Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Izrādes Tas pasaules gals recenzija. Dvēseles sakustināšana

Nacionālā teātra izrādē Tas pasaules gals tiek meklēts tas, kas tuvinieku attiecībās ir nevis redzams, bet slēpts.

Režisores Ināras Sluckas veidotā izrāde Tas pasaules gals Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvoja februārī, bet vispārējā pirmizrāžu skrējienā palika tā kā nepamanīta. Tomēr gan iestudētā luga, gan pašas izrādes forma to padara par vienu no savdabīgākajiem mazās formas darbiem aizejošajā sezonā ar cerību uz regulāru skatuves dzīvi arī nākamajā teātra gadā.

Neparastā, savas dzimtenes teātrī ļoti daudz spēlētā franču autora Žana Lika Lagarsa (1957–1995) vārds Latvijas teātrī ir gandrīz nezināms. 2001. gadā gan mūsu Nacionālajā teātrī franču režisors Gijs Pjērs Kulo visai sadzīviski melodramatiskā estētikā iestudēja Lagarsa lugu Mēs, varoņi ar mazliet mainītu nosaukumu Spēles varoņi, kas repertuārā noturējās neilgi. Savukārt 2017. gada pavasarī Latvijas Kultūras akadēmija organizēja Žana Lika Lagarsa daiļradei veltītu vairāku dienu pasākumu sēriju Lagarastāvokļi un jaunās režisores Elzas Feldmanes versijā vienu reizi parādīja latviski Lagarsa viencēlienu Es biju mājās un gaidīju, kad atnāks lietus. Vairāki Žana Lika Lagarsa darbi ir arī ekranizēti, Latvijas kinoteātros rādīta Ksavjē Dolana filma Tas ir tikai pasaules gals (2016), kuras pamatā esošā luga uzvesta Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

 

Galvenais netiek pateikts

Tas pasaules gals ir Ināras Sluckas kamerizrāžu (Ciemiņi, Šis bērns, Zudušo laiku citējot u. c.) režijas rokrakstam visnotaļ tipisks darbs – nelielas, savstarpēji cieši saistītas cilvēku grupas tuvplāns, kurā tiek meklēts tas, kas šo cilvēku attiecībās ir nevis redzams, bet rūpīgi slēpts. Būtiskākas par ārējo darbību un notikumu kļūst šī notikuma sekas cilvēku dvēselē. Pasaules gala sižets ir ieskicējams divos teikumos un arī izrādē skatītājiem tiek izstāstīts jau pašā sākumā: 34 gadus vecais Luijs pēc ilgstošas prombūtnes atgriezies pie ģimenes – mātes, māsas, brāļa un brāļa sievas –, lai atvadītos, jo zina, ka drīz mirs. Satikšanās fiziski notiek, bet pēc būtības nenotiek, jo Luijs aizbrauc, tā arī nepateicis, kādēļ ieradies.

Žana Lika Lagarsa lugas forma teātrim ir visai sarežģīta. Pirmkārt, tajā gandrīz nav notikumu, ir tikai emocionāla četru cilvēku reakcija uz dēla un brāļa kādreizējo aizbraukšanu un tagadējo atgriešanos. Otrkārt, luga ir izteikti "runājoša", teksts veidots kā viegli ritmizētu monologu virkne, tajos Luijs ir galvenokārt klausītājs, rezonieris, jo viņa parādīšanās ir izraisījusi sen krāta aizvainojuma, neizpratnes, arī mīlestības un ilgošanās plūdus. Runāts tiek ārkārtīgi daudz, bet galvenais tā arī netiek pateikts. Un, tā kā ārējās darbības ir ļoti maz, izrādes stāsta notikšana ir pilnībā atkarīga no katra aktiera iekšējās darbības intensitātes un precizitātes. Ināras Sluckas izrādē tā ir ļoti augsta.

 

Brāļu duelis ringā

Katrs aktieris savam tēlam ir atradis kādu dominējošu emociju. Sanitas Pušpures Sūzannai tā ir apbrīna, hiperaktīva sajūsma par idealizēto vecāko brāli, kura uzmanības vērtai gribas būt, kura interesi izpelnīties un kura izmisīgi pietrūcis. Daces Bonātes mātes intonācijā dominē zināma rezignācija, apziņa, ka nākotnē ģimenē ietekmēt vairs neko neizdosies, varbūt tikai kādu brīdi vēl iespējams dzīvot atmiņās. Evijas Skultes Katrīni vada vēlēšanās samierināt, izlīdzināt kaut ko, kas šai ģimenē pirms daudziem saplīsis, viņai pat klāt neesot.

