Telpas kreisajā stūrī scenogrāfe Sintija Jēkabsone sakrāvusi kaudzi ar Annas Auziņas Mājokļa sarkanīgajām grāmatiņām. Kā klucīšus. Režisores Lauras Grozas diptiha Mājoklis. Komentāri pieredzi katrs skatītājs līdzīgi var sabūvēt kā no klucīšiem, izejot no tā, kādā secībā un ar kādu laika distanci skatījies abas izrādes. Mana pieredze bija šāda: Mājoklis. Komentāri. 1. izrāde un Mājoklis. Komentāri. 2. izrāde vienā vakarā viena pēc otras. Apskatāma kā vienota mākslinieciska telpa, lai arī katra izrāde notiek atsevišķā adresē: 1. izrāde – Dailes teātra Mazajā zālē, 2. izrāde – kādā pasakaini skaistā un plašā dzīvoklī Dzirnavu ielā, kur izrādes dramaturģiski irdenākajos brīžos skats negribot aizpeld, aplūkojot greznās podiņu krāsnis un citus kultūrvēsturiskus interjera elementus. Brīžiem "vuārisma" acs skar arī izrādes tuvākos "kaimiņus" – skatītājus –, ar kuriem ir iekritis izstaigāt septiņas Terēzes dzīvokļa istabas – "stacijas" – un virtuvi. Režisore 2. izrādē vēlējusies panākt hiperpietuvinājumu un šķietama realitātes šova apstākļus, kur vienā telpā, cieši spraucoties cits citam garām, atrodas gan aktieri, gan skatītāji. Neraugoties uz visai ekstrēmajiem kamerapstākļiem, 4. sienas princips tiek saglabāts. Skatītāji vēro aktierspēli un seko stāstam, īpaši neprovocēti ne uz kādu interakciju. Pirmizrādes atraisītāko un populārāko viesu atraktivitāte gan izrādi mazliet pārvērta par kopīgu ballīti un, iespējams, nojauca dažu labu Lauras Grozas māksliniecisko ieceri. 1. izrādē saņemto stāstījumu 2. izrādē skatītājam ir iespējams apgūt vēlreiz caur ķermenisku pieredzi, teju vai iekāpjot Terēzē iekšā. Var analizēt un strīdēties, vai šāds formas epohālums tiek piepildīts ar pietiekami spēcīgu saturu, tomēr nevar noliegt, ka pats gājiens ir interesants. Ja gribam 2. izrādi ievietot Latvijas teātra vēstures kontekstā, kā tuvākie līdzīgākie piemēri prātā nāk Baņutas Rubesas 2000. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā izrāde Rondo – iekāres ceļojums, kas notika visās teātra publiskajās telpās, tualeti ieskaitot, – un Alvja Hermaņa 2001. gadā iestudētā Anda Stroda monoizrāde – Jevgēņija Griškoveca Pilsēta – aktiera paša komunālā dzīvokļa istabā.
Kopīga āda
Lauras Grozas diptiha pamatā ir rakstnieces Annas Auziņas romāns Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata. 2021. gadā, kad romāns iznāca (izdevniecība Ascendum), tas lasošajā sabiedrībā izsauca viļņošanos. Tika lietoti pat tādi apzīmējumi kā "šokējošs" un "provokatīvs", kā vienmēr, kad tiek skarta seksualitātes tēma, kur nu vēl apvienojumā ar reliģiju, vēzi pēdējā stadijā un nāvi. Romāns inspirēja vairākas diskusijas par seksuālo komunikāciju un kā nosaukt dzimumorgānus latviešu valodā. Vērts ieklausīties grāmatas redaktora Arvja Vigula sacītajā: "Grāmatā seksualitāte nav ne tabu, ne erotikas vai pornogrāfijas objekts, bet gan svarīga dzīves pieredze, par kuru sabiedrībā un literatūrā neprot runāt." Šādā ziņā Annas Auziņas romāns drīzāk ir reālistisks, un jebkura parādība tiek aprakstīta, pašas autores vārdiem runājot, "atklātā un vienkāršā valodā".
Lauras Grozas diptihs Mājoklis. Komentāri ir vēl mazāk par dzimumorgāniem kā atsevišķiem no cilvēka dzīves atrautiem svešķermeņiem nekā savā laikā cita līdzīgas tematikas izrāde Dailes teātrī – Dž. Dž. Džilindžera 2003. gadā iestudētie Īvas Ensleres Vagīnas monologi. Annas Auziņas Terēzes valoda, nonākusi piecu Terēžu mutē un ķermenī, izlaista caur aktrišu personīgo pieredzi, izrādē skan vēl dabiskāk un pašsaprotamāk. Šoreiz programmiņas citātus iemieso arī pati izrāde. Visas aktrises kā viena – Katrīna Griga, Anete Krasovska, Milēna Miškēviča, Lelde Dreimane un Ērika Eglija-Grāvele (nepiedalās izrādē personīgu iemeslu dēļ; komandai pievienojusies aktrise Anta Aizupe) – apgalvojušas, ka, Katrīnas Grigas vārdiem, "iespēja izdzīvot sievietes ciklu no agras bērnības līdz bezgalībai, cilvēka ķermenisko un dvēselisko aspektu pētniecība" viņām ir ļoti personiska un būtiska. Annas Auziņas un Lauras Grozas jaunradīto Terēzi aktrises izdzīvo kā vienas sievietes ķermeņa kopīgu ādu – no mazas meitenes, kas sajūt pirmo seksuālo uzbudinājumu, rāpjoties pa stieni fizkultūras stundā, līdz vecai sievai, kuras kuplās krūtis ir noļukušas un plakanas kā "spaniela ausis". Īpaši gribas izcelt Leldes Dreimanes jauniņo Terēzi, kuras pirmā šķiršanās savijas ar Grebenščikova mūzikas klausīšanos uz palodzes un bēdām par to, ka nav paguvusi uzaicināt tēti ciemos uz kartupeļu pankūkām, kuras viņam tā garšoja...
Lielāko un sarežģītāko tematikas svaru, kas saistīts ar "pretrunu starp cilvēka seksualitāti un garīgo pieredzi, kas kristietībā pastāv" (Anna Auziņa), uz saviem pleciem pārliecinoši iznes Katrīna Griga. Viena no spēcīgākajām ainām, kad, smaržojot silītes salmiem, zem Dievmātes un mazā Jēzus bērna rāmi bezkaislīgajiem skatieniem Katrīnas Terēze, histēriskos apjukuma smieklos ārdīdamās, atstāsta, kā vedēji mēģinājuši tēta sastingušo līķi iestūķēt liftā...
Zeķbikšu atmiņas
Režisore Laura Groza ap sevi izrādē pulcējusi spēcīgu mākslinieču komandu – videomākslinieci Katrīnu Neiburgu, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, scenogrāfi Sintiju Jēkabsoni, gaismu mākslinieci Māru Vaļikovu.
Mājokļa. Komentāru. 1. izrādē daudzas mizanscēnas organizētas tā, lai uzsvērtu sieviešu solidāro kopību, ķermeniskumu un siltumu teju kā mūsdienīgā sieviešu apakšveļas reklāmā. Sievietes – Terēzes – turpina cita citu kā odziņas māsiņas uz smilgas – stāvot viena aiz otras, sāk pīt otrai bizes, tad sakrīt draudzīgā kaudzē, piespiežas, pieglaužas, pieskaras. Visas Terēzes veido vienotu sievietes plūsmu – lavu, kas izverd un atkal noplok saspēlē ar Katrīnas Neiburgas fonā dzīvojošā video pulsāciju. Katrīnas Neiburgas pieaicināšana komandā ir spēcīgs trumpis, jo, kā zināms no mākslinieces iepriekšējiem solodarbiem, viņai par sievietes pasauli ir ko teikt.
Asociatīvi telpisku un iedarbīgu tēlainību ar saviem kostīmiem radījusi Anna Heinrihsone, kura vēl bez koši zaļajām kleitām un apjomīgajiem adījumiem kā centrālo aksesuāru ir akcentējusi zeķbikses. Daudzās ainās Terēzes staigā tikai melnās zeķbiksēs. Ļoti subjektīvi, bet kārtīgi uzvilktās zeķbiksēs, manuprāt, ir visai maz jutekliskuma un kairuma, sieviete drīzāk izskatās kā mazs, neaizsargāts bērns, pirms uzvilcis koncerttērpu, vai manekens veikala skatlogā. Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka tieši šādu efektu ir vēlējusies panākt režisore, izceļot meiteņu trauslumu. Gandrīz tā, ka gribas viņām aptīt ap pleciem siltu segu.
Krāsaini tērpi, puķes un lūpas, un... tētis pamperos, un rāmās Dievmātes acis tam visam pāri. Sinhroni. Un mūžīgais "viņš", kurš vienmēr ir kaut kur klātesošs pat vispašpietiekamākās sievietes dzīvē. Vīrišķā enerģija Lauras Grozas izrādē ienāk ar Miķeļa Putniņa, Rūdolfa Dankfelda un Antona Georga Grauda skaņu celiņu, kas Terēzes kārdina un vilina kā tāda vīrieškārtas sirēna. Par īstu dzīvu "veci" kā stabilu kontrapunktu uzticēts būt spēkavīram Raivim Vidzim, kurš ar amatierisku šarmu pašironiski apspēlē patiesu vīrieša neizpratni par sievietes rīcības loģiku.
Lai nu kā – Mājoklis. Komentāri ir sieviešu skats uz sievietēm, tāpēc, kā novēroju, dažā labā istabā skatītāji vīrieši jutās mazliet neveikli. Laura Groza ar mākslas māsām uzbūrusi ne vien slaveno Virdžīnijas Vulfas istabu, bet veselu dzīvokli. Mājokli. Bezgalīgu sievišķā visumu. Skaisti 2. izrādes istabā Ligzda, tupot zaru pinumā kā pirmmāte, sievietes mūžīgo arhetipisko pārmantojamību izspēlē Milēna Miškēviča.
MĀJOKLIS. KOMENTĀRI
Dailes teātra Mazajā zālē un Dzirnavu ielā 60a 26., 29.XI, 21., 22.XII
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–28