Kā tur bija ar to Nīla Ārmstronga teicienu, kad viņš spēra kāju uz Mēness? "Tas ir mazs solis cilvēkam, bet milzīgs lēciens cilvēcei." Attiecībā uz jauniestudējumu Neatkarības bērni teiciens ne vien jāpārfrāzē, bet jāapvērš otrādi – tas ir mazs solis Latvijas teātrim kopumā, bet milzīgs lēciens Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim.
Jaunā režisore Antra Leite, kurai šis ir pirmais iestudējums pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas, nav izdarījusi neko tādu, kas satricinātu konkrētā teātra pamatus, tomēr izrāde ir principiāli svarīga šī teātra repertuāra vienība. Tā ir šajās sienās neredzēti antiteatrāla pieredze skatītājam, kurš pēdējos gados radināts pie tā, ka jaunie – un ne tikai jaunie – aktieri žestikulē un skaļi demonstrē izkāpinātas emocijas. Režisorei ir izdevies ar četriem jauniešiem – Anastasiju Rekutu-Džordževiču, Janu Ļisovu, Artūru Trukšu un Ņikitu Voroņinu – pierādīt, ka šī aktierkursa absolventi prot arī citādi – pustoņos, ar nelieliem ārējās izteiksmes līdzekļiem katrs radīt trīs tēlus – pašam sevi, savu mammu un vēl kādu cilvēku.
Ģimenes evakuācija
Dramaturgs Aleksejs Ščerbaks, kurš pēc pirmizrādes 18. novembrī rīkoja publisku diskusiju, skaidroja, ka materiāls veidots no intervijām, kurās vēlāk nav mainīts ne vārds, un ir meklēts balanss, lai puse personāžu būtu latvieši, otra puse – krievi. Proporcijas dēļ kā varones ieviestas ne tikai režisore Antra un viņas mamma, bet arī kāds puisis Toms un viņa mamma Dace. Tāpat tika atzīts, ka jaunie aktieri jau pēc savu pārdomu fiksēšanas ir lasījuši un daudz jauna uzzinājuši par laiku, kas atspoguļots izrādē, un ir lietas, ko viņi tagad teiktu citādi, taču viņu teksti palikuši tādi, kā fiksēti sākumā.
Izrāde sākas ar spilgtu epizodi – Janas Ļisovas mamma viņas meitas atveidojumā stāsta par augusta puču 1991. gadā, kad ieradies viņas iereibušais vīrs un drudžaini sācis ģimenes evakuāciju no mājām, jo dzirdējis, ka visiem krieviem klāsies plāni. Šis notikums piesaista skatītāju uzmanību, ko režisore vēlāk mēģina saglabāt, stāstījumu variējot: aktieri sēž vai pieceļas un runā mikrofonā, fonā tiek demonstrēta videohronika, skan tā laika mūzika. Teikt, ka tas izdodas visā stundu un 20 minūšu ilgajā priekšnesumā, nevar, taču interesantu epizožu ir daudz.
"Godīgi sakot, mēs domājām, ka izrādē būs daudz politikas. Bet sanāca daudz mīlestības," teikts izrādes anotācijā. Tomēr rodas iespaids, ka mēģinājums izvairīties no "daudz politikas" ir mērķtiecīgs, tāpēc iestudējums atstāj lavierējošu iespaidu, aiz domu daudzveidības slēpjot vēlmi apzināti nenostāties nevienā pusē, jo skatītāju vidū var būt cilvēki ar radikāli atšķirīgu skatījumu. Piemēram, par barikādēm ir sniegti dažādi viedokļi, bet vairāki citi tā laika notikumi ir apieti vai pāršļūkti pa virsu.
Autoriem nav stingras struktūras un programmatiska mērķa, ko viņi ar šo izrādi ir gribējuši pateikt vēl pirms darba sākšanas. Ir tikai vēsturiskais fons, "brīvais mikrofons" un montāža no tā, kas ir sanācis. Ar to Alekseja Ščerbaka un Antras Leites izrāde atšķiras un iedarbības ziņā būtiski atpaliek no Alvja Hermaņa un Valtera Sīļa reālu cilvēku un notikumu pētījumiem latviešu teātrī.
Neapšaubāmi inscenēta dzīve
Aktieri ar uzdevumiem tiek galā veikli. Ir gan sajūta, ka pašiem sevi spēlēt viņiem ir grūtāk nekā savu mammu vai kādu citu cilvēku (Artūram Trukšam no trim lomām divas ir sieviešu). Pārtapšana notiek zibenīgi, uz ekrāna tiek parādīts, kurš no personāžiem šobrīd runā. Brilles, skaipa austiņu mikrofons, adīklis ir pavisam nelielas raksturojošās zīmes. Kad aktieriem jārunā kā viņiem pašiem, ir jūtama samocītība, jo Latvijas valsts finansētās izglītības sniegtais priekšstats par neatkarības atjaunošanu un ar to saistītajiem notikumiem ir gauži aptuvens. Izrādi vieglāk skatīties cilvēkiem ar lielāku dzīves pieredzi, jo viņi labāk tver sadzīves fonu. Daudzi fakti vai atmiņu epizodes, palikušas bez skaidrojuma, var radīt greizu ainu gados jauna skatītāja apziņā. Piemēram – kad tad bija pārtikas taloni un kāpēc?
Samērā sekla ir tā vēstures kārta, kurai pieskaras izrāde. Taču bez vēstures, piemēram, bez 1940. gada, nevar izskaidrot, kas īsti notika 1991. gadā. Tāpēc izrāde ir viedokļu kopums bez pretenzijām uz analīzi un cēloņsakarību izpratni. Toties ir sajūta, ka cilvēki, kas runā, tā arī domā. Ja krievu puisis domā, ka kara gadījumā pamestu valsti un noteikti neaizstāvētu to, viņam ir savi argumenti, taču tas neizslēdz iespēju, ka viņš Latviju tomēr mīl. Jo mīl visi – gan tie, kuri izrāda vairāk, gan tie, kuri mazāk. Mīlestība neizslēdz domstarpības par detaļām. Tā ir saruna – pustoņos, paklusa, tomēr dzīva, kaut neapšaubāmi inscenēta.
Pirmizrādes vakarā diskusijā iesaistītie skatītāji teica tikai labus vārdus, un pat tie, kuri ieteica kaut ko mainīt, neapstrīdēja izrādes ieceri kopumā. Taču tā dēvētajā teātra salonā Krievu teātra mājaslapā, kur katrs, kurš vēlas, var ierakstīt komentāru, valda klusums, lai arī pēc pirmizrādes pagājis zināms laiks, un decembra sākumā uz mēneša beigu izrādēm vēl pieejamas daudzas vietas. Acīmredzot klusu uzrunāts skatītājs tomēr tiek sasniegts lēnāk un grūtāk.
Neatkarības bērni
Režisore Antra Leite
Tuvākās izrādes Rīgas Krievu teātrī 25., 26.XII; 2.I; 19.II