu. Augstāko pilotāžu demonstrēja M. Bobaks elektroniskajos skanējumos.Koncerta otro daļu japāņu režisore Anna Ecuko Curi salika kā vienotu muzikāli teatrālu performanci - hepeningu. Tam pamatā daži numuri no Dž. Keidža grandiozā cikla Song Books, kas jau pats paredz maksimālu izpausmes brīvību, improvizāciju un spontanitāti. Ārkārtīgi raibajā kokteilī apvienojās mūzikas instrumentu skaņas, dažādu valodu tekstu skandināšana, trokšņi, elektroniskās skaņas. Meitenes staigāja pa visu zāli, uzkāpa balkonā, vingroja, brauca ar skrituļslidām un vicināja pašdarinātus anarhistu karogus... Visu priekšnesumu caurstrāvoja ironija, groteska un, galvenais, brīvības izjūta. Rīcības brīvība, uztveres brīvība, fantāzijas brīvība. Liels prieks, ka mūsu jaunieši prot tik organiski būt šajā brīvībā.*Armands Znotiņš Starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursu pasniedzēju un dalībnieku koncerts pelnījis atzinīgus vārdus kaut vai tādēļ, ka tajā pārstāvētās viena no dižākā XX gadsimta komponistiem - Džona Keidža, tāpat kā Bulēza vai Štokhauzena daiļrades, Latvijas koncertdzīvē jūtami pietrūkst. Šīs idejas iedzīvinājums tomēr radīja vairākas iebildes. Andra Dzenīša un Gundegas Šmites klavierdarbi (komponistes un pianistes Asijas Ahmetžanovas Ortus - mazākā mērā) papildināja Keidža skaņumākslas veidoto atmosfēru, un Diānas Zandbergas un Laumas Skrides sniegums te pārliecināja, taču vēl labāk tie iederētos kādā citā koncertā, Keidžam veltīto pasākumu atvēlot vienīgi viņa paša mūzikai. Par vislabāk pārdomāto un interpretāciju ziņā stabilāko koncerta daļu jānosauc Jura Žvikova un Justīnes Kulakovas priekšnesumi, un to pretstatījums vērienīgā cikla Dziesmu grāmatas lasījumam lika domāt - vai tikai atskaņotāji nebūtu rīkojušies gudrāk, ja brīvas aleatorikas pierakstā fiksēta hepeninga vietā vispirms pievērstos konvencionālākiem, bet ne mazāk nozīmīgiem un izteiksmīgiem Keidža daiļrades paraugiem. Lai arī Dziesmu grāmatu interpretācija pati par sevi uzskatāma par intriģējošu un vērtīgu notikumu, jāatzīst, ka komponista ideju realizācija šeit noritēja visai nevienmērīgi.Edgars Raginskis **Jau pirmais skaņdarbs Jura Žvikova interpretācijā saņēma lāča pakalpojumu no Spīķeru nekoncertzāles - klusā un meditatīvā klavierdarba Sapnis laikā Spīķeros čaukstēja ietinamie papīri, grabēja krēsli un klepoja vasarīgi sasirgušie klausītāji. Starp citu, Juris Žvikovs bija viens no koncerta varoņiem, jo muzicēja ne vien augstā profesionālajā līmenī, bet arī radīja līdzpārdzīvojumu Keidža Sešu melodiju vijolei un klavierēm lasījumā. Vienlaikus gan piedzīvoju vilšanos, jo negaidīti blāva bija Šveicē studējošā vijolniece Justīne Kulakova. Vilšanās turpinājās arī amerikānietes Žaklīnas Bobakas dziedātajās Keidža dziesmās - zinot viņas erudīciju, balss tembrāli un tehniski bija vājā stāvoklī, trūka arī Keidža mūzikā vitāli svarīgā aktiermeistarības šarma. No Latvijas komponistu mūzikas vismazāk kaitināja jaunās komponistes Asijas Ahmetžanovas Ortus autores interpretācijā: ekspresīva un lakoniska, kaut arī ne īpaši inovatīva klavierminiatūra. Pārsteidza Andra Dzenīša un Gundegas Šmites klavierdarbu nekādība - spilgtu ideju allaž pārpilnie latviešu mūzikas korifeji kompozīcijās Zelts un Dzīvsudrabs gājuši slideno klaja ilustratīvisma taciņu, kaut arī pianistes Diāna Zandberga un Lauma Skride kompensēja svaiguma trūkumu. Kopumā X starptautisko Siguldas jauno latviešu mūziķu meistarkursu rīkotāju vakars sagādāja vilšanos.