Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Izrādes Mūsu pilsētiņa recenzija. Par daudz eksaltācijas

Torntona Vaildera lugai _Mūsu pilsētiņa _režisores Gaļinas Poļiščukas jauniestudējumā uzpotēti reklāmiski priekšstati par mūsdienu Liepāju un tās brīnišķīgajiem iedzīvotājiem

Pēdējos gados dažos Latvijas teātros acīmredzot autortiesību dēļ bija ieviesusies prakse pārveidot ārzemju rakstnieku darbus, par autoru uzrādot to cilvēku, kurš rakstījis latvisko versiju. Liepājas teātris šoreiz rīkojies pilnīgi pretēji – tiek apgalvots, ka autors ir Torntons Vailders, lai gan uz skatuves redzam ļoti būtiski pārveidotu Rasas Bugavičutes skatuves variantu.

Otrs apgalvojums uz programmiņas vāka, kas var tikt pakļauts apšaubīšanai vai vismaz diskusijai, ir žanra apzīmējums – realitāte. Respektīvi, ir jautājums, ko izrādes veidotāji ar šo vārdu ir vēlējušies apzīmēt. Skanot pazīstamām, ar Liepāju saistītām un arī nesaistītām dziesmām – Imanta Kalniņa Pilsētā, kurā piedzimst vējš un Liedagā, kā arī Prāta vētras hitam Tu izvēlējies palikt –, uz skatuves tiek rādīta teju ideāla sabiedrība, kurā lieliskai ģimenei blakus dzīvo vēl lieliskāka, ir burvīgi jaunieši, no kuriem daži gan reizēm iedzer par daudz, valda līdzcietība, iejūtība un sirsnība. Ir tikai divi apdraudējumi. Lokālais – netaisnīgā Latvijas valdība. Globālais – nāve.

Informatīvais fons

Rasa Bugavičute, pārstrādājot Torntona Vaildera 1938. gadā sarakstīto lugu, kuras darbība notiek pašā XX gadsimta sākumā, veikusi principiālas izmaiņas. Tā nav tikai lokalizācija. Vailders raksta par reāli neeksistējošu pilsētu Groverskornersu, Bugavičute – par pilsētu, kurā atrodas teātris un dzīvo lielākā daļa skatītāju. Vailderam stāstītājs ir cilvēks no teātra – režisora palīgs –, un skatītājam visu laiku tiek atgādināts, ka uz skatuves redzamais ir spēle, kuru pārtrauc, izsaka replikas, tad atkal turpina. Bugavičute, kā jau teikts, pretendē uz "realitāti", par stāstītāju padarot vienu no varonēm – Signes Ruicēnas Rebeku Ozolu.

Faktiski tas, ko mēs redzam, nosacīti ir viņas dienasgrāmata – ja pieņemam, ka tajā iespējams aprakstīt arī norises, kurās viņa pati nav klāt. Tātad atšķirība ir intonācijā, izteikti neitrāls, distancēts vēstījums tiek nomainīts ar personisku, subjektīvu skatpunktu. No Vaildera saglabāts princips, ka par pilsētu tiek sniegta brīžiem tīri statistiska informācija, tomēr ir atšķirība, vai tādējādi tiek radīts priekšstats par neeksistējošu pilsētu vai arī izskan fakti, kurus lielākā skatītāju daļa zina, jo tie attiecas uz viņu dzīvesvietu. Atsevišķos gadījumos rodas dīvaina sajūta, kad izrādē pēkšņi sāk skanēt reklāmas teksti par Liepājas menciņiem vai – vēl dīvaināk – kad nesen pilsētā iebraukusi krievu meitene lasa vietējam policistam lekciju, kas ir Liepājas metalurgs.

Mulsinoša ir arī konkrētu firmu iesaiste darbībā, tas, no vienas puses, palielina autentiskumu, tomēr var radīt arī maldinošu priekšstatu par Statoil benzīntanku kā vietu, kur pārdevēja paziņas var droši sēdēt uz letes, vai Rimi kā veikalu, kurā pārdevējas trūcīgiem iedzīvotājiem preces atdod bez maksas. Skatītājam nevajag uztvert šo mākslas realitāti pārlieku tieši.

Galvenais, lai pāri okeānam

Rasa Bugavičute pārveidojusi arī tēlu sistēmu, ievērojami palielinot Rebekas vietu, mainot dažu varoņu biogrāfiju, ģimeņu tēvu nodarbošanās samainot vietām, ieviešot jaunus tēlus utt. Adaptējot Vailderu, šis tas mūsdienu Latvijas vidē iekļaujas pilnīgi organiski, piemēram, Emīlijas referāts, ko viņa lasa skolā. Arī mātes bažas, ka dēliņš apprecoties aizies bojā bez pieskatīšanas, gadsimta laikā nav novecojušas ne par gramu. Ir lietas, kas savukārt pārceltas tīri mehāniski, – amerikāniete misis Gibsa grib aizbraukt uz Parīzi, latviete Ausma Ozola – uz Ņujorku. Galvenais, lai pāri okeānam.

Izrādes "realitātes" vizuālais risinājums drīzāk rada sirreālu sajūtu – scenogrāfs Aigars Ozoliņš virs spēles laukuma slīpi iekāris lielu spoguli, kurā uz skatuves notiekošo var vērot rakursā no augšas, kas, papildināts ar rūpīgi izstrādāto videomākslinieka -8 vizuālo "celiņu", saplūdina reālo ar sirreālo un ikdienišķo ar pārpasaulīgo. Turklāt spoguļa virsma ir kustīga, un tas sirrealitātes sajūtu tikai kāpina.

Kolektīvā pašiedvesma

Skatītāji izrādi uztver silti, jo tā par Liepāju stāsta galvenokārt labu. Viņi priecīgi smejas, klausoties, kā Armanda Kaušeļa policists Jānis Zvirbulis samulsumā meitenei, kura viņam patīk, uzskaita visas ielas, kurās patrulē. Zāle burtiski eksplodē smieklos, kad tiek nosaukta rinda un vieta, kurā mēdzot sēdēt Liepājas teātra Baltā dāma. Lielāko izrādes daļu uz skatuves un zālē valda mazliet melanholiski sentimentāla noskaņa, un pat acīmredzamās neveiklības (avīzes redaktors pie brokastu kafijas lasa pats savu laikrakstu tā, it kā redzētu to pirmo reizi mūžā) ieplūst kopējā labestības noskaņā.

Līdzīgi kā Vaira Vīķe-Freiberga savulaik Mežaparka estrādē visus aicināja skandēt: "Mēs esam diženi", izrāde Mūsu pilsētiņa intensīvi pilina apziņu: "Mēs esam labi. Paši labākie. Sirsnīgi, iejūtīgi un mīļi". It kā jau tas nav nekas slikts, tikai uzkrītoši ir tas, ka šī idille valda nosacītā inteliģences vidē – redaktora un ārsta ģimenē; tajās vecākus gaumīgi un asprātīgi atveido Edgars Pujāts, Anda Albuže, Leons Leščinskis un Sigita Jevgļevska. Kontrastā ar šo kolektīvo harmoniju ir tikai divas varones – Ilzes Juras Dana, kurai diagnosticēts vēzis un ar valsts pabalstu nepietiek, lai pabarotu dvīņus, un Samiras Agdezalovas Amina – uz suicīdu tendēta no Krievijas iebraukusi strādniece ar metālmākslinieces diplomu, kuras diskomfortu pastiprina grūti pamatojama pārliecība, ka viņa nav spējīga iemācīties runāt latviski. Īpaši laimīga, taču arī īpaši nelaimīga nav Karīnas Tatarinovas atveidotā pārdevēja Liene.

Nāves klātbūtne izrādē tiek izspēlēta arī spoku stāstos, kuri tiek risināti brīžos, kad varoņi jaunieši gribētu runāt par jūtām, taču kautrējas. Izrādē pienāk brīdis, kad dzīvības un nāves attiecības kļūst par svarīgāko tēmu. Diemžēl šai vietā režisore Gaļina Poļiščuka ļaujas savam temperamentam un līdzīgi kā pirms dažiem gadiem Andra Buļa monoizrādē Facebook. Post scriptum liek galvenajai varonei plosīties, kliegt, raudāt, žēlot sevi. Lai arī uz lielās skatuves neērtības sajūta, kas rodas, kad to skaties, nav tik nepārvarama kā jau minētajā Andra Buļa priekšnesumā, tomēr eksaltācijas ir par daudz – tāpat kā Ilzes Juras tēlojumā.

Signe Ruicēna lieliski tiek galā ar savas varones pusaudzes perioda attēlojumu, taču beigu daļā režisore pārslogo aktrisi ar sakāpinātām emocijām. Jaukus jauniešu tēlus izveidojuši Sandis Pēcis, Everita Pjata un Viktors Ellers, arī Ilze Trukšāne un Pēteris Lapiņš mazākās lomās.

Torntona Vaildera pamācība novērtēt katru dzīves dienu izskan didaktiski, jo visā izrādes laikā ir cītīgi potēta pārliecība, ka tieši to gandrīz visi varoņi nudien prot. Izrādes vēstījums šai brīdī iestrēgst didaktikā un Paulu Koelju līmeņa filosofijā.

Vienkāršība, situāciju atpazīstamība un emocionalitāte ir tie atslēgvārdi, kas noteikti padarīs izrādi Mūsu pilsētiņa par hitu. Pat ja rezultāts ir pretrunīgs.

Mūsu pilsētiņa
Režisore Gaļina Poļiščuka
Tuvākās izrādes Liepājas teātrī 7., 9.II, 18., 31.III, 24.IV 

Top komentāri

Marika SK
M
Labaakaa izraade manaa muuzaa.Teaatra izraazhu meerkis ir uzrunaat muus caur simboliem un sajuutaam.Atmet lieko un uztver buutiibu!Saruna ir par cilveekiem,laiciigo un muuzhiigo.Muus visus vieno Cilveeciskais.."Muusu pilseetina"ir pati Patiesaa Realitaate.
Zelma
Z
Kaut kāds murgs, ne recenzija. Lieliska izrāde, stāvovācijas. Nelasiet šos snobiskos savārstījumus, bet ejiet uz izrādi!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja