Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Jaunās mūzikas festivāla Arēna recenzija. Gleznojumi, vīzijas un kaislības

Pēc vairākiem laikmetīgās skaņumākslas priekšnesumiem Mūzikas akadēmijā, svētā Jāņa baznīcā, Rīgas Mākslas telpā, izstāžu zālē Arsenāls un Spīķeru koncertzālē šā gada Jaunās mūzikas festivāls Arēna noslēdzies Lielajā ģildē.

25. oktobrī ar programmu 20. gadsimta melnās pērles tur uzstājās kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē un klarnetistu Gunti Kuzmu, savukārt 26. oktobrī līdz ar citu klarnetistu – Intu Dālderi – Atvara Lakstīgalas vadītais Liepājas simfoniskais orķestris sniedza koncertu ar pieteikumu Keidžs, Ešenvalds un Vasks.

Kādēļ tieši melnās pērles, skaidrojums tā arī netika dots. Iespējams, ka programmas veidotājiem, iekļaujot repertuārā Ksenaka darbu basklarnetei un ansamblim, atmiņā pavīdēja Stravinska Melnkoka koncerts; iespējams, ka tas saistīts ar Rutas Paideres aprakstīto temperas slāņu pakāpenisko apsūbējumu vai Georga Frīdriha Hāsa akcentēto kontrabasa tumši piesātināto tembru; lai vai kā, koncertprogramma bija izvēlēta kontrastaina un izteiksmīga. 1953. gadā dzimušā austriešu komponista Georga Frīdriha Hāsa daiļrade Latvijā līdz šim bijusi tikpat kā nezināma; tad nu priekšstatu par viņa jaunrades iezīmēm vispirms radīja 2009. gadā tapušais Unheimat 19 stīgu instrumentiem. Lai arī šā darba struktūrā un tematiskā materiāla izvērsumā varēja atrast arī vairākus maznozīmīgus posmus, uzmanību saistīja gan harmonisko vertikāļu spriegās sonoristiskās saskaņas, gan arī pati koncepcija, kur mākslinieciskās idejas izklāstā komponists akcentēja kontrabasa partiju, tai vainagojoties ar plašu noslēguma kadenci. Normunda Šnē vadībā kamerorķestris Sinfonietta Rīga muzicēja emocionāli pilnskanīgi un intensīvi, un tas nenoliedzami palīdzēja uztvert Hāsa skaņdarba labākās īpašības.

Tomēr patiesi spilgtu un mākslinieciski viengabalainu iespaidu izsauca mūziķu pievēršanās tai koncerta daļai, kur tika pārstāvēti Janis Ksenakis un Ruta Paidere. Parīzē dzīvojušais grieķis, kuram šogad apritētu 90 gadu, ir viens no tiem 20. gadsimta lielajiem meistariem, kura mūzika Latvijā skan vien epizodiski; mainīt to, protams, jebkurā brīdī nenāktu par sliktu, jo arī Ksenaka 1989. gada opuss Echange nelika vilties, apliecinot komponista apbrīnojamo prasmi viskomplicētākās racionālās idejas iedzīvināt brīvi plūstošā, tēlainā un niansētā muzikālā veidolā, saglabājot dramaturģiskās arhitektonikas izteiksmīgumu un precizitāti. Sinfonietta Rīga Ksenaka skaņdarba intelektuālos parametrus un noskaņu spektru atainoja meistarīgi, sākot ar neviennozīmīgiem skumju un satraukuma savijumiem un beidzot ar triumfējošām izjūtām; jāpiebilst tikai, ka basklarnetes solopartijas atveidojumā Guntis Kuzma sevi kārtējo reizi apliecināja kā mūziķis, kurš apveltīts ar jūtīgu emocionalitāti, prasmīgu stila izjūtu un izkoptu virtuozitāti.

Stīgu orķestrim rakstītā Rutas Paideres Tempera pirmatskaņojumu piedzīvoja pavisam nesen, festivāla „Latvijas Jaunās mūzikas dienas” ietvaros, kļūstot par vienu no šī pasākuma atmiņā paliekošākajiem notikumiem, tādēļ prieks, ka Normunds Šnē pie šīs partitūras atgriezies atkal. 25. oktobra koncertā klausītāji varēja iedziļināties Temperas visnotaļ neordinārā muzikālā procesa atklāsmē, stīgu instrumentu spēlētajām disonantajām līnijām pakāpeniski iegūstot harmoniskāku izteiksmi un galu galā uzplaukstot dramatiskā spriegumā; un šī interpretācija lika domāt arī, kā tagad koncertzālē izklausītos vēl viena no komponistes radošajām veiksmēm – simfoniskajam orķestrim rakstītais 2010. gada opuss Profiles of Sand.

Koncerta noslēgumā iekļauto Georga Frīdriha Hāsa REMIX gan nevarēja nosaukt par veiksmīgu. Pats komponists atzinis, ka šeit viņa "pamatuzstādījums bijis strādāt ar iepriekš pārbaudītiem elementiem no paša daiļrades, tos pozicionējot citādā kontekstā". Rezultāts diemžēl sanācis diezgan bezsaturīgs, kur, protams, varēja priecāties par Sinfonietta Rīga mūziķu virtuozitāti, taču šī spožā, nepārtrauktā ņirboņa nespēja noslēpt ne dziļākas jēgas un vēstījuma trūkumu, ne arī to, ka šādas ievirzes darbā Hāss nav atradis nekā jauna, ko iepriekš jau nebūtu pateikuši Magnuss Lindbergs vai Mauro Lanca. Interesi šeit radīja galvenokārt komponista redzējums uz sitaminstrumentu lomu, kam autors bija piešķīris intonatīvi un tembrāli dažādus vaibstus; tas ļāva iztēloties, kas notiktu tad, ja komponists sitaminstrumentus izvirzītu priekšplānā un atvēlētu tiem patstāvīgu tematismu – bet tas jau būtu pavisam cits skaņdarbs. Manuprāt, šīs partitūras vietā lieliski būtu iederējies festivāla programmā pieteiktais Konlona Nankarova daiļrades paraugs, jo šī izcilā personība savā simtgadē Latvijas koncertzālēs salīdzinājumā ar Keidžu un Ksenaki ir aizmirsta pavisam – bet gan jau Normunds Šnē par Nankarovu vēl atcerēsies.

Nākamajā vakarā – festivāla Arēna noslēguma koncertā – Lielajā ģildē uzstājās Liepājas simfoniskais orķestris, koncerta sākumā atskaņojot Džona Keidža opusu Divdesmit trīs tāda paša skaita stīgu instrumentiem. Šī partitūra pieder pie komponista mūža pēdējos gados rakstītās "numuru skaņdarbu" kopas, katram mūziķim spēlējot savu individuālo partiju bez diriģenta vadības, un jāteic, ka Liepājas simfoniskā orķestra pastāvīgā prakse modernisma mūzikas atskaņojumos 26.oktobra priekšnesumam bija nākusi tikai par labu. Šo interpretāciju var nosaukt tieši par tādu, kādam jābūt mākslinieciski dziļam un mērķtiecīgam Keidža daiļrades atspoguļojumam – stīgu instrumentu spēlei izceļoties ar iekšēju koncentrētību un apvaldītu ekspresiju, orķestra mūziķi līdz ar to aiz meditatīvās virskārtas pauda intelektuāli un dramatiski piesātinātu saturu.

Liepājas koncertu ciklā pašreiz radīti jau četri latviešu komponistu jaundarbi. Andra Dzenīša Duālisms un Riharda Dubras Trešais Liepājas koncerts pārstāv klavierkoncerta žanru; septembrī pirmoreiz izskanējušais Kristapa Pētersona Otrais Liepājas koncerts čellam ar orķestri līdz Rīgai vēl nav nonācis, bet uz Lielo ģildi šoreiz atvests Ērika Ešenvalda Ceturtais Liepājas koncerts Arktikas nakts vīzijas klarnetei ar orķestri un elektroniku. Šī partitūra izsauca divējādas izjūtas – gan pārliecinošus iespaidus, gan skeptiskākas domas. Nav noliedzama komponista profesionalitāte liela simfoniska opusa izveidē un skaņdarba tēlu atbilstība paša autora dotajam programmatiskajam aprakstam – divdaļu cikla muzikālajām norisēm piemita izteiksmīgi kontrasti, ar skaidrām, mirdzošām krāsām veidots kolorīts, kuru vēl papildināja elektroniskā skaņu celiņa tembrālais spektrs, un iezīmīgi ritmiskie motīvi, melodiskie impulsi un harmoniskās saskaņas.

