Latvijas Nacionālā teātra Lielo zāli apdzīvo emigrācijā esošais Krievijas režisors Dmitrijs Krimovs, paslēpies Pītera Pena ādā, kurš paguris cīkstas ar laika un vēstures nepielūdzamo ritējumu, bet Jaunajā zālē viesojas spilgtais Lietuvas teātra vidējās paaudzes režisors Artūrs Areima, kurš ar vietējiem aktieriem iestudējis izrādi par mūsdienām – Kā kļūt nelaimīgam?. Dmitrija Krimova izrādē ir sarežģīti nolasīt pieteikto vēsti par pieaugšanas vai drīzāk pieredzes uzkrāšanas grūti panesamo smagumu atmiņu raisīta sentimenta un piedzīvotās vilšanās dēļ, savukārt Artūra Areimas radošā komanda izrādes nosaukumā uzdotajam satīriski provokatīvajam jautājumam pieskaras, taču to risina, izmantojot visai universālus paņēmienus.
Imitācijas iespaids
Izrādei Kā kļūt nelaimīgam? dots žanra apzīmējums "postdramatiskais teātris". Šis jēdziens nav nekas jauns tiem, kuri seko līdzi Latvijas teātra procesiem pēdējos divdesmit gados. Tas ir teātris, kurā tekstam nav atvēlēta dominējošā loma, bet svarīgākā ir visdažādāko domas un izjūtu izteiksmes līdzekļu kolāža, kas abās skatuves rampas pusēs esošos vieno kopīgā piedzīvojumā. Minēto vienlaikus var un nevar attiecināt uz šo izrādi.
Lietuviešu jaunākās paaudzes izpildītājas un dramaturģes Kristinas Marijas Kuliničas radītais teksts faktiski sastāv tikai no tiešās runas, tikpat kā izvairoties no paskaidrojošām norādēm. Tajā vairs nav ko dekonstruēt, var tikai radīt, dramaturģes pierakstītajiem vārdiem un domām piešķirot kontekstu un attieksmi. Tas ļāvis režisoram kopā ar māksliniekiem, kuru vidū ir ukraiņu scenogrāfs Oless Makuhins, komponiste Monika Poderīte un videomākslinieks Kristijons Dirse no Lietuvas un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, sacerēt veselu pasauli, lai gan lugas darbība varētu notikt jebkurā vietā, kurā atpazīstami autores piesauktie atribūti: košļājamā gumija, fotoaparāti, ekoloģiskie papīra iepirkumu maisiņi, apelsīni, popkorns, terorisms un automašīna Hyundai ar apsildāmu sēdekli un diviem auto krūžu turētājiem, metro un, protams, mobilie telefoni.
Izrādes dinamisko vizualitāti nodrošina mediji – uz ekrāniem pa zāles perimetru redzam kādā lielpilsētā notvertus kadrus no sabiedriskā transporta un citām ļaužu drūzmēšanās vietām. Brīžam tie saslēdzas ar varoņu viedtālruņiem, liekot pievērst uzmanību viņu seju digitālajiem tuvplāniem, kaut arī aktieru siltie ķermeņi ir vien dažu soļu attālumā. Brīžam – arī ar videonovērošanas kameru tverto bezpersonisko translāciju turpat no spēles telpas. Režisors nav ignorējis arī ķermeniskumu, lai iedarbotos uz skatītāju instinktiem. Papildinot sviedrus, sāpes un vēmekļus, kas piesaukti tekstā, aktieri atdarina fizioloģiskus procesus, tuvības mēģinājumus un fizisku vardarbību.
Režisora piedāvātie spēles noteikumi, kaut arī iecerēti ja ne šokēšanas, tad vismaz aktīvas nepatikas vai pretestības izraisīšanai, tiek realizēti pārāk pieklājīgi un mēreni. Tāpēc neizbēgami rodas imitācijas iespaids, kas Artūra Areimas iecerēto sitienu pa skatītājam ērtu uztveri aprauj atvēzienā. Nepārprotami režisors nepaļaujas uz rakstīto tekstu vien, taču šis drīzāk ir postmodernais teātris mūsdienu interjerā, kas joprojām reflektē par jēgas neesamību, nevis meklē to.
Tomēr, šķiet, teksts piešķir vismaz kaut kādu saturu uz skatuves notiekošajam, ko nesaista cēloņsakarības loģika. Velti atgādināt, ka ierosinātā tēma par cilvēka laimes meklējumiem, kuros viņš paradoksālā kārtā kļūst vēl nelaimīgāks, nespējot formulēt un atrast vēlamo, ir ļoti aktuāla. Novecošanās, nesaprašanās, neapmierinātība ar savu vietu dzīvē, ārējo izskatu un sasniegto, nemiers attiecībās ar vecākiem un partneri – šie jautājumi nodarbina varoņus. Teksts atgādina slepus veiktu audioierakstu, kas fiksē privātas un tāpēc apzināti nestrukturētas sarunas un domas.
Mēmā pašrefleksija
Darbību vieno vienīgi telpa – naturālistiski iecerēta pazemes metro stacija. Tās grīdu klāj marmora plāksnes, sienas – ķieģeļu raksts, bet tā ir mazliet par daudz tīra un kārtīga, izņemot dažus pieklājīgus grafiti un kādu saburzītu papīru, kas nav ietilpis atkritumu urnā. Paša režisora veidotie mūsdienu kostīmi gan ļauj iedomāties, ka pa inscenētajām kāpnēm no ārtelpas lejup nokāpuši vietējie rīdzinieki. Jā, ir nojaušams režisora viedoklis par publiku, jo tribīne, kas paredzēta digitālo sabiedrību pārstāvošajiem skatītājiem vuāristiem, atrodas vietā, kur vajadzētu būt sliedēm… Virs skatuves līnijas pie griestiem piekārtais tablo ziņo, ka vilcieni kavējas, daži reisi ir atcelti, kāds vilciens, industriālu trokšņu pavadīts, pienāk laikus, bet iekšā neviens neiekāpj. Tepat vien uzturas un kaut ko gaida. Varoņi savstarpēji praktiski nekomunicē, labākajā gadījumā vēro cits citu, bet galvenokārt eksistē blakus. Atmiņā palikusi epizode, kurā Jura Lisnera atveidotā seniora amizanto atmiņu uzplaiksnījuma laikā Maijas Doveikas rūdītā pilsētniece, iekārtojusies turpat uz pakāpieniem, eleganti apreibinās, dzerot šampanieti no somā noglabātās stikla glāzes uz kājiņas, un tikko dzirdami ķiķina līdzi. Arī epizode, kurā Ievas Aniņas jaunā skolotāja vēsā mierā sēž ar polietilēna maisu galvā, kuru viņai pirms mirkļa uzmaucis nejaušs agresīvs garāmgājējs.
Turpinājumā visai pašmērķīgo un nepārejošā uzbudinājumā monotono darbību ir tik daudz, ka pārtrūkst jebkāda saprašanās saikne ar šodienu, ja nevēlamies izrādi izveidot tikai savā galvā vien, ļaujoties haotiskajiem radošajiem impulsiem, kurus izrāde uzstājīgi signalizē. Te minama Maijas Doveikas uz kāpnēm artistiski ieņemtā poza pēc inscenēta kritiena atsprākleniski vai sērojošās Jaunavas Marijas motīvs, ko īsteno Kaspars Aniņš un Uldis Siliņš, kādam pilsētas huligānam klēpī sargājot zudušo biedru, kā arī Elizabetes Skrastiņas pikantais deju numurs vilciena vagonā.
Par spīti šķietamai jebkādu robežu atcelšanai, režisoram nav izdevies aktierus atraisīt, lai viņu sniegums iegūtu ceturto sienu kliedējošas performances īpašības, kas skatuvi apvienotu ar auditoriju. Pašlaik katram ir vismaz viena neveikla aina, kurā individuāli vai duetā aktieri cenšas eksperimentēt ar intonācijām un ķermeņa iespējām, lai izmisīgi piešķirtu kādu konkrētāku nozīmi mīklainajiem vārdu virknējumiem, no kuriem sastāv viņu replikas. Līdzsvaram aktieriem ir dota arī iespēja samocītu sejas izteiksmi ļauties mēmai pašrefleksijai par savu varoņu dzīves jēgu, vientulību un nespēju būt laimīgiem dzīves dotajos apstākļos vai varbūt – ciest par šeit pavadāmo laiku, kas apēd viņu profesionālo mūžu.
Vairāk solidaritātes
Sen nebija nācies redzēt, ka daži skatītāji pamet zāli, bez kautrēšanās šķērsojot proscēniju, un citi pusbalsī sarunājas, vai labāk nebūtu doties projām. Aktieri ir teātra repertuāra un režisora ķīlnieki, kuri nedrīkst nokavēt savu uznācienu, jo profesionalitāte jebkurā nozarē pieprasa darīt arī tad, kad negribas, un to, ko negribas. Tāpēc sev un citiem skatītājiem ir jānovēl vairāk solidaritātes, bet pēc izrādes aktieriem gribētu dāvināt apskāvienu aplausu vietā, jo viņiem nāksies to visu atkārtot arī tad, kad režisors būs prom.
Par spīti visam, arī šādos mēģinājumos formulēt savu attieksmi pret garām skrienošo dzīvi ir kaut kas eksistenciāls un absurds, cenšoties notvert kaut ko tik gaistošu kā ikdienas esības mirklis. Skatoties uz varoņiem, nāk prātā gruzīnu filosofa Meraba Mamardašvili sauklis "žažda sbitsa", kas pirms divām sezonām jau tika apspēlēts Willa teātra iestudējumā un kas izrādes kontekstā apvieno vēlmi dzīvot citādi, just citādi, tikt saprastam citādi, labāk, pilnīgāk, galu galā nodzīvot dzīvi tieši tā, kā vēlies, lai arī nespēj noformulēt, kā tieši tas būtu.
Nevarētu teikt, ka režisora piedāvātā valoda būtu kaut kas nebijis Latvijas teātra ainā. Taču, izlasot tīmeklī pieejamo Vēsmas Lēvaldes izsmeļošo Artūra Areimas portretu (Kroders.lv), kļūst skaidrs, ka šī izrāde ar mūsdienās pieejamiem tehnoloģiskajiem risinājumiem un fragmentāro vēstījumu, kura saturiskajā piepildīšanā skatītājiem ir dota brīva vaļa, pilnībā iekļaujas režisora līdzšinējā biogrāfijā. Bez jau minētā arī te nav lirikas un jūsmas par dzīvi kā dāvanu, bet ir visnotaļ depresīva izdzīvošanas cīņa un dzīve ir darbs.
Kā kļūt nelaimīgam?
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 27.II plkst. 18.30, 3.III plkst. 13, 16.III, 12., 26.IV plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28–30