Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Kinoprofesionāļi vērtē Golfa straumi zem ledus kalna. Dekoratīvs pārpratums

Filma, kas tapusi vairāk nekā desmit gadu.

Kinoteātros Splendid Palace un Kino Citadele sāk demonstrēt režisora Jevgeņija Paškeviča spēlfilmu Golfa straume zem leduskalna, kuru Latvija virzīs Oskaram. Kā to vērtē kinoprofesionāļi?

Uzskates līdzeklis teoriju ilustrēšanai
Normunds Naumanis, kinokritiķis

Gan estētiski, gan idejiski Golfa straume zem leduskalna ir (no režisora neatkarīgu finansiālu apstākļu dēļ) stipri "pārperēts" projekts. Tas mūsdienu Latvijas kino ainavā, protams, var iederēties kā apliecinājums J. Paškeviča radoši organizatoriskajai spītībai un apņēmībai "visu iecerēto novest līdz galam". Par to – visu cieņu. Ar novecējušu kinosemiotiku apsēstiem kritiķiem filma kalpos par uzskates līdzekli dažnedažādu teoriju ilustrēšanai – tā dod iespēju bezgalīgi meditēt par mākslas darba trīsdaļīgās  struktūras potencēm, par neofreidiskiem dzimtes studiju konceptiem, par atsaucēm par bibliskā/sakrālā un profānā mijiedarbību, visbeidzot, tas ir iemesls profesionālai diskusijai par perfekcionisma māniju, kur aiz spilgtas formas, kameras apglāstītām detaļām pazūd jēga un kopējais filmas stāsts – par ko tad tā ir? Secinājums ir banāls: par sievietēm – maucīgām maitām –, kas «īstiem večiem» neļauj būt brīviem, t. i., darīt, ko un kā tie grib. Tik vien?

Nebūtu godīgi nepamanīt, cik GSZLK ir teatrāla (vienīgais "normālais" aktieris ir Aleksejs Serebrjakovs, kurš, kā zināms, pat telefona grāmatu var notēlot, pārējie atgādina amatieriskus statistus), butaforiska, pārstilizēta, tīši dekadentiska, manierīga un galu galā atgādina Tinto Brasa pliekani senilās kinoerotikas sintēzi ar filosofiskām ambīcijām a la Aleksandrs Sokurovs, turklāt ne Fausta (2012), bet režijas giganta "jaunības" – naivās Skumjās bezjūtības – periodā. Paškeviča filma ir kā dekoratīvs pārpratums, kas no XX gadsimta 80. gadiem pēkšņi nokļuvis mūsdienu kinoteātrī.

Femme fatale, ko satriekt pīšļos
Dita Rietuma, kinokritiķe

"Smags gadījums" – filma ar garum garu un samocītu tapšanas vēsturi vairāk nekā desmit gadu garumā, ko izturēt var vienīgi savas idejas un redzējuma pārņemts režisors – fanātiķis, kāds nenoliedzami ir Jevgeņijs Paškevičs. Golfa straumi pavada ne tikai smagā priekšvēsture, bet arī saņemtais Lielais Kristaps, tātad pašu Latvijas kinoprofesionāļu pārliecība, ka filma ir nozīmīgs sasniegums, gan arī nacionālā nominācija Oskaram, proti, Golfa straume ir viena no 71 filmas, ko Amerikas Kinoakadēmijas balvai ir pieteikušas dažādas valstis. Tas, ka vairākums no kinoprofesionāļiem komisijā, kas filmu izvirzīja ceļam uz ASV, balsoja par Golfa straumi, apliecina, ka šajā darbā kino videi piederīgie saskata daudz vērtīga. Piekrītu, filmas operatoru darbs (viens no tiem ir Gints Bērziņš), filmas mākslinieku komandas darbs ir vienkārši izcils, tas ir arī apliecinājums augstas raudzes profesionālismam, kas vēl nav iznīcis, par spīti bezdarbam un spīti priekšstatam, ka filmēt var visi, kam nav slinkums, turklāt ar ko pagadās. Tomēr Golfa straume ir stāstījuma kvalitātē ārkārtīgi nevienmērīgs un pašmērķīgs – smagnējas, vulgāras erotikas un mačo enerģijas piepildīts – darbs.

Paškeviča autorstila saknes un režijas rokraksta īpatnības sniedzas savulaik padomijā atzītajā, režīmam opozicionārajā Ļeņingradas režijas skolā. Aleksejs Germans, kurš ir spilgtākais šīs skolas pārstāvis, prata savus virtuozos, sarežģītos ceļojumus pagātnē, piemēram, Hrustaļov, mašīnu!, apaudzēt ar laicīgās jēgas miesu – nereti sociālkritisku padomijas reālijas atmaskojošu analīzi. Arī Paškevičs prot radīt bagātīgu filmisko faktūru – sarežģītus un izsmalcinātus kadrus –, viņš ļauj feinšmekeriem priecāties par kukaiņu tuvplāniem un priekšmetu klusajām dabām. Viņa filmai daudz nerūp laicīgais, tā tendēta uz mūžību. Mītiskā Lilita, vellata, kura nīcina filmas varoņus – dažādos vēsturiskos laika posmos dzīvojošos – vīriešus, Jevgeņijam Paškevičam, no vienas puses, kalpo gan kā erotizēts pliknis, sievietes miesa, kas pakļauta visbanālākajai vīrieša – režisora – ekspluatācijai, gan kā mūžīgās liktenīgās sievietes – femme fatale – personifikācija, kuru satriekt pīšļos un iznīcināt ir katra režisora – vīrieša – mērķis, restaurējot šīs pasaules patriarhālo "lietu kārtību". Kā estētiska formas rotaļa Golfa straume ir atzīmējama parādība Latvijas kino, taču tās jēdzieniskais vēstījums un tā vizualizācija, īpaši Lilitas tēlotāju nekautrā erotizētā "ekspluatācija", man ir kategoriski nepieņemama. Saprotu tās sievietes, kurās šī filma rada dziļu aizvainojumu. Ja Golfa straumi ļautu analizēt pārliecinātam psihoanalītisko konceptu piekritējam vai feminisma klasiķēm, tai klātos plāni.

Anahroniska neiederēšanās
Dāvis Sīmanis, kinoteorētiķis, režisors

Jevgeņija Paškeviča Golfa straume zem leduskalna ir ļoti īpatnējs un netradicionāls darbs Latvijas kino, jo pirmo reizi pēc garāka perioda mēs koncentrējamies uz kino kā mākslas darba tapšanu, nevis kino kā stāstniecisku un publiku intriģējošu darbu. J. Paškevičs filmu veido ar ļoti sarežģītu, galēji estetizētu struktūru un patiesībā domājis, kā radīt kopīgi saskaņotu mākslas darbu, nevis filmu, kura mums ļoti skaidri dotu kaut kās stāsta pazīmes un liktu skatītājam ļoti aktīvi sekot notiekošajam. Tāpēc iedomāties, ka filma ir par pirmo sievieti Lilitu un viņas nāvēsavādākā jošo ietekmi uz vīrieti, un to, ka vīrietis savā kaislībā sevi pazudina, – tas būs tikai formālais rāmītis. Patiesībā filma darbojas daudz nāvēsavādākā līmenī, kurā gandrīz ikviens cilvēks var meklēt sevī kaut kādas atpazīstamas pazīmes – cīņu par realizēšanos mākslā, savu attieksmi pret reliģiju, mīlestību –, un tādā veidā iedarbība ir daudz spēcīgāka, ja tas būtu vienkārši stāsts par vīrieša ciešanām, nespējot iegūt to, ko viņš patiesi vēlas. Filma atšķiras arī ar to, ka filmā ir ieturēts perfekts kameras gleznieciskums, ir brīnišķīgas laikmeta dekorācijas, kuras vēl vairāk pastiprina pārvietošanos laikā. Tajā ir ļoti formāla, pat mākslīga aktierspēle, jo aktieri vairāk izpilda statistu lomas, vairāk emblemātisku, nevis psiholoģizētu tēlu lomas. Viņiem ir tikai simboliska jēga. Filma atšķirīga arī ar to, ka tapusi vairāk nekā desmit gados. Tā enerģija, kas tur ieguldīta, nav salīdzināma ne ar vienu citu kinoprocesu šeit Latvijā. Tas ir viens no argumentiem, kāpēc tai vajadzētu būt izceltai uz pārējo filmu fona. Arī tās anahroniskā neiederēšanās mūsdienu kinoainā, kas filmu izceļ, – tādas filmas vienkārši vairs netaisa. Šī filma tādēļ vien bija pelnījusi tikt izvirzīta Oskaram, pat ja ir skaidrs, ka tā netiks virzīta tālāk Akadēmijas ietvaros. Tomēr tā būs piefiksēta kā īpatnējs kinofakts. Tāpēc es domāju, ka tas bija ļoti pareizs lēmums. Pārējās konkurējošās filmas vairāk risina fizioloģiskus mūsdienu stāstus, tā konkurence ir absolūti neatbilstoša.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja