Bruņojusies ar elektronisko planšeti rokā un austiņām, stāvu pie durvīm Nr. 2, lai, sekojot instrukcijām ekrānā, dotos iekšā Situāciju telpās. Pirms mirkļa skatītājiem/dalībniekiem sniegtās organizatoru vadlīnijas par izrādes norisi bijušas skaidri saprotamas, tomēr ķermenis un prāts ir mobilizēts, lai maksimāli labi izpildītu planšetē rakstītās, videoattēlos skatāmās un austiņās stāstītās norādes.
Ekrāns kopē telpu
Daru tāpat kā planšetes ekrānā redzamā roka – paveru durvis, caur kurām nokļūstu kādā kabinetā (citi izrādes apmeklētāji pirmās ver citas durvis un nokļūst citās telpās). Man tikai jāseko informācijai planšetē. Izrādes gaitā tā aizved mani uz dažādām pasaules malām un iepazīstina ar dažādiem cilvēkiem (ārsts, bankas direktors, narkokarteļa administrators, ieroču rūpnīcas ēdnīcas pavāre ir tikai daži), brīžiem es kļūstu par viņiem. Mazajā ekrānā redzu savus pacientus, bērnus vai kolēģus. Viņu stāvi, mazliet citādāki, pavīd arī reālajā telpā manu kolēģu – citu izrādes skatītāju – atveidojumā. Arī katrs no viņiem šajā pašā laikā seko līdzi savam stāstam un instrukcijām planšetē. Ekrānā redzamā telpa kopē to, kurā reāli fiziski atrodos, un es cenšos, lai abas bildes pēc iespējas sakristu (jo tas nozīmē, ka neesmu apmaldījusies un varēšu izpildīt nākamo tiešo uzdevumu – uzvilkt mēteli, paspiest kādam cilvēkam roku, ieliet šķīvī zupu vai palūrēt pa lodziņu uz pavisam citu darbības telpu). Uzkāp pa kāpnēm, piesargi galvu, dodies pa kreisi – ar katru mirkli man arvien labāk padodas sekot norādēm un iesaistīties šajā stāstu tīmeklī, ko sauc par Situāciju telpām.
Jābūt gatavam maksimāli piedalīties
Latvijas Jaunā teātra institūta kūrētajā laikmetīgā teātra programmā forte forte, kas Rīgas – kultūras galvaspilsētas gadā rīdziniekiem "pieved klāt" spožākos Eiropas laikmetīgā teātra paraugus (varētu teikt – jau aprobētu avangardu), pienākusi kārta Rimini Protokoll. Vācu/šveiciešu mākslinieku trio – Helgarda Hauga, Stefans Kegi un Daniels Vecels – pēc tradicionālā teātra profesiju klasifikatora nav īsti pieskaitāmi nedz režisora, nedz dramaturga arodam. Tāpat šie autori nestrādā ar profesionāliem aktieriem. Viņu veidoto izrāžu viela ir dokumentāla – mūsdienu cilvēki un konflikti visdažādākajos pasaules nostūros, karstākos un mazāk karstos punktos. Gandrīz piecpadsmit pastāvēšanas gados ar nozīmīgākajām Eiropas teātra balvām un dažādiem tituliem bagātīgi apveltītā apvienība savās izrādēs eksperimentē ar daudzveidīgu mediju (radio, telefons, interneta tīmeklis) izmantojumu, tādējādi operējot ar dažādiem uztveres kanāliem, kā arī pilnībā jauc ierastās robežas, kurās pieņemts darboties teātra skatītājam.
Ejot uz Rimini Protokoll izrādi Situāciju telpas, kas regulāros seansos Rīgā uzņema apmeklētājus (katrā reizē piedalīties var tieši divdesmit) Rīgas Kinostudijas paviljonā uzbūvētā īpašā celtnē, ne tikai jāaizmirst par ieslīgšanu skatītāja krēslā, bet jābūt gatavam maksimāli piedalīties. Bez tevis izrāde nenotiks. Interaktivitāte ir mūsdienu teātra sakarā bieži lietots jēdziens. No vienas puses, robežu jaukšana starp skatuvi un skatītāju pieder laikmetīgās skatuves mākslas aktīvākajām interešu zonām. No otras puses, tā (īpaši savās primitīvākajās formās, kā aktiera vēršanās pie kāda pirmās rindas skatītāja, čomiski lūdzot uz mirkli pieturēt kādu rekvizītu, atbildēt uz kādu jautājumu, kaut ko apēst, iedzert vai mazliet uzdejot) no skatītāju puses nereti tiek uztverta arī kā tiešs apdraudējums. Arī Latvijas teātrī pēdējos gados visai plaši vērojami gan veiksmīgi, gan visai formāli mēģinājumi izkustināt skatītāju. Tomēr, pārcilājot atmiņā Situāciju telpām līdzvērtīgu teātra pieredzi tieši performatīvā procesa un skatītāja mijiedarbes ziņā, pirmā prātā nāk pazīstamo Lielbritānijas režisoru Tima Etčela un Anta Hamptona izrāde – intīmā lasīšanas procesa pētījums Klusais sējums, kas aptuveni pirms gada viesojās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Toreiz skatītāju/lasītāju ceļojumā uz bibliotēkas lasītavas galda novietotajā grāmatu kaudzītē vadīja audiogids. Jāatzīst, tehnoloģiju izmantojuma ziņā Situāciju telpai ir krietni komplicētāka struktūra. Turklāt Klusā sējuma pieredze bija vairāk introverti vērsta, savukārt Rimini Protokoll Rīgā piedzīvojamais (vārds "skatāmais" šajā gadījumā neizteiks ne pusi no gūtās pieredzes) darbs burtiskā nozīmē rauj skatītāju cauri dažādām telpām, situācijām, realitātēm un lomām.
Pagūt izdarīt vairāk ļauna
Izrādes pamatā ir kopumā divdesmit stāstu no dažādām pasaules malām. Pakistāna, Sīrija, Kongo, Lībija, Meksika, Vācija, Krievija, Šveice, Izraēla, Francija, Indija, Dienvidsudāna – tieši tik ģeogrāfiski un politiski daudzveidīgas ir valstis, no kurām nāk stāsti ar vienojošo pamattēmu "ieroči". Vienā izrādes apmeklējumā iespējams piedzīvot pusi no visa stāstu kopuma, bet nepieciešamība koncentrēties uz norādēm, lai pārvietotos telpā precīzi sev paredzētajā trajektorijā, arī šos desmit stāstus ļauj uztvert samērā fragmentāri. Izrādes formai piešķirtais atrakcijas raksturs novērš uzmanību no konkrētajiem stāstiem par ieročiem, to nesto nāvi un ciešanām. Konkrētie fakti un personālijas uztverē zaudē asumu, sajaucoties kopējā izjūtu vālā bez precīzi ievilktām zināšanu kontūrām. Taču līdz ar to stāsta fokuss vairs nav uz viņiem – tiem ar ieročiem saistītajiem, kaut kur tālumā. Izrādes centrā saskaņā ar tās veidotāju izvirzījumu esmu es (tāpat kā ikviens cits tās dalībnieks), gribot negribot iesaistīts tīklā, piekritis vai apstākļu spiests darboties struktūrā, kas līdz galam nav pārredzama.
Abstrahējoties no ieroču tēmas, Situāciju telpu pieredze ļauj reflektēt par komplicēto realitātes labirintu, kurā klejo mūsdienu cilvēks, bruņojies ar viedtālruni vai planšeti, savā apziņā sapludinot un jaucot fiziskajā telpā sastaptos cilvēkus ar to profiliem sociālajos tīklos, paša izvēles ar priekšā diktētajām. Jo veiklāk mums izdodas pārvietoties pa dažādām telpām un iekļauties dažādās situācijās, jo par labāku sistēmas daļu mēs kļūstam un, šķietami negribot, varam pagūt izdarīt arī vairāk ļauna. Man izrādē netrāpījās loma, kurā jāšauj. Bet, ja gadītos, es noteikti šautu.