Deniss Macujevs, viena no visspožākajām Krievijas pasaules pianisma zvaigznēm, pirms sešiem gadiem Rīgā muzicēja gan ar Maskavas virtuoziem, gan ar Jevgeņija Svetlanova Krievijas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri, gan ar domubiedriem džezā un savā festivālā Crescendo, kas apceļojis jau daudzas valstis, stādīja mums priekšā jaunās zvaigznes. Tagad viņš atgriezies ar jaunu vasaras festivālu Amber Live Dzintaru koncertzālē, kurā divus vakarus aizpagājušās nedēļas nogalē muzicēja kopā ar vienu no pasaulē vislabākajiem orķestriem. Šie bija īsti, dziļi un iedvesmojoši mūzikas svētki, jo gluži kā Dzintaru koncertzāles kādreizējos ziedu laikos pie mums atkal viesojās Sanktpēterburgas filharmonijas akadēmiskais simfoniskais orķestris – pasaulslavenā, teju 120 gadu vecā simfoniskā vienība, kuru pazīstam kā Mravinska orķestri, jo pusgadsimtu (no 1938. līdz pat sava mūža izskaņai 1988. gadā) to vadīja leģendārais maestro Jevgeņijs Mravinskis.
Ekspresijas amplitūda
Dzintaru koncertzālē orķestris uzstājās kopā ar savu pašreizējo māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu, ievērojamo diriģēšanas vecmeistaru Juriju Temirkanovu, kurš pie šī Krievijas nopelniem bagātā kolektīva stūres ir kopš 1988. gada. Viņš iepazīstināja Latvijas publiku ar jaunu, neparasti virtuozu un muzikāli izsmalcinātu japāņu vijolnieci Sajaku Sjodzi – Paganīni konkursa (1999) laureāti, kuras rokās dzied Antonio Stradivāri 1720. gadā darinātā un savulaik Napoleonam piederējusī Rekamjē vijole.
Pārpildītajā Dzintaru koncertzālē vietu visiem gribētājiem nepietika. Par biļešu deficītu uzskatāmi liecināja arī tas, ka jau stundu pirms koncerta kopā ar savu komandu koncertzāles apkārtnē aktīvi rosījās pērn preses atpazītā Skolēnu dziesmu svētku biļešu spekulante. Koncertu programmā bija krievu un Eiropas romantisma zelta repertuārs – Rahmaņinova 3. klavierkoncerts un Rapsodija par Paganīni tēmu, Pētera Čaikovska 5. simfonija un fragmenti no baleta Riekstkodis mūzikas, kā arī Fēliksa Mendelszona Vijoļkoncerts (mi minorā), kas Sajakas Sjodzi un orķestra lasījumā izskanēja kā spilgta un emocionāli pilnasinīga romantisma laikmeta mūzikas zīme. Japāņu vijolniece mūsu publikai bija ļoti patīkams atklājums. Vizuāli sīciņa un trausla kā baletskolas audzēkne – viņa pārsteidza ar spēku, enerģiju un ekspresijas amplitūdu. Tā valdzināja gan ar piesātināto toni, gan liesmaino temperamentu (Allegro molto appasionato), gan līdzeno, lirisko vijoles dziedājumu (Andante) un atsperīgo vieglumu koncerta finālā.
Krievu dvēseles vēriens
Jaunā festivāla galvenā intriga, protams, bija pats tā iniciators un abu vakaru solists Deniss Macujevs, kura karjera sprādzienveidīgi attīstījās pēc uzvaras 11. Pētera Čaikovska starptautiskajā pianistu konkursā Maskavā 1998. gadā. Žilbinošās virtuozitātes, iespaidīgā spēles vēriena, spožā koncertrepertuāra un agrīnās slavas dēļ par mākslinieku bija iesakņojies stereotipisks viedoklis – virtuozs krievu pianisma grāvējs. Tam visam vēl jāpiepulcē mūzikas industrijā izplatītā mitoloģija (kas zina – varbūt arī patiesība?), ka Macujevs esot viens no visdārgākajiem pianistiem pasaulē. Taču tas viss likās nebūtiski jau līdz ar pirmajām Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncerta taktīm.
Pianists Rahmaņinova mūzikā vienkārši dzīvo. Viņš to izjūt ar visu savu būtību, zem viņa veiklajiem pirkstiem Rahmaņinova mūzika gan impulsīvi gāžas un mirdz nevaldāma ūdenskrituma dinamiskajā spēkā, gan izsmalcināti rotājas un maigi skumjā sapņainumā atklāj to, ko saucam par krievu dvēseli. Kopā ar Juriju Temirkanovu un orķestri viņš aptvēra un atvēra visu plašo Rahmaņinova mūzikas tēlainību – uzbūra pastorālas un dinamiskas dabas ainavas, dvēseliski izdzīvoja nostalģisko smeldzi un biedinošās viduslaiku sekvences Dies irae pārvērtības Rapsodijā par Paganīni tēmu. Dāsnajās piedevās Macujevs apliecināja gan fenomenālu virtuozitāti (Grīga Kalnu karaļa alā, Skrjabina etīde, popūriji par pazīstamām džeza tēmām), gan izsmalcinātu muzikalitāti (Ļadova Muzikālā tabakerka).
Jurijs Temirkanovs saviļņo
Grūti noticēt, ka Jurija Temirkanova iepriekšējā viesošanās reize šeit, Dzintaru koncertzālē, esot bijusi pirms 47 gadiem – laikā, kad viņš vēl vadīja citu orķestri. Šobrīd 78 gadus vecais maestro ar savu precīzo un enerģētiski uzrunājošo diriģenta žestu izvilināja no orķestra ļoti emocionālu un precīzu muzicēšanu. Diriģents, kurš zināms kā viens no dziļākajiem Pētera Čaikovska mūzikas interpretiem, bija izvēlējies vieskoncertu simfonisko programmu piepildīt ar dziļi saviļņojošiem Čaikovska lasījumiem.
Piektā simfonija viņa vadībā risinājās kā spriega, emocionāli atkailināta un ļoti smaga cīņa, kurā cilvēks, spēcinājies vien ar sapņiem, ilgām un dziļu mīlestību, uzdrošinās nostāties pret likteni un ļaunumu, ko šajā jaušami autobiogrāfiskajā Čaikovska simfonijā vēl tomēr izdodas uzvarēt. Savukārt baleta Riekstkodis fragmenti ļāva vienkārši baudīt mūzikas skaistumu un orķestra meistarību, piedāvājot solistu priekšnesumu galeriju no vijoles un flautām līdz arfai. Bija vērts redzēt arī to, ar kādu prieku arfiste izpildīja plašo solo, kas ievada Ziedu valsi, kā arī salēkties no Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta fragmenta (Tibalda nāve) azartiskā skrējiena vai ļauties Elgara Salut d’amour dziedošajam plūdumam orķestra piedevās.
Izcils sākums jaunam festivālam, kura turpinājums sola vēl izmeklētāku vairāku dienu programmu, pieaicinot mūziķus no dažādām valstīm un līdzās simfoniskajiem vakariem rīkojot arī kamerkoncertu un džeza koncertu, kā arī meistarklases kopā ar fondu Jaunie vārdi, kas Denisa Macujeva vadībā meklē un atbalsta jaunos talantus.