Trīsstūra formā izvietotais spēles laukums nosacīti sadala skatītājus trijās grupās. Kad ejat iekšā Ģertrūdes ielas teātra zālē, tas nav īsti nojaušams, taču cilvēki neapzināti sevi ir ielikuši spēles noteikumos, vēl tikai pošoties uz izrādi. Kad interaktīvā izrāde nonāk līdz balsošanai, izrādās, ka būtiski ir, kas tev mugurā un kur esi apsēdies.
Sarežģītais algoritms
Režisora Mārtiņa Eihes un viņa radošās grupas izrāde pieteikta kā "izlaušanās spēle, kas pieprasa atbildēt uz jautājumu: kad mēs esam brīvi?". Taču uzveduma uzbūve faktiski veidota tā, ka skatītāja iespēja ietekmēt notikumu gaitu ir samērā iluzora. Vienlaikus skatītāja līdzdalība ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama, lai vakars izdotos.
Pats režisors, kā arī Agate Bankava un Artūrs Čukurs vada izrādi spēli, kurā mijas Lailas Burānes sarakstītais teksts un interaktīvie elementi, kad katrs aktieris vēršas pie viena skatītāja savā "apkalpotajā" zāles daļā ar konkrētu jautājumu, atbildes tiek pierakstītas uz tāfeles un par tām notiek balsošana. Atkarībā no tā, kura aktiera pārstāvētās grupas viedoklis uzvar, izrādes algoritms aizvirza to vienā vai otrā virzienā. Taču papildu sarežģījumu rada izrādes veidotāju uzliktie ierobežojumi – balsot nevar visi, bet tikai tie, kas atbilst pēc konkrētām ārējām pazīmēm. Pakāpeniski balsotāju loks tiek paplašināts.
Jautājumi, kurus aktieri uzdod skatītājiem, ir samērā eksistenciāli, atbildes iepriekš nav prognozējamas, arī balsojums ne, taču kādā brīdī rodas sajūta, ka kaut kas nenotiek, kā vajag, jo teksti sāk atkārtoties.
Kaitinošas intonācijas
Iestudējuma veidotāji paļaujas, ka skatītāji paši spēs saprast, uz kādiem principiem balstās izrādes spēles gaita, un balsos nevis pēc tā, vai piekrīt konkrētam apgalvojumam, bet gan par to aktieri, kurš vēl nav izstāstījis sava varoņa stāstu. Pirmizrādi pārtrauca skatītāju rindās sēdošais Edgars Samītis, kurš izskaidroja situāciju, un izrāde izkļuva no apburtā loka, bet kas notiek, ja neviens to nepasaka?
No spēles viedokļa tas, ka izrāde iestiepjas (mājaslapā norādīts intervāls no pusotras stundas līdz divām stundām un desmit minūtēm), nav nekāda nelaime. Citādi, ja uz notiekošo raugāmies ar izrādes skatītāja acīm. Varoņu Tēseja, Mīnotaura un Ariadnes stāsti ir gari. Ja tos atkārto, klausīties kļūst garlaicīgi. Turklāt otrajā reizē skatītājs pamana kaitinošas intonācijas, kuras, kad klausies pirmo reizi, neliekas tik svarīgas, – Laila Burāne mītā par Mīnotauru ir didaktiski integrējusi mūsdienu liberāļiem būtiskas idejas, piemēram, par citādību. Izrāde cenšas iestāties pret klišejām un stereotipiem, taču pati tos multiplicē ar konkrētu, autores dotu mīta interpretāciju. Savukārt no trim izrādes dalībniekiem netiek prasīta īpaša aktiermeistarība, viņi konkrētos tēlus reprezentē, bet tajos neiemiesojas.
Iestudējuma vērtīgākā daļa tādējādi ir nevis iepriekš sagatavotie monologi, bet komunikācija ar skatītājiem, kuri sniedz brīžiem pilnīgi negaidītas atbildes uz jautājumiem par varonību un nāvi. Tomēr uzveduma formas dēļ šie viedokļi nepāraug diskusijā, bet tikai nokļūst zināmā vairāksolīšanā, kurā tiek iesaistīti "balsstiesīgie" skatītāji.
Escape Room. Mīts par brīvību ir izrāde, kuru var ieteikt dinamiskiem skatītājiem, kas vēlas iesaistīties interaktīvos procesos, lai gan tiek respektēts arī atteikums atbildēt. Izrādes beigās tās komanda pastāsta, no kā nācies atteikties, līdz izvēlēta šobrīd redzamā forma. Iestudējums apliecina, ka interaktīviem risinājumiem ir daudz iespēju meklēt, atrast, kļūdīties, taču kā aktieru un skatītāju sadarbības eksperiments Mārtiņa Eihes komandas kopdarbs vērtējams atzinīgi.
Escape Room. Mīts par brīvību
Ģertrūdes ielas teātrī 11., 12.IV, 2., 3.V plkst. 19