Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Labi cilvēki laukos un pilsētās. Valmieras teātra izrāžu Nākošpavasar un Labie cilvēki recenzija

Valmieras Drāmas teātra jauniestudējumos ar dažādiem panākumiem tiek parādīti atšķirīgu dzīves modeļu pretstati un izspēlētas to sadursmes

Pamazām atrādot pandēmijas aizliegumu ēnā tapušos, bet publikas līdz šim nenovērtētos iestudējumus, uzskatāmi atklājas Valmieras teātra aizvadītās sezonas stratēģija, kas uzsvaru liek uz darbiem, kuri analizē cilvēku attiecību samezglojumus, bieži vien pievēršoties arī neveiksmēm un to cēloņiem. Tā notiek arī divās izrādēs, ko izdevās noskatīties jūlija sākumā, – tiesa, vienā gadījumā varam runāt par neapšaubāmu veiksmi, taču otrā situācija ir sarežģītāka.

Jāpiebilst, ka Leldes Stumbres luga Nākošpavasar, ko tagad iestudējis režisors Toms Treinis, Valmieras teātra repertuārā jau ir bijusi – 1988. gadā Māras Ķimeles režijā, kad Inese Ramute, kura šajā uzvedumā atveido Katrīnu, bija Kristas lomā. Vēl jānorāda, ka izrāde tika iestudēta LMT Mansardā, taču pārcelta uz Lielo zāli karstā laika dēļ – izrādās, kondicionieri nespēj tikt galā ar saules radīto svelmi. Taču laimīgā kārtā, ja neskaita nelielas problēmas ar teksta sadzirdēšanu ainās, kurās skan arī mūzika, mēroga maiņa izrādei par sliktu nav nākusi, un Nika Ciprusa gaismu partitūrā ieviestais stars no skatuves augšas dod jaunu efektu, kāds mazās skatuves apstākļos noteikti nebija iespējams. 

Gandrīz kā Čehovam

Pilsētnieku pārcelšanās uz laukiem ir tēma, ko gluži organiski var piemērot arī mūsdienu situācijai (lugas redakciju veidojusi Madara Rutkēviča). Ievākšanās vecā lauku mājā kā filologa Nila pēkšņā ideja izrādās ilūzija, kuras rūgtums uz saviem pleciem lielā mērā jāiznes Kristai – trauslai, tomēr sīkstai intelektuālei, kurai atšķirībā no vīra Rīgas dzīves un publicitātes nepietrūkst. Režisors Toms Treinis nav pretstatījis laukus un pilsētu nekādās labā/sliktā kategorijās. Vienkārši ir pilnīgi atšķirīgi dzīves modeļi, un, nespējot tajos iekļauties, nekas labs nevar sanākt. 

Kristaps Kramiņš uzbūvējis mazītiņu māju, kuru atvāžot vaļā atsedzas divas telpas pirmā stāva līmenī – caurstaigājama virtuve un istaba – ar iespēju uzkāpt bēniņos pa pieslietām koka kāpnēm. Tikai bēniņos ir vienīgā vieta, kur paslēpties no kaimiņu modrajiem skatieniem. Taču jaunos kaimiņus te uzņem laipni, kaut arī ne bez vieglas ironijas. Galvenie saziņas kanāli ar apkārtējo pasauli ir divi – vecā Katrīna, kuru Inese Ramute spēlē lietišķā pamatīgumā (precīzi tverta detaļa ir krāsns durtiņu aiztaisīšana ar kāju), un Jorgens – šoferis, kas tiek uzskatīts par brunču mednieku. Mārtiņš Meiers – vēl pavisam nesen Hamlets – pārliecinoši parāda puisi, kurš ar rīdziniekiem nevar spēkoties intelekta ziņā, bet kura sirds ir varbūt pat pārāk plaša.

Nozīmīgas lomas savā biogrāfijā izdevies ierakstīt galvenajam duetam. Ingus Kniploka Nils dzīvo diezgan rožainās ilūzijās, bet to sabrukuma brīdī kļūst nepatīkami egoistisks, un ir skaidrs, ka vīrieša romantiskais sapnis par laukiem ir izčibējis. Savukārt Klintas Reinholdes Krista – trausla, bet sīksta – iekrampējas jaunajā dzīvē ar zobiem un nagiem, taču meklē sev emocionālu atbalstu, ko atrod Jorgenā. 

Klintas Reinholdes un Mārtiņa Meiera varoņu attiecību pustoņu, skatienu, īso frāžu partitūra ir ļoti čehoviska, un cerīgi bezcerīgais apgalvojums, ka viņi satiksies atkal nākošpavasar, ir tas pats trīs māsu sauciens: "Uz Maskavu, uz Maskavu!" Simpātiski, ka no kariķēšanas izdevies izvairīties, attēlojot sižeta blakuslīniju par bēgošo līgavu un viņas medīšanu. Amizanti, bet ne pārspīlēti ir Annas Neles Āboliņas sirsnīgi raudošā Anne, Ilzes Pukinskas māte rīkotāja Zeltiņiete un viņas dēls Pēteris, kuram Eduarda Johansona atveidojumā ir tādi kā sen pārauguša pusaudža vaibsti, kam gribētos piedalīties pieaugušo sarunās, bet mamma neļauj. 

Nākošpavasar parāda Toma Treiņa prasmi iedziļināties lugas zemslāņos un ar akvareliski viegliem, tomēr precīzi mērķētiem akcentiem virzīt iestudējumu gaišu skumju noskaņas virzienā, nezaudējot nekā no lauku dzīves vitalitātes atainojuma. 

Vai viņš ir vainīgs 

Deivida Lindsija-Ebēra lugā Labie cilvēki, kas pirms deviņiem gadiem piedzīvojusi milzu popularitāti un kļuvusi par visbiežāk iestudēto darbu pasaulē, ir cita veida pretstats – starp trūcīgo cilvēku pasauli un eliti, kurā, kā izrādās, var izsisties arī no strādnieku rajona. Saistībā ar Toma Treiņa iestudējumu pieminēju akvareli, turpretim režisore Inese Mičule no savas krāsu tūbiņas izspiedusi biezas eļļas krāsas. Izrādei nepiemīt vieglums, gluži otrādi – tā rit smagnēji, varoņi vēl un vēlreiz apspriež to, kas jau ir skaidrs, bet otrajam plānam piešķirti izteikti karikatūriski vaibsti, kas tiek paspilgtināti ar runas defektu kā Riharda Jakovela Stīvam vai ķēmīgi spilgtu parūku kā Daces Eversas Dženijai.

Režisore izteikusies, ka vēlējusies sagādāt lomu Elīnai Vānei. Tomēr Mārgaretas tēlam aktrise kopā ar režisori izvēlējusies pretrunīgu pieeju. Loma, protams, nav viegla, tas ir sarežģīts raksturs, Valmieras teātra versijā ir aizdomas, ka ne tikai Mārgaretas meitai, bet arī viņai pašai piemīt zināmi garīga rakstura traucējumi. Tomēr, ja raksturu rāda tik smagu, ja visas tenkas, ko Mārgareta pārstāsta vai iemet sejā tiem, kas, viņasprāt, dara pāri, viņa apzināti mērķē, lai sarunas biedru maksimāli sāpinātu, šādai, kaut arī likteņa nesaudzētai sievietei nevar piederēt skatītāja simpātijas. Respektīvi, rodas sajūta, ka viņa pati līdz galam neizprot, kāpēc nespēj noturēties darbā, kāpēc viņai neatveras visas durvis, bet cenšas atrast cēloņus citos. Un, uzmeklējot bērnības draugu un īsu brīdi arī mīļoto cilvēku Maiku, viņa faktiski uzreiz ir nolēmusi viņu apsūdzēt par izraušanos no nelabvēlīgās vides, uzskatot, ka tas ir netaisni. 

Pirmajā cēlienā Maika un Mārgaretas dialogs ir samocīts no sākuma līdz beigām, vienīgi šādā izpildījumā neveiklība no attēlotās situācijas tiek pārnesta uz skatītāju, kurš ir spiests klausīties tukšu, teju izmisīgu sarunu, kurā viss ir skaidrs jau pēc pāris minūtēm. Arī pārējās ainas pirmajā cēlienā sirgst ar liekvārdību, un tad ir jautājums, vai tiešām vaina ir lugā vai tomēr režisorē, kas nespēj noturēt temporitmu un panākt, ka uz skatuves notiekošajam ir jēga. 

Situāciju vēl vairāk sarežģī Agneses Kauperes scenogrāfija, kas Valmieras teātra Apaļajā zālē izskatās burtiski iespiesta ar kāju, – te ir trīs darbības ligzdas, un pirmajā pusstundā divas ainas tiek risinātas pašā spēles laukuma kreisajā malā. Otrais cēliens, kurā centrālā aina notiek Maika mājā, Apaļās zāles apstākļos izskatās organiskāk, un arī pati luga dod iespēju spraigākai darbībai. 

Aigars Apinis ārsta Maika lomā pārliecinoši rāda cilvēku, kurš ir iejuties savā pašreizējā dzīvē, lai arī nejūtas tajā komfortabli, un ar jauniņo sievu, kuru atveido Diāna Krista Stafecka, saskaņa ir zudusi. Faktiski jau tik agrā laulības fāzē ģimeni kopā satur tikai bērns. Mārgaretas parādīšanās šai dzīvē var atnest tikai sarežģījumus, kas arī neliek uz sevi gaidīt.

Neveiksmīgajās mizanscēnās spēles laukuma malās (arī bingo spēle diemžēl drīz kļūst apnicīga, turklāt varoņi to spēlē samērā pavirši) mazāk iedarbīgs kļūst vēl viens nozīmīgs otrā plāna tēls – Baibas Valantes Dotija. Šķietami neuzkrītoša un šķietami draudzīga, šī Mārgaretas dzīvokļa saimniece būtībā iemieso sava necilā rajona izdzīvošanas recepti – nekādas līdzcietības pret otru, pat ja viņa nelaimē esi vainojama tieši tu. Dotijas klātbūtne kļūst sadzīviski ikdienišķa, taču gan režisores, gan aktrises spēkos būtu šo tēlu nedaudz vairāk akcentēt. 

Ko īsti radošā grupa mums grib teikt? Ka dzīve galvenajai varonei nodara pārāk daudz pāri, ka tā nav viņas vaina? Bet – būsim godīgi – vai mums būtu jānosoda cilvēks, kurš nevēlas, ka šāda slēpti, bet brīžiem neslēpti agresīva persona pieskata viņa bērnu? Elīnas Vānes atveidojumā Mārgareta ir sieviete, kurai ir ļoti grūti palīdzēt, jo viņa pati tam rada šķēršļus. Pašreizējā risinājumā izrāde ir savā moralizēšanas tieksmē ļoti pretrunīga. Līdzīgu didaktikas devu režisore mums ir sagādājusi jau agrāk, piemēram, izrādē Eņģeļa kreisais spārns 2015. gadā. 

Teātra mājaslapa vēsta, ka Labo cilvēku pirmizrāde notikusi 12. februārī, taču skatītāji to reāli ieraudzīja 3. jūlijā. Iespējams, tas, kas tēlu attiecībās izskatās neizstrādāts, ir paspējis nodrupt pa šo laiku un prasās pēc spodrināšanas. Pašlaik ir diezgan daudz tukšu, nemērķtiecīgi iztērētu minūšu. Tomēr ir jautājums, kāpēc tieši ar šo iestudējumu tā noticis, jo izrāde Nākošpavasar izskatās ļoti labā formā, lai arī nodota jau 22. janvārī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Arēnā Rīga uzstāsies LP jeb Laura Pergolici

Nākamā gada 19. februārī ar jaunu koncertprogrammu Arēnā Rīga viesosies šarmantā Laura Pergolici (Laura Pergolicci_ jeb vienkārši LP, informēja koncerta rīkotāji.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja