Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +20 °C
Skaidrs
Trešdiena, 22. maijs
Emīlija

Grēcinieki un upuri. Dailes teātra izrādes Meistars un Margarita recenzija

Pateicoties titāniskajam aktieru darbam un enerģijai, kas straumēm plūst no skatuves un ekrāniem, jauniestudējums Meistars un Margarita ir Dailes teātra veiksme

Margarita, kura parāda zālei fakuci, treniņtērpos tērptie Volands un Poncijs Pilāts, Meistars nobružātos džinsos un pūlis pelēkos lietusmēteļos un jakās, kā arī dienasgaismas spuldzes mūsdienu biroja krātiņos – Dailes teātra jaunākajā izrādē Meistars un Margarita viss norāda uz to, ka runa šajā iestudējumā nav par Maskavu pirms simt gadiem, kad norisinās Mihaila Bulgakova romāna darbība. Te skatām šodienu kādā Eiropas pilsētā, kad dzīvokļa jautājums joprojām ir aktuāls un cilvēku spēja par grašiem pārdoties sātanam – visviens, vai tas būtu kāds naudas velns vai gods, slava, atzinība, – nav gājusi mazumā.

Igauņu blice 

Dramatizējuma autori, režisori, scenogrāfi, kostīmu un video mākslinieki, partneri teātrī un dzīvē Tīts Ojaso un Ene Līsa Sempere – ilgus gadus "spicākā" Igaunijas teātra NO99 radītāji – uz Dailes teātra skatuves uzveduši jau vienreiz pārbaudītu lietu. Šo pašu romāna dramatizējumu pirms pieciem gadiem viņi iestudējuši Vīnes Burgteātrī, un, spriežot pēc fotoattēliem, scenogrāfija un mizanscēnas bijušas ļoti līdzīgas, tāpat kā līdzīga ir izrāžu hronometrāža – gandrīz četras stundas. Šāds daļējs pārcēlums droši vien ir izskaidrojams ar to, ka jau darba procesā tika atcelta igauņu komandas iecere iestudēt Dailes teātrī vēsturisko drāmu Sarkanais princis, kas vēstītu par Vilhelmu fon Hābsburgu, par kura dzīves lielo mīlestību ap Pirmo pasaules karu kļuva Ukraina. Kāpēc šī iecere nerealizējās, nav zināms, taču vienu repertuāra vienību zibenīgi nomainīja cita – tā Dailes teātra afišā parādījās Meistars un Margarita. Un, lai arī iestudējums kaut kādā ziņā ir pārcēlums, pateicoties titāniskajam aktieru darbam un enerģijai, kas straumēm plūst no skatuves un ekrāniem, šī izrāde ir Dailes teātra veiksme.

Manas attiecības ar Bulgakova romānu Meistars un Margarita ir ļoti personiskas. Esmu izlasījusi ļoti daudz, tomēr uz jautājumu – kura ir tava mīļākā grāmata? – jau kopš sešpadsmit gadu vecuma atbildu nemainīgi: Meistars un Margarita. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tapušā, taču lasītājus tikai 60. gadu atkušņa laikā (nepilnā versijā) sasniegušā romāna popularitātes atslēga – tā trīs darbības līnijas ne tikai uzrunā ļoti dažādu auditoriju, bet arī dod iespēju lasītājam dažādos dzīves posmos izlasīt un akcentēt kaut ko pilnīgi citu, kā tas ir noticis arī ar mani. Meistara un Margaritas romantisko, šķēršļiem pilno mīlestību. Stāstu par Pilātu un cilvēciskoto Ješuu (Jēzu). Ironisko, lāgiem homēriski smieklīgo versiju par 20. gadu maskaviešu, īpaši literātu un artistu, pārbaudījumiem (lielākoties ar naudu un dzīvojamo platību), ko tiem uzliek sātana – Volanda – un viņa svītas viesizrādes. Līdz šim nekad nav nācies sastapties ar Meistara un Margaritas skatuvisko vai ekrāna versiju, kas jaudas ziņā kaut mazliet tuvotos romānam.

Taču Tīta Ojaso un Enes Līsas Semperes versija tuvojas – tieši tāpēc, ka abiem meistariem nav bijusi svētsvinīga pietāte pret romānu, bet nav arī bijusi vēlme tam oponēt, to kaut kādā ziņā atmaskot. Bulgakova teksts ir tīrs, skaists avots, lai radītu autonomu mākslas darbu. Tas sākas un beidzas ar kustību mākslinieka Jiri Naela uzstādīto ritmu un struktūru – pelēkā satērpts pūlītis dažādā tempā šurp turp pārstaigā skatuvi. Kāds raitāk, kāds lēnāk. Dievbijīgas večiņas (melnā līdz uzacīm) iet saliekušās, kā dieviņu lūgdamās. Kāds, kurā atpazīstam vēlāko Ponciju Pilātu (Artūrs Skrastiņš), pēkšņi palēnina gaitu un pieslienas pie sienas. Kāds neredzams smagums spiež lejup viņa plecus. Tad viņš izslejas un atkal raiti aizsoļo. Un tā vairākas reizes. Cerams, ka nebūšu ļoti "nospoilojusi", ja uzrakstīšu, ka tāpat izrāde beidzas. Volands ar svītu, Meistars un Margarita būs devušies tālajā ceļā, bet pūlis turpinās rosīties, it kā nekas nebūtu noticis. Pie tam šī kustība iestudēta mērķtiecīgi, itin kā katram no soļojošajiem būtu savs konkrēts mērķis.

