Televīzijas šovs kā atslēgvārds – iemesls gan refleksijai par to, cik dziļi iedomātā pasaule ietiekusies mūsu ikdienā, gan par to, kādus pārsteigumus kāda cita cilvēka rokas režisēta dzīve var atnest. Šis nav Trūmena šovs, šis ir Zigurda Zamša šovs jeb Dirty Deal Teatro izrāde Dienas varonis Ģirta Šoļa režijā.
Paralēles ar Trūmena šovu nav nejaušas, jo izrādē, tāpat kā lieliskajā Pītera Vīra filmā, galvenais varonis ir ikdienišķs, parasts cilvēks – no tiem, ko politnekorekti mēdz dēvēt arī par mazajiem cilvēkiem. Tikai atšķirībā no Džima Kerija varoņa, kura lielākais satricinājums bija uzzināt, ka dzīve ap viņu ir inscenēts šovs, Dienas varoņa centrālais tēls Zigurds Zamšs tiek ierauts asiņainā kriminālsāgā. Nenoliedzami Ģirts Šolis, rakstot šo ludziņu, ir apzināti miksējis pa druskai no visa kā, brāļus Koenus un Tarantīno ieskaitot. Stāstiņš ir vienkārši būvēts – vīrietis, viņa draudzene, kas uzdāvina revolveri, nejauša slepkavība, tālāk jau bezmaz līķu kaudzes, un tas viss – šova ielokā ar reklāmas pauzēm.
Ģirts Šolis ir viens no apvienības umka.lv līderiem, šoreiz strādājis ar citu komandu – Katrīnu Albuži, Kristianu Kareļinu, Madaru Zvaguli un Alekseju Geiko. Skatoties izrādi, ir skaidrs, ka režisors ir pazīstams ar episkā teātra paņēmieniem, kas šim stāstam arī labi piedien. Albužes un Kareļina varoņiem Solvitai Muciņai un Zigurdam Zamšam ir maskas, viņus piesaka aizkadra balss, un no paša sākuma viss notiekošais tiek pasniegts kā spēle. Savukārt, sižetam attīstoties, pārējie personāži ir lelles cilvēku augumā (māksliniece Ilze Egle), kuras vada melnā tērpti aktieri. Lai vēl jo vairāk uzsvērtu spēles elementa klātbūtni, arī lellēm uz sejas ir maskas. Kad sākas slepkavību sērija, pēc katras no tām aktieris, kurš vadījis "nogalināto" lelli, uzšļāc galvenajam varonim sarkanu šķidrumu no glāzes. Tātad absolūti teatrāla spēle no pirmās minūtes. Brehta songu vietā te kalpo reklāmas pauzes, kas gan saturiski nav saistītas ar lugas sižetu, toties uztveramas par komentāriem laikmetam, kurā notiek darbība, precīzāk – šī laikmeta absurdumam. Ne visas parodijas par mūsu TV ekrānos redzamajām reklāmām ir vienlīdz asprātīgas, iespējams arī, ka turpmāk šīs reklāmas varētu mainīties, taču princips kā tāds ir izrādē iederīgs.
Kulminācijas jeb lūzuma punktā, kad galvenais varonis tiek novests līdz saprāta un būtībā arī eksistences robežai, Kristians Kareļins noņem masku un izrādes beigu daļu spēlē bez atsvešinājuma – kā reālu cilvēku ārprātīgā situācijā, kas pelnījis skatītāja līdzpārdzīvojumu. Šī pāreja ir strīdīga, jo iestudējuma stilistisko tīrību atšķaida ar asarainu mazā cilvēka drāmu. Tajā pašā laikā ir saprotams, kāpēc režisors un aktieris izvēlējušies šādu risinājumu, – tas palīdz izlauzties no pašu autoru iezīmētajām robežām un parādīt, ka katrai spēlei ir arī bīstamais punkts, kuru sasniedzot joki beidzas.
Kristiana Kareļina aktiera biogrāfijā šī ir ievērības cienīga loma. Pārējie aktieri gluži loģiski paliek nosacītā ēnā aiz lellēm, kuras vada. Izrāde paveic divus uzdevumus – ļauj skatītājam gaumīgi izklaidēties un atgādina, ka leļļu izmantojums pieaugušo izrādēs joprojām ir aktuāls, tā ir normāla parādība, kas var savākt ieinteresētu auditoriju, ja vien izrādes pamatā ir skatītāju piesaistošs vēstījums.
Nobeigumā prasās liriski didaktiska atkāpe. Šopavasar Dirty Deal Teatro paspārnē bez Dienas varoņa tapušas arī citas izrādes, kurās radoši tiek izmantotas lelles pieaugušajiem domātā materiālā, – gan Mārča Lāča Medījums, gan Andra Kalnozola Mazie jautājumi, kas gan pirmizrādē skatītāju priekšā nostājās ne līdz galam gatavā stadijā. Savulaik daudzpusīgi apmācītā Leļļu teātra kursa beidzēji joprojām sevi pierāda ne vienmēr perfektās, bet nenoliedzami radošās izrādēs, savukārt Leļļu teātris turpina pašapmierināti ražot produkciju, kas estētiski mērķēta ne tik daudz uz bērniem, cik viņu vecmāmiņām. Iemesli, kas liedz Leļļu teātrim, kurā ir daudz jaunu, talantīgu aktieru, pārvērsties radošā laboratorijā visu vecumu skatītājiem, nudien nav saprotami.
Dienas varonis ***
Dirty Deal Teatro
Nākamās izrādes 27. un 28.VIII