Koncerta Mūsu Operai 100 recenzija. Jubileja nosvinēta godam

Galā koncerts Mūsu Operai 100, kas notika atbildīgā brīdī, mūsu valsts simtgades priekšvakarā 16. un 17. novembrī, un pirmajā vakarā ilga līdz pusnaktij, noteikti bija ne tikai viens no nozīmīgākajiem, bet arī dāsnākajiem simtgades notikumiem. Koncerta trijās daļās skanēja gan latviešu opermūzika, gan vācu, itāļu un franču repertuāra zelta fonds. Programmā uzstājās 22 solisti. Latvijas Nacionālās operas orķestri un kori diriģēja pieci diriģenti: koncerta muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš, vecmeistars Aleksandrs Viļumanis, Normunds Vaicis, Jānis Liepiņš un lietuvietis Modests Pitrens, kurš no 2009. līdz 2013. gadam bija LNO galvenais diriģents.

Solistu vidū līdzās pašu trupas balsīm – Ingai Šļubovskai-Kancēvičai, Danai un Raimondam Bramaņiem, Rihardam Mačanovskim, Jānim Apeinim, Kalvim Kalniņam, Krišjānim Norvelim un joprojām spožā formā esošajam Samsonam Izjumovam – mirdzēja mūsu izcilie, pasaulē pieprasītie brīvmākslinieki – soprāns Inga Kalna, jaunais mecosoprāns Zanda Švēde, kas uzstājas Čikāgā, tenors Andris Ludvigs, slavenais basbaritons Egils Siliņš. Māksliniecisko spožumu nodrošināja arī ārzemju viesi – Dināra Alijeva, Oļesja Petrova, Ains Angers, Stīvens Gūlds, Murats Karahans, Rame Lahajs, Iraklijs Kahidze, Franko Vasallo un Vladislavs Suļimskis. Pirmo reizi Rīgā sagaidījām pasaulslaveno dramatisko soprānu Ludmilu Monastirsku.

Atzīmēšanas vērts ir arī fakts, ka ar galā koncerta programmas pieteikšanu lieliski tika galā paši Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieki – baleta soliste Ieva Rācene un bass Edgars Ošleja.

Latviskais mantojums

Likumsakarīgi, ka Operas un Latvijas simtgadei veltīto koncertu sāka latviešu komponistu mūzikas skanējums – no Jāņa un Jāzepa Mediņiem līdz Zigmaram Liepiņam brīvā, nevis vēsturiski hronoloģiskā secībā. Būtu grūti iedomāties atskatu mūsu nacionālajā opermūzikā bez Arvīda Žilinska Zelta zirga, kura galvenā varoņa Antiņa tēlu zelta burtiem vēsturē ierakstījis leģendārais Jānis Zābers. Slaveno Antiņa āriju Sirds kā uguns galā koncertā skanīgi nodziedāja Andris Ludvigs.

Mākslinieciski visaugstākajā virsotnē programmas latviskajā daļā cēla Inga Kalna ar ārēji apvaldīto, taču traģisku priekšnojautu spriedzes piepildīto Ilzes āriju no Romualda Kalsona mūža darba – operas Pazudušais dēls. Atcerēsimies, ka Ilzes lomu dziedātāja savulaik apguva speciāli, lai to nodziedātu šīs operas iestudējuma atjaunojumā 2000. gadā. Viņa to dzied arī Kalsona operas ierakstā, tāpat kā šoreiz – ar maestro Aleksandru Viļumani pie diriģenta pults. Priecē, ka Pazudušā dēla ainas ir arī Riharda Mačanovska (Roplaiņa ārija) un operas kora (vīru koris Pērkonlietus šonakt līs) repertuārā.

Pārliecinoši vērienīgs un vīrišķīgs Jāņa Apeiņa interpretācijā bija Jakubovska dziedājums, kas skan Zigmara Liepiņa operas Turaidas roze traģiskajā finālā. Jāzepa Mediņa operas Vaidelote Mirdzas dziesma Mēness starus stīgo Ingas Šļubovskas- Kancēvičas filigrānajā izpildījumā veldzēja ar sidrabdzidru koloratūrsoprāna skaņas daiļumu.

Protams, vienā koncerta daļā nav iespējams sakoncentrēt visu vērtīgo, ar ko var lepoties opermūzikas nacionālais mantojums. Tas, kā man pietrūka, bija Spīdolas ārija (Es esmu es, es pati nāku) no Jāņa Mediņa operas Uguns un nakts – mūsu nacionālās klasikas meistardarbs, kas atgriešanos uz skatuves piedzīvoja uzreiz pēc opernama restaurācijas 1995. gadā un bija pirmais operas iestudējums režisora Alvja Hermaņa radošajā biogrāfijā (spilgts režijas darbs ar tiešu trāpījumu atjaunotās Latvijas dzīves realitātē). Taču, pārskatot pieejamos vokālos resursus, šķiet, ka vienīgi Lienes Kinčas balsij un personībai šis dziedājums būtu īsti pa spēkam.

Ja reiz koncerta tēma ir Mūsu Operai 100, noderētu arī kāda muzikāla atblāzma no pašas pirmās mūsu Baltajā namā iestudētās latviešu operas – Alfrēda Kalniņa Baņutas. Ļoti ceru, ka iestudējumu XXI gadsimtā Latvijas opernamā kādreiz pieredzēs arī viens no spilgtākajiem latviešu operas darbiem – Jāņa Kalniņa Hamlets. Šīs operas biedējoši stindzinošā, ledaini aukstā deja, kas raksturo cilvēku attiecības Dānijas karaļnamā, šajās dienās satriecoši īstā vietā izskanēja pavisam citā kontekstā – liktenīgajā brīdī deju lielizrādē Abas malas, kad divas lielvaras Otrajā pasaules karā brutāli rausta un pakļauj sievietes tēlā personificēto Latviju. Savukārt galā koncertā šo Jāņa Kalniņa darbu pārstāvēja vispazīstamākais fragments – komiskā kapraču dziesmiņa Kad biju jauns, ar kuru publiku izklaidēja artistiskais Krišjāņa Norveļa un Kalvja Kalniņa duets.

Liktenīgas kaislības

Galā koncerta otrajā daļā skanēja vācu, itāļu un franču opermūzikas skaistākās lappuses, savukārt trešajā daļā dominēja Džuzepes Verdi mūzikas drāma. Te četrpadsmit solistu, kora un orķestra balsīs sākās galā koncerta īstā daudzveidība un spožums šī žanra tradicionālajā nozīmē. Balsu parāde, kuru ar Riharda Vāgnera Tanheizera dziedājumu sāka varoņtenors Stīvens Gūlds un noslēdza Latvijas skatītājiem labi pazīstamais turku tenors Murats Karahans ar Džakomo Pučīni hitu – Kalafa āriju Nessun dorma –, bija patiesi iespaidīga un krāšņa.

Pārsteigumu sagādāja dramatiskais soprāns Ludmila Monastirska – viņas parādīšanās Verdi tēlos koncerta trešajā daļā (lēdijas Makbetas ārijā, Abigailas duetā ar Nabuko – Franko Vasallo, Leonoras duetā ar grāfu Lunu – Vladislavu Suļimski) acumirklī ieslēdza citu vokālo un emocionālo amplitūdu. Liela, skaista un varena balss un lielas, īstas, liktenīgas kaislības!

Arī šoreiz vilties nelika Oļesjas Petrovas tumši piesātinātais mecosoprāns un temperaments, kas darīja tik pilnasinīgu un patiesu gan Azučenu (no Verdi Trubadūra), gan Kamila Sensānsa valdzinošās, pretrunīgās austrumu skaistules Dalilas portretējumu. Drosmīga un apsveicama ir izvēle dziedāt nevis Dalilas vispopulārāko āriju, galā koncertu hitu, bet retāk dzirdēto Amour! Viens aider ma faiblesse.

Publikas sajūsmu pelnīti iemantoja Dināra Alijeva, kuras skaistais, emocionāli bagātais soprāns un skatuviskā harisma līdz sirds dziļumiem uzrunāja gan ekspresīvi dramatiskajā Manonas ārijā no Pučīni verisma drāmas Manona Lesko, gan klusināta izmisuma pilnajā Leonoras lūgšanā Pace, pace, mio Dio! no Verdi Likteņa varas.

Būtu utopiski cerēt vienkopus uz mūsu Operas skatuves ieraudzīt visas latviešu pasaules zvaigznes. Simtgades koncertos diemžēl nesagaidījām iepriekš solīto Marinu Rebeku, taču ir jāsamierinās, ka cilvēka balss ir ļoti jutīgs mūzikas instruments. Toties bija interesanti kaut ko no dziedātājas repertuāra atradumiem dzirdēt citā gaismā. Līdz sirds dziļumiem aizkustinošo Marijas lūgšanu no Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte, kuras traģisko varoni Marina Rebeka 2017. gada ziemā atveidoja šīs operas koncertuzvedumā Latvijā un iestudējumā Romā, šoreiz dzirdējām Ingas Kalnas interpretācijā. Viņa visā galā koncerta kontekstā izcēlās ar savu īpašo meistarību krāsot ar balsi. Inga Kalna to dara niansēti, izsmalcināti, skaisti un gudri, ne brīdi nekļūdama manierīga.

Lieliskā mākslinieciskajā formā sevi apliecināja pieredzes bagātākais mūsu Operas baritons Samsons Izjumovs ar spilgtu, biedējoša spēka un kaislības pilnu Skarpijas pašatklāsmi uz krāšņas katoļu mesas fona. Pieredzējušo meistaru vidū nepazuda arī jaunā mecosoprāna Zandas Švēdes nodziedātā Žorža Bizē Karmenas segidilja.

Zemo balsu spēks

Vokālā krāsojuma aspektā negaidot piesaistīja populārais vīru draudzības un solidaritātes apliecinājums – Verdi dona Karlosa un di Pozas duets, kuru Iraklijs Kahidze un Vladislavs Suļimskis atļāvās niansēt, atkāpjoties no ierasti bravūrīgajiem šī dueta maršveidīgās atskaņošanas stereotipiem. Tieši izcilās zemās vīru balsis (baritoni Franko Vasallo, Vladislavs Suļimskis, Samsons Izjumovs, basbaritons Egils Siliņš un igauņu bass Ains Angers) un šo balsu īpašnieku interpretācijas meistarība piešķīra koncertam īpašu noskaņu un vērtību.

Pasaulē pieprasītais Vāgnera basbaritons Egils Siliņš saviļņoja ar iekšēji konfliktējošo, pretrunu plosīto Žerāra monologu no Umberto Džordāno operas Andrē Šenjē, tam vēlāk piepulcējot dziedātāja sniegumā bieži dzirdēto de Silvas kavatīni no Verdi Ernani. Igauņu bass ar spožu pasaules karjeru Ains Angers iespaidīgi uzbūra ciniski bravūrīgo Mefistofeļa tēlu, kad tas, dziedot slaveno rondo, demonstrē savu varu pār cilvēku prātiem un tieksmēm (Šarla Guno operā Fausts). Spilgti atmiņā iecērtas, cik patiesi un dziļi Vladislavs Suļimskis ielūkojies Verdi Rigoleto titulvaroņa sāpju plosītajā dvēselē. Viņi – Egils Siliņš, Franko Vasallo, Ains Angers, Vladislavs Suļimskis – bija uzmanības centrā.

Tomēr nav gluži tā, ka tenoriem šajā programmā atlika vien operu skaistākās, melodiskākās mīlētāju lappuses. Pārliecinošu pretsparu šādam priekšstatam deva Stīvens Gūlds ar Otello monologu, tik pilnu psiholoģiski atkailinātas pašatklāsmes.

P.S. Koncerts Mūsu Operai 100 nav aizpeldējis prom vēstures upē. Tā ierakstu 30. novembrī rādīs LTV, tas ir pieejams portālā lsm.lv un no 30. novembra – arī starptautiskajā digitālajā vietnē www.operavision.eu.