Visbūtiskākās izrādē ir attiecības starp brāļiem – Kaspara Zvīguļa Luiju un Ivara Kļavinska Antuānu. Viņu galvenais dialogs (faktiski Antuāna monologs pret klusējošo Luiju) izcelts ārpus spēles laukuma centrā esošās smilšu kastes un atgādina dueli ringā, kur pretinieki riņķo viens ap otru, fiziski nesaskaroties, bet acu kontaktu nezaudējot. Abu aktieru partnerība šajā ainā ir ļoti jūtīga, un žēl, ka šogad palikusi bez Spēlmaņu nakts nominācijas.

Ivara Kļavinska šķietami skarbajā un vienkāršajā Antuānā atklājas ne tikai negaidīti daudz vārdu, kas, ilgstoši nepateikti, tagad dzen cits citu arvien skaļāk un agresīvāk, bet arī pretrunīgu emociju kamols. Savukārt Kaspars Zvīgulis Luija lomā panāk grūtāko – viņa klusēšanai ir ļoti interesanti sekot visā izrādes garumā. Tam, kā Luijs klausās, ko viņš sadzird, kā sevī pilienu pa pilienam audzē lēmumu nepaskaidrot, neattaisnoties, nesāpināt vēl vairāk.

 

Iekāpšana smilšu kastē

Žana Lika Lagarsa lugas sižeta jau tā nosacītā konkrētība izrādē tiek izpludināta vēl vairāk, jo Luija patiesie aizbraukšanas un šķietamās citādības iemesli nav zināmi. Autora biogrāfija un Ksavjē Dolana filmas motīvi iezīmē Luija homoseksualitāti un HIV infekciju, bet Ināras Sluckas izrādē šādu norāžu nav pat mājienu līmenī. Un tieši tas ir interesanti, jo tagad spēles laukumā redzamo iespējams traktēt arī tikai kā Luija apziņā notiekošu. Proti, ka viņš tikai iztēlojas tikšanos un, neveiksmi paredzēdams, to dzīvē nemaz neīsteno. Tāda iluzora iekāpšana bērnības smilšu kastē, kas gan spēles laukumā jaunās mākslinieces Marijas Ulmanes scenogrāfiskajā risinājumā atveidota pārmēru tieši.

Precīzāk par ilustratīvi simbolisko cīnīšanos pa smiltīm augstpapēžu apavos, kāpšanu pāri augstai smilšu kastes malai vai slēpšanos tajā darbojas konsekventās mizanscēnas, muzikālais fons un gaismēnas (gaismu māksliniece Lienīte Slišāne). Aktieri fiziski saskaras maz, un, ja tas notiek, tam tiešām ir nozīme. Piemēram, kad Luija iztēlē (vai varbūt atmiņās) ieskanas kādi dienvidu ritmi un visi laižas jutekliskā dejā (kustību konsultante Agnese Vanaga). Vai kad, norunājis no sevis nost gadiem krāto rūgtumu, dusmas, paša mazvērtīguma sajūtu, Ivara Kļavinska Antuāns tomēr apskauj brāli neliekuļotā maigumā.

Izrādes nosaukuma fatālisms, salīdzinot ar oriģinālo pirmavotu, ir kāpināts. Te vairs nav "tikai", te tiešām ir tas pasaules gals. Nenoliedzami – emocionāli Nacionālā teātra Pasaules gals ievibrē ļoti spēcīgi. Gan aktieros, gan skatītājos. Skatījos izrādi divas reizes – martā un jūnijā. Pirmajā reizē īstu asaru uz skatuves bija tiešām ļoti daudz, patiesībā tik daudz sen neatceros vienas izrādes aktieru acīs redzējusi. Otrajā reizē redzamu asaru bija mazāk, bet vārdos nenosauktu skumju varbūt pat vairāk. Sentimentālo fotogrāfiju projekcijas finālā gan šķita liekas abos gadījumos. Jo izrāde dvēseli sakustina tāpat. Bez morāles.

 

Tas pasaules gals

Nacionālā teātra Jaunajā zālē 19.IX plkst. 18.30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja