Festivāla Rīga Jūrmala koncertu recenzija. Leģendas un nākotne

Apdomājot mūzikas festivāla Rīga Jūrmala pagājušās nedēļas nogales notikumus, kuru īpašā uzmanības centrā bija divi maestro Zubina Metas koncerti ar Izraēlas filharmonijas orķestri, no kura pēc pusgadsimtu ilga izcila kopīgā darba diriģents izlēmis atvadīties šā gada oktobrī, nāk prātā ne visai veiklā latviešu valodā formulētais mūzikas teorijas jēdziens – sakritiena kadence. Tas attiecas uz tādu dinamisku mūzikas attīstības loģiku, kuras gaitā kādas skaidri iezīmētas beigas saplūst ar jaunu sākumu. Praktiskajā aspektā tas nozīmē, ka pauzēm un cezūrām vienkārši nav ne laika, ne vietas.

Filosofiskāk domājot, varam arī citēt Raini: gals un sākums… Festivāla Rīga Jūrmala mūzikas pulksteņa ciparnīcā jauno sākumu pārstāvēja strauji uzlēkušās skatuves zvaigznes – Ņujorkā dzīvojošā, spožā 32 gadus vecā ķīniešu pianisma zvaigzne Juidzja Vana, kura pasaules zvaigznes statusā mirdz jau vairāk nekā desmit gadu, vēl tikai 24 gadus vecais, neparasti izsmalcinātais kanādiešu pianists Jans Ļiseckis un viens no trīsdesmitgadnieku spēka paaudzes, Krievijas pianists, Beļģijas karalienes Elizabetes konkursa laureāts, 33 gadus vecais Deniss Kožuhins, kurš muzicēja gan solo, gan kopā ar savu vienaudzi kaismīgi temperamentīgo 31 gadu veco moldāvu vijolnieci Aleksandru Konunovu. Šo jauno, spilgto mūziķu vārdi ir vieni no tiem, kas iezīmē un apliecina klasiskās mūzikas nākotni.

Bēthovens bez dārdiem

Ziņa par kārtējo, nu jau trešo pēkšņo izpildītājmūziķu nomaiņu, kuras rezultātā kļuva skaidrs, ka festivālā Rīga Jūrmala šovasar tomēr nesagaidīsim pianisma vecmeistaru Mariju Peraiju, likās, ka šī jau ir maksimālā robeža – tik daudzas maiņas, maigi sakot, nogurdina, līdzīgi kā neizbēgamie mobilo tālruņu zvani, aplausi nevietā un klausītāju pastaigas, kas pēdējā laikā ļoti traucē izbaudīt kamermūziku Dzintaros. Taču šodien man nākas no sirds nožēlot, ka piektdienas vakarā, cenšoties pabeigt nedēļas darbus, neaizbraucu uz Jana Ļisecka solokoncertu Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, kur par brīnumbērnu, ģēniju un mūsdienu Mocartu dēvētais kanādiešu pianisma talants atklājās plašā repertuāra spektrā no Johana Sebastiāna Baha līdz Vakareiropas un krievu romantismam (Šūmanis, Šopēns, Rahmaņinovs) un Morisam Ravelam.

Par laimi, jaunā pasaules zvaigzne nākamajā dienā muzicēja arī simfoniskajā vakarā, Ludviga van Bēthovena 4. klavierkoncerta atskaņojumā kopā ar Zubinu Metu un Izraēlas filharmonijas orķestri. Tas, kas pārsteidza sarežģītā, tomēr jau gana daudzos lasījumos dzirdētā skaņdarba lasījumā, bija smalkās un ļoti precīzās nianses. Tās bija pamats izteiksmīgajai, dzīvi runājošajai artikulācijai, kuras retorika Bēthovena mūziku atsvabināja no ierasti stūrainās smagnējības. Jana Ļisecka un Zubina Metas Bēthovena skaņuraksti bija caurredzami kā dzidrs, skaidrs ūdens.

Bēthovena mūzikai pianists piešķīra brīžiem pat mocartisku vieglumu un eleganci, tomēr nezaudējot bēthovenisko enerģiju un lirismu, kam pārliekas mežģīnes būtu liekas. Piedevā nospēlētais Roberta Šūmaņa Sapņojums sniedza ieskatu intīmajā personiskumā, kas tik ļoti valdzina pianista romantiskās klaviermūzikas lasījumos.

Zubina Metas un Izraēlas filharmonijas orķestra snieguma visaugstākais punkts, manuprāt, bija Gustava Mālera Pirmās simfonijas (ar papildu daļu Blumine/Ziedi) interpretācija – īsta, dziļa, krāšņa, visā dzīves spektrā no jaunības aizrautības līdz mūžības robežai, kurai pāri aizgūtnēm kāpj gan smeldzīgas, gan kolorīti dzīvespriecīgas atmiņu ainas. Visam pāri – Austrijas kalnu dabas ainava ar tās skaņām (līdz pat dzeguzes kūkošanai) un ar tajā ievīto dievišķā slavinājumu (Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils). Lai gan Mālera mūzikā valda tēlu un noskaņu pārpilnība, kuras rapsodisko dažādību arvien ir grūti apvienot vienā veselumā, izcilu diriģentu vadībā un patiesi labu orķestru sniegumā ir iespējams un notiek brīnums – šī bija viena no tām reizēm, kad Mālera vēstījumu varēja klausīties ar lielu aizrautību. Te valdīja tā mūzikas radīšanas neizskaidrojamā burvība, kuru pats diriģents Zubins Meta intervijās dēvējis par mistisku pieredzi visiem: gan diriģentam un mūziķiem, gan arī klausītājiem. Kaut kas līdzīgs piedzīvots arī 1990. gadā, kad Zubins Meta ar šo orķestri Latvijā viesojās pirmo reizi un atskaņoja Mālera Piekto simfoniju.

Hektora Berlioza slavenā Fantastiskā simfonija tik aizraujoša nešķiet, pat par spīti detalizētajam programmatismam un tam, cik spilgti muzicēja visi orķestra solisti. Hrestomātiskais opuss, kurš bija iekļauts Zubina Metas un Izraēlas filharmoniķu otrā koncerta programmā, pa īstam atdzīvojās cikla vidū – sākot ar pastorālo 3. daļu (Lauku aina) un tad jau vedot gājienā uz karātavām (4. daļas maršs), kas pāraug murgainu vīziju krāšņumā (5. daļa Sapnis sabata naktī). Šī vakara lielais pārsteigums bija nevis Berliozs, bet gan harismātiskā pianiste Juidzja Vana, soliste Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojumā.

Ar mākslinieces meitenīgi trauslo stāvu kontrastēja neparastais spēks un virtuozā tehnika, kas Sergeja Rahmaņinova sarežģītajos, pianistiski piņķerīgajos skaņu rakstos uzmirdzēja viegli un brīvi, kā mirdzoša pērļu virtene. Valdzinoša ir arī pianistes muzikalitāte, tā uztaustīja un izcēla Rahmaņinovam raksturīgo nostalģisko stīgu. Jau prātam neaptveramā līmenī Juidzjas Vanas spēles tehnika apžilbināja piedevās – it īpaši skaņdarbā no amerikāņu džeza pianista Arta Teituma repertuāra un azartiski dejiskajā Žorža Bizē operas Karmena 2. cēliena pirmās ainas mūzikā, kuras transkripciju savulaik veidojis viens no XX gadsimta lielākajiem klaviervirtuoziem Vladimirs Horovics.

Lirika un mīklas

Festivāla Rīga Jūrmala pārsteigumi turpina būt ļoti atšķirīgi. Piemēram, Krievijas pianists Deniss Kožuhins savā soloprogrammā konsekventi un pilnasinīgi, taču bez jelkāda teatrālisma priekšnesuma žestos ieveda Fēliksa Mendelszona un Edvarda Grīga romantisma pasaulē, no kuras beigās pārslēdzās uz Džordža Gēršvina vitālo džezīgumu. Viesa muzicēšana uzbūra izteiksmīgas skaņu gleznas gan Mendelszona astoņās Dziesmās bez vārdiem, gan – vēl jo spilgtāk! – Edvarda Grīga desmit Liriskajos skaņdarbos.

Pianista sniegumā uzrunā nobrieduša mākslinieka pārliecība, pilnīga iedziļināšanās un pašatdeve. Savukārt perfektā pianistiskā tehnika un pianistiskā piesitiena jūtīgums ir vienkārši pašsaprotams. Denisa Kožuhina virtuozitātes krāšņo vērienu varējām novērtēt Gēršvina Rapsodijā blūza stilā (solo versijā klavierēm), savukārt piedevās viņš apliecināja retumu meklētāja dabu, pārsteidzot ar zināmo nezināmajā. Piemēram, ar šodien maz zināmā pianista, diriģenta un komponista Aleksandra Ziloti (1863–1945) transkripcijā līdz nepazīšanai pārtapušo Baha prelūdiju no Labi temperētā klavesīna, kuras īsto seju maskēja mainītais temps un tonalitāte. Vēl citā, lieliskā kamermūzikas partnera ampluā Deniss Kožuhins atklājās, kopā ar vijolnieci Aleksandru Konunovu atskaņojot Fransisa Pulenka un Riharda Štrausa sonātes vijolei un klavierēm, kurās vijolniece apbūra gan ar versmainu temperamentu, gan ārkārtīgi skaistu toni ļoti plašā, izteikti kontrastējošu noskaņu un emociju amplitūdā.