Pārdomas raisīja mūzikas valodas nepretenciozitāte un ilustratīvisms, kas visvairāk līdzinājās tam stilam, kādā, dažādos gadu desmitos rakstot partitūras Holivudas kinofilmām, strādāja Miklošs Roža, Moriss Žārs, Bernards Hermans un Džons Viljamss – līdzās attēlam un sižeta virzībai šāda muzikālo ideju realizācija izklausās patiešām labi, taču, tādus pašus izteiksmes līdzekļus piemērojot koncertmūzikai, kļūst dzirdams, ka šādā gadījumā pietrūkst intonāciju individualitātes, raksturu daudzslāņainības un emocionāla dziļuma. Ints Dālderis un Atvara Lakstīgalas vadītais orķestris Ešenvalda Ceturto Liepājas koncertu atskaņoja atraisīti un ar iedvesmu, tembrālos rakursus un noskaņu pavērsienus sevišķi spilgti atainojot solistam; domāju, ka šo skaņdarbu ar prieku uzņemtu mūziķi arī ārpus Latvijas, un nešaubos, ka tad, ja Ešenvaldam tiešām dotu iespēju apliecināt savu spēku liela mēroga kinomūzikas jomā, tas arī nestu panākumus – taču nevaru teikt, ka šis koncerts klarnetei ar orķestri man radītu lielāku saviļņojumu un pārsteigumu nekā citi Ešenvalda darbi.

Koncertu un visu festivālu noslēdza Pētera Vaska 2.simfonija, kuru pirmoreiz atskaņoja 1999. gadā Jakova Kreicberga vadītais Bornmutas simfoniskais orķestris. Klausoties izvērsto viendaļīgo skaņdarbu, arī šoreiz uzrunāja simfonijā ietvertā emocionālā ekspresija, saistošais tematiskais materiāls un vērienīgais māksliniecisko pārdzīvojumu diapazons, kur Atvara Lakstīgalas vadītais Liepājas simfoniskais orķestris klausītāju veda caur pastorālu izjūtu caurstrāvotām lappusēm, traģiskām sadursmēm, aizrautīgiem harmoniskiem kāpinājumiem un satricinošām dramatiskām kulminācijām – ne vienmēr orķestra tembrālā kopskaņa un stīgu grupas skanējums izpaudās tik spēcīgi un krāšņi, kā to prasīja simfonijas saturs, taču kopumā mūziķu sniegums bija atzīstamā līmenī.

Vaska 2. simfonija neapšaubāmi atbilda paša autora izteiktajai domai, ka šis žanrs patiesībā ir skaņās uzrakstīts romāns, taču vienlaikus komponista atziņas raisītās domas radīja arī pāris skeptiskas iebildes. Pirmkārt, šis romāns nav gluži nevainojams – vairākas epizodes tajā ir pārāk izplūdušas, vairāki tēli uz skatuves atkārtojoties parādās bez jebkādām izmaiņām, un lielāka koncentrētība darba vēstījumu vērstu vienīgi pārliecinošāku. Otrkārt, šāda romāna notikumi un darbības personas liek domāt par to galēju diferenciāciju melnbaltā izteiksmē. Vai nu absolūts ļaunums, vai arī pilnīgs ideālisms – vidusceļa nav. Starp citu, iztrūkst arī humora izjūtas, kas jebkādu grotesku darītu ticamāku un dzīvīgāku. Dīvaini, bet daudzu Pētera Vaska skaņdarbu, tostarp arī 2. simfonijas, konceptuālā nostādne ir drīzāk tuvāka nevis modernismam vai romantismam, bet klasicismam. Un nevis Haidnam vai Mocartam, bet gan tādiem rakstniekiem kā Daniels Defo un Semjuels Ričardsons.  

Noslēgumā jāizsaka prieks par Jaunās mūzikas festivāla Arēna programmas bagātīgumu, īpaši salīdzinājumā ar vairākiem iepriekšējiem gadiem, kurā līdztekus pēdējiem diviem koncertiem uzstājās slaveni amerikāņu un Eiropas viesmākslinieki, pirmoreiz skanēja latviešu komponistu jaundarbi, tika atzīmēta Džona Keidža simtgade, turpinājās eksperimenti elektroakustiskās mūzikas jomā; noteikti jāpiemin arī tas, ka šoreiz atskaņotāji savas uzmanības lokā ietvēra vispārzināmus 20. gadsimta komponistus, kuru daiļrade Latvijas koncertos pārstāvēta neproporcionāli reti, un latviešu autoru darbus, kuru pirmatskaņojumi savulaik raisījuši vēlmi tos dzirdēt vēlreiz. Un vēl jo lielāka vērtība ir tam, ka festivāls Arēna 2012. gadā nav vienīgais ar šādu izaugsmi – ja piemin tikai respektablu ASV mūziķu viesošanos (kas pretstatā Eiropas un Krievijas atskaņotājiem un komponistiem vienmēr bijis visai liels retums) līdzās apvienībai Bang on a Can All-Stars jānosauc Kristians Volfs un Robina Šulkovska festivālā Skaņu mežs, Amanda Keila un Gabriels Šafords Senās mūzikas festivālā, Ērnija Votsa kvartets festivālā Summertime un Kristiana Makbraida trio festivālā Rīgas Ritmi.  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja