Negribas sev laupīt labi domājošas jaunatnes atjaunojošo spēku, saka mākslas kritiķis Kurcums (Kaspars Znotiņš), krietni saburzīts pēc iepriekšējā vakara uzdzīves 30. gadu Rīgas smalko aprindu ballītē, kuras rezultāts īpaši neatšķiras no mākslinieku trakulīgās bohēmas "otrajiem rītiem". "Labi domājošā jaunatne" ir gleznotājs Juris Upenājs (lomā pārliecinoši debitē Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis), Daugavpils mākslas skolas absolvents, kura karjera Rīgas mākslas pasaulē attīstās galvu reibinošā ātrumā un visos virzienos, lielā mērā tieši Kurcuma rokas neuzkrītoši vadīta.
Starp citu, gan Kaspara Znotiņa lieliskā aktierspēle, gan Anšlava Eglīša un Annas Vidulejas veidotais stāsts neatstāj ne mazāko šaubu par to, kas ir šī stāsta galvenais varonis, un tas arī pieder pie Homo novus patīkamajām niansēm – galvenais nav tas, kas šķietami novietots sižeta centrā (kā jau vismaz no publicitātes materiāliem zināms, filma sākas ar Upenāja ierašanos Rīgā, un skaidrs, ka tieši viņš visā šajā raibajā kompānijā, visticamāk, būtu dēvējams par "jaunu cilvēku/homo novus"). Patiesībā Kurcums ne vien slēpti vai atklāti virza Upenāja un citu cilvēku dzīvi, bet arī pats izdzīvo sirdi plosošu drāmu, tikai tā noslēpta aiz virtuozā psihologa supremātiski raibās vestes un trenētās mīmikas. Turklāt Kurcuma tēls eleganti izceļ filmā attēlotā laikmeta garu – galvenais varonis, kurš nekādi nav asociējams ar vārdu "varonis", dvēselē dekadents uz izmisuma robežas, kurš marionešu diedziņus rausta izklaides pēc un līdzpilsoņus vēro kā "galvanizētas vardes uz Dieva Tā Kunga vivisekcijas galda".
Bohēmas spektrs
Jā, pēc filmas Homo novus noskatīšanās prātā paliek daudz spilgtu citātu, jo tas taču ir Anšlavs Eglītis – viens no krāšņākajiem prozas meistariem latviešu literatūrā, īpaši spožs vārdu mežģīņu darinātājs (laikam nekad neaizmirsīšu Surģenieka nama viesību galda aprakstu romānā Līgavu mednieki – veselas lappuses garumā tikai dažādu ēdienu uzgleznojums, sižets uz priekšu nepakustas ne par milimetru). Godīgi atzīstos, tas bija zināms pamats bažām, kad uzzināju par režisores Annas Vidulejas sapni ekranizēt Anšlava Eglīša romānu, – galu galā filmā tas pats banketa galds būtu reducējams līdz dažu sekunžu panorāmai pāri piekrautiem šķīvjiem. Tomēr milzīgs prieks atzīmēt, ka vārda māksla un laikmeta valodas specifika filmā nav ignorēta, turklāt šī, režisores vārdiem runājot, "aizgājusī, bet tik skaistā latviešu valoda" skan ārkārtīgi dabiski un organiski, papildinot filmas pasaules kolorītu ("Daiļums vienmēr ir par piedauzību... " – tik šarmanti saka Kurcums).
Visjaudīgāk režisore izmantojusi otru lieliskāko rakstnieka talanta šķautni – prasmi uzgleznot ietilpīgus un raksturīgi universālus tipāžus, turklāt komplektā ar precīzu aktieru atlasi tas veido filmas Homo novus lielāko pievilcības spēku. Rīgas mākslinieku bohēmas spektrs nemaz nav vārdiem aprakstāms, cik aizraujoši tas viss saspēlējas, – "lielfabrikants" Mačernieks (Andrejs Žagars), kura vietā sen jau glezno palīgi, un mammītes aprūpētais Posa (Ģirts Krūmiņš), kurš vēl tikai ceļā uz šādu statusu ("brīnāties, ka es te tā – trīs uz reizes gleznoju?"); skumji traģiskais Bicēns (Vilis Daudziņš), kurš ražo vizītkartes, grāmatzīmes, etiķetes un skapī glabā Leonardo iemīļoto valriekstu eļļu un flāmu sikatīvu tam brīdim, "kad es reiz ķeršos pie gleznošanas"; pustrakā Margo (Guna Zariņa), kas iemieso radošā gara radikālāko spārnu ar laikmetam tik raksturīgo pārliecību, ka māksla var mainīt pasauli; mantojuma cerībās iestigušais salonu lauva Eižens (Kaspars Zvīgulis) un mākslas pasaules nepieciešamie satelīti – galerijas īpašnieks Pušmucovs (Nikolajs Korobovs) ar savu mūžīgo refrēnu "varbūt sarīkosim jūsu personālizstādi?", mākslās neizglītotā, toties bagātā un savus bērnus nekritiski mīlošā Daģa kundze (Aurēlija Anužīte-Lauciņa), aizkustinošais gleznu pircējs no provinces Kvieša kungs (Gundars Āboliņš)... Un kā kronis visam – pērkonīgi temperamentīgais Salutaurs, kura tēlā ar baudu izplosās Andris Keišs, spēlējot hrestomātisku ģēniju, kas visu dara pa īstam – kad dzer, tad dzer, bet, kad nāk iedvesma, tad ķer kaut vai ietinamā papīra nospeķoto stūri un zīmē, bet eļļas krāsu triepj ar pirkstu uz audekla.
Kā parādīt talantu
Še uzgleznotā tēlu un raksturu galerija ļauj nojaust, ka filmas Homo novus reklāmas kampaņā solītajam komiskajam žanram ir pamatīgs potenciāls, un ar prieku jāatzīst, ka tas arī tiek realizēts, turklāt "inteliģentas gaumes robežās", nenoslīdot vienkārša zviedzamgabala teritorijā.
Es gan mazliet apšaubu vārdu savienojumu "pārpratumu komēdija", jo Kurcuma izsmalcinātās intrigas nu nekādi nav nodēvējamas par pārpratumiem (ak, lieliskā psiholoģiskā etīde ar Upenāja iekārtošanu darbā par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā, eleganti aptinot ap pirkstu pašu direktoru Knābenavu (Imants Strads)!). Un vispār – komiskas situācijas filmā rodas nevis aiz nejaušības, bet gan prasmīgi izmantojot tēlu un situāciju piedāvātās iespējas, tāpēc katram pavērsienam ir savs loģisks pamatojums, un divas stundas filmas laika aizrit gluži nemanot.
Atsevišķas atzinības vērts ir paņēmiens, kā filmas veidotāji atrisinājuši riskanto problēmu, kas bieži iegāž līdzīga uzdevuma priekšā nonākušus režisorus, bet asprātīgi neitralizēta Jāņa Streiča leģendārajā filmā Teātris (1978). Filmās, kuru centrā ir talantīgs gleznotājs (aktieris, komponists, jebkuras nozares mākslinieks), visgrūtāk ir ticami parādīt skatītājam varoņa ģenialitāti, jo priekšstats par šedevru katram var būt cits. Jānis Streičs izvēlējās Džūlijas aktierspēli uz skatuves vispār nerādīt, iespaidu par tās spēku radot tikai no precīzām partneru reakcijām un Autora teksta, savukārt Anna Viduleja izmanto situāciju, ka Anšlava Eglīša romāna tēlus iedvesmojuši konkrēti mākslinieki 30. gadu Latvijā, tāpēc kā Upenāja, Salutaura un citu filmas varoņu gleznas rāda Latvijas mākslas vēstures klasiku – Tīdemani, brāļus Skulmes, Toni, Kazāku, Padegu... Skaists veltījums Anšlava Eglīša laikabiedriem un patīkams akcents arī simtgades filmas kontekstā.
Detaļas un kopiespaids
Vēl viens no maniem ieguvumiem pēc filmas Homo novus noskatīšanās ir ārkārtīgi precīza diletantisma definīcija – kā saka Kurcums, tas ir "aklums pret kopiespaidu un iemīlēšanās detaļās". Tātad īstena mākslas darba būtība slēpjas līdzsvarā un attiecībās starp detaļām un kopiespaidu, un filmā Homo novus šis līdzsvars ir izturēts eleganti.
"Iemīlēšanās detaļās" gan te sit augstu vilni (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, grims – Ilze Trumpe), taču pārsteidzošākais ir "kopiespaids", ko režisorei Annai Vidulejai palīdzējuši radīt operators Jānis Eglītis un mākslinieks Kirils Šuvalovs, – tas ir Latvijas kino reti pieredzēts plašums un telpa, brīva vieta skatienam un garam. Noteicošais pat nav dekorāciju un specefektu vēriens, lai gan arī tā te netrūkst, dažādi izmantojot lielus logus, augstus griestus un tukšas zāles. Tomēr plašuma sajūta filmā nav tik vienkārši izskaidrojama, arī ne ar kameras rakursiem un virsskatiem, kuru kulminācija ir abu mīlētāju divatne uz operas nama jumta ar Rīgas panorāmu un Brīvības pieminekli fonā. Varbūt tas ir tas "jaunā cilvēka" gars, tas atjaunojošais spēks, kam vajag telpu, gaismu un laiku. "Ars longa," atgādina Kurcums.
pepe
Biedrs
Ģertrūde