Grāmata ir māneklis. Reizumis vāks un vāka teksts apsola to, kā tajā nemaz nav, reizumis lasītājs pats iedomājas, ka atradīs kaut ko, kā tajā nemaz nav. Un vēl gadās, ka grāmatā ir vairāk, nekā apsolīts. Līdzīgi modernajām bērnu grāmatām rotaļlietām, kur lappusēs apslēpta puzle, pīkstulis vai vēl kāds mazā lasītāja sirdi sildošs nieks, arī pieaugušo grāmata nereti glabā noslēpumu, tikai grūtāk pamanāmu. Mūsdienās (un ne tikai) ar maskēšanos bieži nodarbojas tieši žanru literatūra: fantastikas, trillera vai vēsturiska romāna tekstā tiek ieglabāts stāsts, kas tālu pārkāpj sagaidāmās klišejas vai arī jau ar pirmajām lappusēm sagrauj drupās tāda lasītāja cerības, kurš no tās sagaida kaut ko labi pazīstamu un vispārzināmu.
Kaut gan franču autora Matiasa Enāra romāns Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem īsti nemaskējas par vēsturisku romānu, tomēr senā portreta fragments vāka noformējumā un anotācijā minētais gadskaitlis (1506) un vārds (Mikelandželo) sākotnēji vedina tā domāt. Taču atliek šķirt pirmās lappuses, kad saprotam: mūsu priekšā, vēstures maskā rotājies, ir stāsts «ar puzli un pīkstuli » jeb – par gluži ko citu.
Teksta polifonija
Rit XVI gadsimta pirmā desmitgade, un daudzu mūzu mīļotais jeb, kā šodien teiktu, multimākslinieks Mikelandželo, raizēdamies par pāvesta Jūlija II mecenāta dāsnuma izdzišanu, saņem ielūgumu, par kādu nav sapņojis, un pasūtījumu, kas izaicina viņa ģenialitāti, proti, sultāna Bajazida II aicinājumu doties uz Konstantinopoli, lai uzceltu Zelta Raga tiltu. Atsaucies uz ielūgumu, itāļu renesanses spīdeklis nonāk austrumnieciskā vidē, kur orientāls smalkums savijies ar nežēlīgām galma intrigām, gaisā virmo teju taustāma seksualitāte un katram ir rūpīgi glabāti noslēpumi. Taču negaidiet no teksta klasisko "zobena un apmetņa" scenāriju Dena Brauna vai Aleksandra Dimā teiksmu garā!
Dokumentāli tikpat kā nepierādītais notikums – Mikelandželo vizīte Osmaņu impērijā (autors gan noslēgumā atklāj kārtis attiecībā uz vēstures faktiem) – ir tikai aizsegs, forma, Venēcijas karnevāla vienlaikus krāšņā un biedējoši svešādā maska, kurā ieslēpies stāsts par tiltiem – un ne jau tikai tiem, kam jāsavieno turku valdnieka īpašuma daļas, bet galvenokārt gluži citādiem.
Tiem, kas atšifrēs romāna nosaukumā citēto frāzi kā daļu no Radjarda Kiplinga teksta, romāna mīklas atminēt būs vieglāk, atceroties kaut vai sakrālo, slavenajam britam – austrumzemju apdziedātājam – piedēvēto frāzi: "Austrumi ir Austrumi, un Rietumi ir Rietumi, un tie divi nekad nesatiksies." Satikšanās, tiltu vai daudz trauslāku laipu mešana, garāmslīdoša vai – tieši pretēja – alkta un nenotikusi saskaršanās starp pretpoliem ir galvenā grāmatas tēma, ko risina teksta polifonija, romāns pamīšus izskan triju dažādu vēstītāju atšķirīgi intonētajās balsīs.
Pusaizmirsta atmiņa
Pirmā balss ir trešajā personā vēstītais pamata sižets: stāstījums par Mikelandželo piedzīvojumiem austrumu galmā, vienlaikus pūloties gan iejusties svešajā (un, neaizmirsīsim, no kristīgā mākslinieka viedokļa īpaši biedējošajā, jo «pagāniskajā ») kultūrā, gan uzurdīt paša talanta un/vai ambīciju dzīles, meklējot iedvesmu, lai izpildītu sultāna doto uzdevumu. Romānā precīzi un ar zināmu humoru atainota Mikelandželo profesionālā nepatika pret otru sava laikmeta ģēniju da Vinči, kura atteikšanās atsaukties sultāna aicinājumam rādīta kā teju galvenais stimuls, kas piespiež Buonarroti to tomēr uzņemties.
Otra ir vēstījumā ik pa laikam atskanošā anonīmā cita vēstītāja balss pirmajā personā – tur androgīns andalūziešu dejotājs/ dejotāja (kura/-as dzimums līdz pat pēdējām lappusēm netiek atšifrēts kā norāde uz citu joprojām līdz galam neatminētu mīklu, proti, Mikelandželo seksualitāti) kā savādi inversa Šeherezāde mīlas nakšu tumsā orientāli sakāpinātos liriskos monologos sarunājas te ar sevi, te mākslinieka dziļāko būtību.
Trešais vēstījums ir paša Mikelandželo (jāpiebilst, autentiskās) vēstules uz Itāliju brālim, kurās savukārt dominē lietišķi lūgumi un pavisam prozaiskas žēlabas. Visi trīs pavedieni aužas kopā, veidojot stāstu par stāstiem jeb, kā atšifrē jau pieminētais Kiplinga teikums, kurš pilnībā citēts romāna moto: "Viņi ir bērni, tāpēc stāsti viņiem par kaujām un valdniekiem, zirgiem, velniem, ziloņiem un eņģeļiem, tomēr neaizmirsti pastāstīt arī par mīlestību un tamlīdzīgām lietām." Stāsts, pusaizmirsta atmiņa, apvijies ar detaļām, par kurām savukārt cita klasiķa, proti, Marka Tvena garā varētu teikt, ka "vai nu tā bija, vai nebija, bet tā varēja būt", kļūst par vēstījuma atslēgu.
Ap kailo faktu – ielūgumu, uz kuru Mikelandželo būtu varējis atsaukties un būtu varējis arī neatsaukties, – rakstnieks savērpj fabulu, kurā demonstrē vārda spēku. Ar iztēli aizpildot telpu, ko vēsture atstājusi tukšu, Matiass Enārs rada stāstu, kas vēsta kaut ko pārlaicīgāku par vēstures faktiem. Proti, par pūliņiem rast saikni, pārmest tiltu starp Austrumu un Rietumu kultūrām, starp reliģijām, starp vīrieti un sievieti, starp dievišķo un pasaulīgo, sevi un otru, savējo un svešo; pūliņiem, kuru iznākumā radies saskares pavediens bieži ir trausls kā svaiga freskas gleznojuma kārta, kā šī paša dižā gara radītais ikonogrāfiskais žests Siksta kapelas griestu gleznojumā – dievišķā un cilvēciskā roka, kas sniedzas viena otrai pretim, teju teju jau saskaroties pirkstgaliem un tomēr pēc mākslinieka lēmuma mūžīgi paliekot šķirtas.
Trešais teksta līmenis ārpus sižetiskā un alegoriskā ir romāna valoda: izsmalcināta un nopulēta, tā atgādina klasiskās austrumu dzejas vai miniatūru liriski piesātināto smeldzi, arī latviski izbaudāma kā vienmēr izcilajā Dena Dimiņa tulkojumā. Tieši valodas līmenī saplūst un krustojas atšķirīgie teksta slāņi, vārdi noārda robežas starp sapni un realitāti, īstenību un iztēloto, mākslas virsotnēm un iztikšanas ielejām, mīlestību, jutekliskumu un citiem sajūtu bezdibeņiem. Un tieši šajā līmenī varbūt autors ir uzbūvējis kādu no tiem tiltiem, kas renesanses ģēnijam tā arī neizdevās.