Ekspozīcijā Klātbūtne, kura aplūkojama Rīgas mākslas telpā, par vienu notikumu padarītas triju dažādu mākslas personību izpausmes – vienkopus aplūkojami Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un fiktīvi anonīmās mākslinieku apvienības Klīga darbi. Ojāru Ābolu un Džemmu Skulmi esam pieraduši uztvert kā savstarpēji saistītu māksliniecisku tandēmu, lai gan dīvainā kārtā šī ir viņu pirmā kopizstāde (pirmo ieplānoto kopizstādi 80. gadu sākumā pārtrauca Ojāra Ābola pāragrā aiziešana). Abi mākslinieki ieņem nozīmīgu vietu Latvijas kultūras kanonā un sabiedrības apziņā iemieso teju ikoniskas vizuālās mākslas vērtības, kas savulaik spēja pacelties pāri padomju režīma vienkāršotajiem mākslas uzdevumiem, vienlaikus ietekmējot sabiedrisko domu un kultūras norises plašākā mērogā.
Ņemot vērā Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola kultūrvēsturisko nozīmību un faktu, ka Klātbūtne ir viņu pirmā kopīgā izstāde, projektam varētu pārmest mākslas zinātnes skatījuma trūkumu, kas ar ekspozīcijas un tekstu palīdzību analizētu, piemēram, abu mākslinieku rokrakstu un ideju atšķirības un līdzības dažādu laikmetu kontekstos. Teoretizējošu atziņu vietā abu personību mākslinieciskā mijiedarbība tiek zināmā mērā mistificēta un pasniegta kā pašsaprotama, necenšoties to kaut kā īpaši iztirzāt. Tomēr tas arī nav bijis iecerēts kā izstādes uzdevums – klasiskas gleznu ekspozīcijas vietā ir radīta daudzslāņaina telpas instalācija, ko varētu aprakstīt kā scenogrāfiski iespaidīgu formu sprādzienu.
Ironija par pašsaprotamībām
Klātbūtne nav tikai divu radniecīgu, līdzvērtīgu un viens otru spēcīgi ietekmējušu mākslinieku darbu skate, tā drīzāk ir veltījums viņu mākslinieciskajām un privātajām attiecībām, abu mākslinieku sinerģija padarīta par izstādes galveno tēmu. Šīs tēmas interpretēšana tikusi uzticēta vienai no interesantākajām parādībām Latvijas laikmetīgajā mākslā – apvienībai Klīga, kura pati sevi definējusi kā "eksperimentālu, konceptuālu, laikmetīgu, vienmēr anonīmu" mākslas grupējumu. Klīgas darbība aizsākās 2014. gada vasarā izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā notikušajā izstādē cīeņa. Tajā trīs līdz šim atsevišķi strādājoši mākslinieki kopīgi radīja performatīvu zīmējumu sēriju, kas kļuva par visu nākamo apvienības izstāžu galveno izejmateriālu, – zīmējumi tiek saburzīti, izgludināti, salīmēti kopā.
Tehniski izmantojot nemākslinieciskus materiālus un šķietami naivu izteiksmi, Klīga ironizē par dažādām laikmetīgās mākslas pašsaprotamībām un šķietamībām, radot absurdi provokatīvas mākslas formas. Apvienība mērķtiecīgi konceptualizē mākslas neskaidrās robežas un arī skatītāju vēlmi pēc tām. Ierastos mākslas komunikācijas scenārijus Klīga izspēlē iracionālos, neierastos veidos. Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola daiļrade ir Klātbūtnē eksponēto Klīgas darbu tēma, ko apvienības dalībnieki risina sev ierastajā kolāžu, asamblāžu, instalāciju un dažnedažādu savienojumu veidā. Kopā ar Džemmu Skulmi Klīgas mākslinieki no Ojāra Ābola darbu motīviem ir radījuši jaunus darbus, kas no ārpuses apņem baltajā kubā delikāti eksponētos klasiķu glezniecības darbus un skices.
Lai arī Džemma Skulme intervijās, runājot par izstādi Klātbūtne, uzsver, ka pieaicinātie jaunie mākslinieki domā un strādā pilnīgi atšķirīgi no viņas un kādreizējā dzīvesbiedra, nevar nepamanīt, ka vizuālās izteiksmes ziņā Klīga kaut kādā mērā turpina Ojāra Ābola un Džemmas Skulmes glezniecībai raksturīgo ekspresiju, kolāžas principus un piesātināto tēlainību. Lai gan šādu iedomātu saskares punktu meklēšana un uzsvēršana dažādu mākslinieku daiļradē pēdējā laikā jau kļuvusi par izstāžu koncepciju klišeju, Klātbūtnē tas ir visnotaļ neitrāls izejas punkts jaunu vizuālo stratēģiju meklējumiem.
Saspēles potenciāls
Kopumā izstādes eksperimentālais interpretācijas formāts jānovērtē kā ļoti drosmīgs un interesants mēģinājums par mākslas klasiķiem runāt bez Latvijas kultūras dzīvē ierastā patosa un baltajiem cimdiem. Apsveicama ir jaunās kuratores Luīzes Lismanes spēja saskatīt saspēles potenciālu divos atšķirīgos mākslas grupējumos – kanonizētos klasiķos un jaunos, lecīgos māksliniekos, kuru darbošanās pamatā ir šādu mākslas vērtēšanas hierarhiju noliegums. Jāuzsver kuratores drosme ieceri realizēt tik telpiski iespaidīgā formā, kas Klīgas radīto padara par abiem gleznotājiem līdzvērtīgu izstādes elementu, nevis tikai dizainiski asprātīgu papildinājumu vai uzmanību piesaistošu PR triku.
Projekta veiksmē liela nozīme noteikti bijusi arī Džemmas Skulmes atvērtībai, viņa nav baidījusies pievienoties tik eksperimentālam projektam un aktīvi iesaistījusies darbu pārveidošanā un jaunradīšanā. Tiem, kuriem Klātbūtne tomēr šķiet pārāk ķecerīgs notikums, šoruden ir iespēja apskatīt mākslinieces darbus arī klasiskā izstādes formā. Džemmas Skulmes pēdējo gadu gleznas eksponētas Mākslas stacijā Dubulti (līdz 13. novembrim). Personālizstāde Krāsas garša noslēdz mākslinieces jubilejas gada izstāžu sēriju, kas sākās pagājušajā gadā un apliecina Džemmas Skulmes nerimstošo talantu vitāli ekspresīvas un tēlu nozīmēm piesātinātas glezniecības radīšanā. Tiesa, arī Krāsas garšas kuratore Inga Šteimane gleznu ekspozīciju papildinājusi ar citiem objektiem – darbu saturs ticis "pietuvināts" ar dažādu Skulmju dzimtas arhīva materiālu palīdzību, uzsverot Džemmas Skulmes daiļradē būtiskos mākslas un laikmeta sasaistes meklējumus. Gan Klātbūtne, gan Krāsas garša netieši signalizē, ka mākslas veidotāji, iespējams, ir noguruši no tīrās glezniecības spēka, tāpēc meklē arvien jaunus veidus, kā ar ekspozīcijas papildinājumiem izklaidēt skatītāju.
Māksla
Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un apvienības Klīga kopizstāde Klātbūtne Rīgas mākslas telpā līdz 23. oktobrim