Nu reiz atkal pa ilgiem laikiem ir kā tajā vecajā anekdotē. Atveru ziņu portālu – Renārs Vimba, uzšķiru avīzi – Elīna Vaska, ieslēdzu radio – filma Es esmu šeit; tagad bail ledusskapi vērt vaļā vai gludekli "sienā spraust"... Tā ir tik pacilājoša sajūta, liekas – apkārt visi dzīvo līdzi viena jauna Latvijas režisora un viņa filmas panākumiem un, cerams, gaidīja ne tikai un ne tik daudz apbalvojumu Berlinālē, bet patiešām gaida pirmizrādi Latvijā.
Domāšana ar virsvērtību
Nav saprotams, ar ko sākt stāstu par režisora Renāra Vimbas pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Es esmu šeit – ne jau ar sižeta stāstīšanu, jo, šķiet, medijos par šo filmu jau pirms pirmizrādes sarakstīts vairāk, nekā cita visā mūžā piedzīvo. Gandrīz vai gribētos sākt ar studentu īsfilmu Mols, kas man 2009. gadā lika ievērot vārdu savienojumu "režisors Renārs Vimba", – tajā bija asprātīgs formas lakonisms un vizuāli pārdomāti risinājumi. Piemēram, viena no divām īsfilmas varonēm, mazas meitenes dievināta modele Vika, kadrā visbiežāk tika atspoguļota kā divas slaidas kājas no augstpapēžu kurpēm līdz minisvārku apakšmalai. Tā ir tā pati domāšana, kas arī filmai Es esmu šeit piešķir to nepieciešamo virsvērtību un atšķir no daudzām filmām par grūto dzīvi laukos, dumpīga pusaudža sacelšanos pret pasaules kārtību vai jaunas meitenes pirmo mīlestību (noteikti nelaimīgu).
No šī paša izteiksmes līdzekļu arsenāla ir tas sevišķi kinematogrāfiskais filmas slānis, ko The Hollywood Reporter kritiķis Stīvens Daltons sauc par "elegantām bezvārdu vinjetēm", – īpaši mīļa ir lūpukrāsa, ko Raja atrod 60. gadu rozā kleitiņas kabatā un paosta; gluži fiziski sajūtams šķiet vecā glicerīna smārds un mammas vai drīzāk vecmāmiņas jaunība, par ko tas stāsta. Un noputējušās, saskrambātās uzlīmju liesmiņas uz bezcerīgi sabuktētās kaimiņu puiša mašīnas, kas tomēr nupat lepni raksturota kā pirkšanas – pārdošanas objekts jaunas dzīves sākšanai.
Kino, nevis literatūra
Starp citu, tieši šādā pašā "bezvārdu" stilā atrisināts (neatrisināts) ir filmas sižeta uzdotais jautājums par Rajas tēvu, un tā ir simpātiska liecība par režisora un scenārista (vienā personā) noslieci uz kino, nevis literatūru, ar ko bieži slimo pašmāju (un ne tikai) spēlfilmas. Izņemot nejaukās vecmāmiņas pukstēšanu, ko tik visu tēvs būtu varējis izdarīt, ja nebūtu sasējies ar Rajas māti, filmā par viņu stāsta tikai viens pusteikums – angļu valodas skolotāja replika: "Jā, es dzirdēju par tavu tēvu, ka viņš..." Un viss, Raja neatbild uz šo sarunas ierosinājumu; tas, starp citu, lieliski raksturo arī viņas tēlu.
Tikai uzmanīgs filmas treilera klausītājs sadzirdēs vienu teikumu no bāriņtiesas ainas, kas īsināšanas dēļ filmā nav iekļuvusi, – tēvs pirms trim gadiem ir miris. Taču šī fakta atklāšana vai neatklāšana neko nemaina Rajas dzīvē – viņai tik un tā ir jākuļas vienai un, kā ietilpīgi teikts filmas anotācijā, jāpieņem smagi lēmumi, no kādiem vairītos pieaugušie.
Varbūt subjektīvi, bet tieši tāda "līdz galam nepateikšana" un "ar pirkstu acī nebakstīšana" ir kvalitāte, ko filmās vajadzētu vērtēt ļoti augstu, lai nepazemotu skatītāju. Tāpat kā režisora spēju savaldīties un nevilkt garumā, dziļumā vai neveiklībā bučošanās ainas – vienmēr brīnos, vai tiešām režisori neredz, ka uz ekrāna tas patiesībā ir diezgan neestētisks pārbaudījums acīm un ausīm. Daudz būtiskāka šoreiz ir kustība, ar kādu Raja pieglaužas vīrieša plecam, patiesībā meklējot tēvu vai lielo brāli.
Rezultāts neizpaliek
Filma Es esmu šeit tapusi studijā Tasse Film – tikai piecus gadus vecā studijā, kuru dibinājušas divas savā profesijā līdzvērtīgi lieliskas un pieredzējušas producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze. Viņas pārstāv to jauno, svaigo, starptautiski konvertējamo un Eiropas apritē uzlādēto enerģiju, kuras Latvijas filmu nozarē labu laiku pietrūka. Tagad ir, un rezultāti, kā saka, neizpaliek.
Līdz šim man šķita, ka ne visai labi saprotu populāro frāzi, ar kuru tiek mērīts skatītāju intereses potenciāls par kādu konkrētu filmu, – vai tur ir varonis, ar kuru identificēties. Iespējams, Elīnas Vaskas atveidotā Raja palīdzēja to saprast – katrā ziņā visu filmas laiku gribas cieši turēt īkšķi, lai viņai izdodas, kaut arī meitene brīžiem aiz izmisuma dara morāli nosodāmas vai pat krimināli sodāmas lietas. Te ir spēcīgs, pozitīvi orientēts un talantīgas aktrises izdzīvots raksturs, kas ar apskaužamu enerģiju un neatlaidību laužas uz priekšu; pat ja sabrūk uz pamestās mājas sliekšņa, malkas pagalēm aizgrabot uz visām pusēm, tomēr sakož zobus un, asaras rīdama, vāc atkal tās pagales kopā. Tik iedvesmojoša atšķirība no līdzīga vecuma varoņu raksturiem pēdējā laika Latvijas filmās – no bezpalīdzīgi grimstošā Modra filmā Modris vai aukstā aprēķinātāja Makša filmā Izlaiduma gads.
Rezultātā diezgan neprofesionāls secinājums, jo filmas tēlus un situācijas nedrīkstētu tik tieši attiecināt uz dzīves norisēm, tomēr – ja tie, kas Latvijas laukos paliek, nevis aizbrauc, ir tādi kā Raja, ar Latviju vēl ilgi viss būs kārtībā.
Es esmu šeit ****
Drāma. Latvija. 2016.
Režisors Renārs Vimba
Lomās Elīna Vaska, Andžejs Jānis Lilientāls, Edgars Samītis, Ruta Birgere, Zane Jančevska, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe u. c.