Tuvplāni sterilā telpā 

Izrādes darbība risinās gaišā, tādā kā sterilā telpā ar medicīnas iestādēm raksturīgām žalūzijām pa perimetru. Tajā ir uzcelta garena, atvērta mazāka telpa, kas sadalīta vēl mazākos būrīšos, kas ļoti atgādina ne pārāk bagātu biroju iekārtojumu zem dienasgaismas spuldzēm (un mazliet atgādina arī scenogrāfiju citā Dailes izrādē – Degunradži). Tie pārtop par avīzes redakciju, kurā tiek sacerēts kārtējais nešpetnais rakstelis par Meistara veikumu. Par vietu, kur satiekas Berliozs, Ivans Bezpajumtnieks un Volands savā neaizmirstamajā sarunā par to, vai Dievs un velns ir vai nav. Par koridoru, kurā viens otru ierauga Meistars un Margarita (jā, protams, "viņai rokās bija dzelteni ziedi", un šādi sauc arī izstādi, kas iekārtota Dailes teātra otrajā stāvā). Pagriežoties uz otru pusi – par Hēroda pili, kurā vienkāršā biroja krēslā ar ritenīšiem sēž Poncijs Pilāts. Treniņtērpā, bet, protams, baltā apmetnī ar asinssarkanu oderi.

Šo telpu papildina milzīgs ekrāns virs tās, savukārt aktieru sastāvu papildina divi operatori, kuru kamerās runā personāži, lāgiem pavisam aizmirstot par skatītāju eksistenci, lāgiem tos atkal atceroties. Ekrāni, īpaši Dailes teātrī, ir ne vien atsvešinājuma, bet arī tuvplāna elements, jo lielākajā teātra zālē Latvijā no aizmugurējām rindām aktieru sejas nav labi saskatāmas, bet tās šajā izrādē ir ļoti svarīgas. Tomēr ekrānā redzamās darbības pārsvars pār skatītājiem nepastarpināti adresēto brīžiem kļūst nomācošs, īpaši tāpēc, ka dzirdam īsto (lai arī mikrofonu pastiprināto) skaņu, kas nav pilnībā sinhrona ar videoattēlā redzamajām lūpu kustībām. Tomēr augstu vērtēju precizitāti, ar kādu uzbāzīgās, asās rokas kameras ietiecas aktieru sejās, tver vismazākās emocijas, asaru, smīnu, un arī videooperatoru veiklību, pārslēdzot ekrānā kameras no vienas sejas vai mizanscēnas uz citu.

Protams, izrādes autori ir brīvi rīkojušies ar romāna ainām, tās mainot, izmetot, saplūdinot personāžus (ne vienmēr tas ir ļoti veikli, piemēram, kādā sakarā Volands ar grāmatvedi runā par ne pārāk svaigām zivīm bufetē?). Korovjeva noburtā dziedošā biroja kora vietā Pet Shop Boys dziesmas It’s a Sin latviskoto versiju rīstīdamies nodzied Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Volanda svītā ir tikai divi androgīni, plastiski ļoti izteiksmīgi tēli – Niklāva Kurpnieka Korovjevs/Begemots (no kaķa gan tur ne vēsts) un Madaras Viļčukas Gella/ Azazello (un atkal jau – ducīgais rudais slepkava ar ilkni te nav pat garām nostaigājis). Viņi pārģērbjas dažādos disko tērpos un virza nesaprātīgos varoņus turp, kur liktenis tiem lēmis virzīties.

Neviena aktrise un aktieris šajā izrādē nedarbojas pusratā vai rēni. Visi ir izdreijājuši savus dažbrīd mazmazītiņos personāžus mazajās epizodēs kā pērles: vai tas būtu nelaimīgais Berliozs (ne komponists) – zīmīgi, ka šo lomu atveido Imants Strads, kurš pirms deviņiem gadiem Indras Rogas iestudējumā Valmieras teātrī bija izglītotā Berlioza intelektuāli nevainīgais sarunu biedrs dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks, – vai Ginta Grāveļa noslēpumainais, atturīgais Poncija Pilāta slepeno vēlmju nolasītājs Afranijs, vai Daiņa Gaideļa kaismīgais jūdu priesteris Kāifass, vai Meinarda Liepiņa apburošais Jūdass… Arī Katrīnas Grigas skaistule Niza, kura aukstasinīgi ved savu pielūdzēju nāvē, un Milēnas Miškēvičas izmisusī Frīda Volanda sātaniskajā ballē. Arī Alda Siliņa bufetnieks/grāmatvedis Sokovs, mazais cilvēciņš, kam pareģo nejauku nāvi. Toma Veļičko novelists Poprihins, kurš izdejo svētā Vita dejai līdzīgu krampjainu kustību kopumu. Un kur tad vēl melanholiskais Kaspara Dumbura kareivis – Marks Žurkkāvis!

Visi aktieri ir atdevīgi ne tikai savās lomās, bet arī izrādi caurvijošajās mēmajās ainās, kuras es pie sevis nodēvēju par šarādēm. Ik pa laikam viss kolektīvs – īpaši uzvalciņos tērptie biroja darbinieki – sastingst groteskās pozās ar ekstātiskām grimasēm un atieztu muti, ko līdz pat pēdējai plombai parāda tuvplāna kameras. Proti, aktieru uzticēšanās inscenētājiem ir neizmērojama. Savukārt sātana balle atrisināta ar mēmajām ainām – te ir pie Raudu mūra galvu noliekušie jūdi, musulmaņi, kuri ceļos klanās pret austrumiem, mēmās ainas no kādas Goijas gleznas ar ģimenes nošaušanu un vēl, un vēl. Grēcinieki un upuri nomaina cits citu.

Galvenais četrinieks 

1941. gadā filmā You’re in the Army Now aktieri Džeina Vaimena (starp citu, Ronalda Reigana pirmā sieva) un Redžiss Tumijs vienojās skūpstā, kas ilgst trīs minūtes un piecas sekundes. Tas bija kino skūpsta rekords līdz pat 1988. gadam. Patiesi nezinu, cik ilgs bija Mārtiņa Meiera Meistara un Ievas Segliņas Margaritas skūpsts drīz pēc viņu satikšanās, bet latviešu skatuves rekords tas bija noteikti. Ievas Segliņas Margarita ir skumja, taču stipra sieviete, kura savos zābaciņos spējīga ne tikai savaldzināt, bet arī sabradāt viņas mīļoto iznīcinājušā kritiķa mājokli. Viņā visu laiku kaut kas it kā gruzd. Savukārt Mārtiņš Meiers šajā izrādē, tāpat kā Ivo Martinsons Valmierā, ir gan klaiņojošais filozofs Ješua, ko sit krustā Jūdasa nodevības un Poncija Pilāta gļēvuma dēļ, gan Margaritas mīļotais Meistars, kurš šo romānu par Ješuu un Ponciju Pilātu ir sarakstījis.

Nesen Mārtiņš Meiers jau spēlēja vienu radošu garu, ko iznīcina laikabiedru intrigas, – komponistu Emīlu Dārziņu Valmieras teātra izrādē Es neesmu klaviernieks (režisors Varis Brasla). Taču viņa Meistars nav radniecīgs ne viņam, ne arī nodotajam Jāzepam no Ineses Mičules izrādes Jāzeps un viņa brāļi Valmierā. Mārtiņš Meiers atveido salauztu, garīgi neveselu un neirotisku nemirstīga darba autoru vienā gadījumā un nesalaužamo, kaut fiziski iznīcināto, Ješuu – otrā.

Taču par izrādes centriem, uz kuriem balstās viss vēstījums, kļūst Artura Krūzkopa mierīgais, ironiskais Volands, kurš azartiski spēj pārvērsties psihiatriskās slimnīcas ārstā klaunā, un Artūra Skrastiņa galvassāpju un vainas sajūtas pārņemtais Romas prokurators Poncijs Pilāts, kurš politisku iemeslu dēļ pretēji savai gribai piespriež nāves sodu Ješuam – vienīgajam sevis cienīgajam sarunu biedram. Abi aktieri paļaujas uz kameru, darbojas ārēji lakoniskiem, bet iekšējas spriedzes pilniem līdzekļiem. Satriecoša ir aina, kurā Volands ierauga Margaritu – vienīgo līdz šim sastapto cilvēku, kurš gatavs upurēties citu dēļ. Cieņas, apbrīnas un nepārprotamas savstarpējās vilkmes pilnais skatiens, ar kuru tie abi mēro viens otru, ilgumā var mēroties ar Meistara un Margaritas skūpstu.

Izrādē, tāpat kā romānā, netrūkst melnu joku. Piemēram, Pilāts un Afranijs noskatās Jūdasa slepkavības ainu, graužot popkornu. Taču kopumā pēc izrādes, kas beidzas ar aprautu, tā pa īstam nesākušos Grebenščikova dziesmu, paliek sajūta, ka miers, uz ko tiecas Meistars un Margarita, nav sasniedzams, karš un sātana izpriecas kaut kur vienmēr turpināsies, kamēr citviet pelēkā tērptie ļaudis rosīgi skries savās darīšanās.

Meistars un Margarita
Dailes teātrī 13.IV plkst. 18, 14.IV plkst. 15, 26.IV plkst. 19, 11.V plkst. 18, 28.V plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja