Nepārspīlējot jāsaka: Dzimuši Rīgā bija vēsturisks koncerts. Protams, šī nebūt nebija pirmā reize, kad vienā koncertā sastapās mūsu spožākās pasaules mūzikas zvaigznes. (Te jāatgādina kaut vai par kādreizējiem koncertiem vēl 90. gadu pirmajā pusē, kad, pulcinot kopā tobrīd ārzemēs strādājošos operdziedātājus un tirgojot superdārgas biļetes, tika vākti ziedojumi Latvijas Nacionālās operas ieilgušās rekonstrukcijas pabeigšanai.) Vēsturisks šis notikums bija vispirms tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad Latvijas Televīzija piedāvāja koncerta tiešraidi pasaulei. 6. jūlija vakarā, kad klātienē mūsu Operas skvērā baudīju mūzikas un dabas harmoniju, ar Latvijas Televīzijas un starptautiskā kultūras kanāla Arte interneta mājaslapas starpniecību to translēja virknē Eiropas kontinenta valstu. Tiešraides režisora, BBC un EBU pārstāvja Pītera Maniuras montēto koncertversiju ARTE, kas apraida Vāciju, Franciju, Austriju un Šveici, savā kanālā rādīs vēlāk.
Vijolniece Baiba Skride, mūsu izcilās operbalsis - soprāni Maija Kovaļevska, Inese Galante, tenors Aleksandrs Antoņenko, basbaritons Egils Siliņš, virtuozā un šarmantā ērģelniece Iveta Apkalna, romantiskais pianists Vestards Šimkus, jaunā akordeoniste Ksenija Sidorova, čellists Miša Maiskis, maestro Raimonds Pauls, orķestris Kremerata Baltica, abi mūsu pasaulē pieprasītie kori - Valsts akadēmiskais koris Latvija un Latvijas Radio koris ir vārdi, kurus mūzikas cienītāji pazīst un mīl. Iespējams, gluži fonētiski jau ir ielāgots, ka viņi, tāpat kā virkne citu spožu mākslinieku, kuri šajā reizē nevarēja atbraukt - viņu vidū maestro Mariss Jansons, baletzvaigzne Mihails Barišņikovs, operdīva Elīna Garanča, vijolnieks Gidons Krēmers, kuri bija atsūtījuši sirsnīgus videosveicienus, nāk no Latvijas, no Rīgas.
Programmā, kas diriģenta Andra Pogas vadītā Rīgas festivāla orķestra sniegumā simboliski sākās ar vācu operģēnija, kādreizējā Rīgas Vācu teātra kapelmeistara Riharda Vāgnera Loengrīna skaņu pasauli, līdzās Vāgnera, Frančesko Čilea, Džakomo Pučīni operu ārijām, slaveniem Džuzepes Verdi un Karla Orfa koriem, Pētera Čaikovska čella variācijām par rokoko tēmu un romantiskajam Roberta Šūmaņa Veltījumam šī bija iespēja apliecināt latviešu mūzikas savdabību. Priecē, ka tā netika palaista garām, ka virsroku neņēma latviskā piekāpšanās pasaulē aprobētajām vērtībām.
To pierāda vispirms jau pavisam vienkārša aritmētika: seši no 16 programmas skaņdarbiem bija latviešu komponistu radīti, tajā skaitā smeļot idejas mūsu tautas mūzikā. Programmas veidotāja Gunda Vaivode var pamatoti lepoties, ka izdevies pasaulei parādīt gan mūsu klasikas pērles (Baibas Skrides spoži nospēlēto Jāzepa Mediņa Latvju kapričo un Emīla Dārziņa Melanholisko valsi), gan mūsu spilgtākās laikmetīgās mūzikas zīmes: Artura Maskata Tango un izsmalcināti virtuozo Jura Karlsona Rotaļu (no cikla Neslēgtais gredzens Māra Sirmā diriģētā kora Latvija a cappella sniegumā). Arī dvēseliskā, sirsnīgās vienkāršības ceļa gājēju Georgu Pelēci, tajā izgaismojot neparastu talantu nākotnei - brīnumbērnu, mazo vijolnieku Daniilu Bulajevu. Lieliski, ka koncertā atrasta vieta arī latviešu koklei, kuru spēlējot tieši savā dzimšanas dienā Laima Jansone muzicēja neparastā duetā kopā ar maestro Raimondu Paulu pie klavierēm.
Rezumējot: starptautiskā publika šoreiz saņēma ko vairāk, nekā tā varētu no saviem iemīļotajiem māksliniekiem gaidīt. Savukārt es, baudot skaņu, gaismu, opernama arhitektūras un dabas saspēli Aigara Ozoliņa veiksmīgi izveidotajā scenogrāfiskajā vidē, varēju arī ekrānā pievilktajos tuvplānos vērot perfektu televīzijas muzikālās režijas darbu - īstajā vietā un laikā tika parādīts vai katrs mazākais orķestra instrumenta vai instrumentu grupas solo. Es šoreiz nediskutēšu par aktiera Jura Žagara mutē ieliktajiem brīžiem provinciālajiem tekstiem, kuros banāli apjūsmotas zelta kurpītes vai pat apgalvots, ka arī Rainis esot dzimis Rīgā, kas šobrīd līdz Dunavas pagastam tomēr vēl nesniedzas. (Nav ne jausmas, vai teksti bija domāti tikai vietējai lietošanai, vai arī tika tulkoti...)
Tas, kā šajā Rīgas - mūsu valsts un šāgada Eiropas kultūras galvaspilsētas - vēstījumā pasaulei pietrūka, turklāt ļoti, bija pati Rīga, kuru mazliet parādīja tikai koncerta ieskaņā un vēl pāris pavisam īsos acumirkļos, pamājot atvadas ar Brīvības pieminekļa siluetu. Gribētos, lai cilvēki pasaulē beidzot ierauga Rīgu visā tās daiļajā košumā - ar Daugavu, zaļajiem parkiem, Vecrīgu un jūgendstila arhitektūru. Lai, Rīgu ieraugot, cilvēki vēlētos šeit atbraukt. Arī tāpēc atliek vien piebiedroties mūsu operdīvas Elīnas Garančas videosveicienā izteiktajam novēlējumam, lai šādi izcilo Rīgas un Latvijas mūziķu koncerti - televīzijas tiešraides pasaulei kļūtu par ikgadēju tradīciju. Un kāpēc gan ne? Pragmatiski gan noprotu, ka Latvijas kultūras budžeta maciņš tam var izrādīties par plānu.