Komponista Mārtiņa Brauna aiziešana 2021. gada 24. novembrī ir aizvērusi nozīmīgu lapaspusi latviešu mūzikā, ko sauca par grupu Sīpoli. Bez viņa un Nika Matvejeva, kura varenā balss un basģitāras resnās stīgas apklusa uz visiem laikiem jau 2014. gadā, nekas tāds vairs nav iedomājams. Šoreiz ir svarīgi izstāstīt priekšvēsturi.
Rokenrols sirdī
Mana iepazīšanās ar Sīpoliem notika koncertā agrā bērnībā, pirms tam es neko nenojautu ne par tādu grupu, ne par avangarda jeb progresīvā roka eksistenci, kur nu vēl ar rotaļīgi dramaturģiskiem elementiem, kas izraisīja sīpola sīvumam līdzvērtīgas jaudas eiforijas sajūtu, no kuras atgūties droši vien nav izdevies līdz pat šai dienai, spītīgi turpinot izvirzīt pārāk augstas prasības mūzikai, lai to uzskatītu par aizraujošu. Uz koncertu Mežaparka estrādē toreiz (gadu neatcerējās ne Niks, ne Mārtiņš) mazais Uldītis tika paņemts līdzi, lai paklausītos platēs daudz dzirdētos dziedātājus Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri, bet tur pēkšņi kā iesildītāji priekšā Sīpoli!
Turpmāk sekoja Jaunatnes teātra mūzikls Mauglis, kura ieraksts ir izdots platē ar nosaukumu Viena asins (1989), Rīgas cirkā notikušais kamerkora Sindi putnu dārzs koncertuzvedums Eiridike, kurā Mārtiņš Brauns bija īsta rokzvaigzne. Viņš pats par rokoperu šo savu darbu neuzskatīja, jo nevēlējās savā leksikā lietot trīs vārdus – "roks", "sekss" un "avangards". 1990. gadā intervijā avīzē Cīņa Mārtiņš Brauns pauda, ka "to dziļākā būtība šobrīd pie mums ir ļoti degradēta". Mārtiņa cīņubiedrs Niks Matvejevs gan uzskatīja, ka bez rokenrola sirdī arī klasisko mūziku kopš XX gadsimta otrās puses vairs nevar ne uzrakstīt, ne izpildīt tā, lai materiāls cilvēkus uzrunātu.
Abi mākslinieki Sīpolu pirmsākumos bija diezgan kategoriski noskaņoti pret studijas ierakstiem, uzskatot, ka tie ir tikai konservi un mūziku pilnvērtīgi var pasniegt, tikai spēlējot to koncertos publikas acu priekšā, lai tā redz, kā skanējums dzimst katru reizi no jauna. Arī izpildot savu dziesmu Saule, Pērkons, Daugava Dziesmu svētkos, Mārtiņš Brauns pat nemēģināja noslēpt savu rokenrola būtību, aizkustinot cilvēkus ne tikai ar mūziku, bet arī ķermeņa valodu un satriecoši izteiksmīgu mīmiku, iztēlē atraujoties no zemes un peldot savas kompozīcijas viļņos, kā tas nebija pieņemts. Jau Mārtiņa Brauna dzīves laikā tika spriests par to, ka Saule, Pērkons, Daugava varētu kļūt par nākamo Latvijas valsts himnu, bet viņš pats to nevēlējās, uzskatot, ka himna Dievs, svētī Latviju! ir ļoti laba un to mainīt noteikti nevajadzētu.
Līdz sienu gāšanai
Mārtiņa Brauna mūzika – vismaz tiem, kuriem ir laimējies ar viņu kopā pavadīt kādu laiku šajā saulē, – nav atraujama no viņa paša, un arī kompānijas Upe TT nupat izdotā koncertierakstu plate Tālavas taurētājs/Poēma par remontu to apliecina. Klausoties tās pirmo pusi ar Poēmu par remontu, kas sacerēta 2004. gadā un ieskaņota divpadsmit gadu vēlāk Latvijas Nacionālajā teātrī, var vizuāli iztēloties ainu, kā autors pats ievada skaņdarbu, spēlēdams klavieres, klausīdamies un vērodams, kā Kaspara Ādamsona diriģētais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris pamazām pievienojas un ar viņu saspēlējas, ļaujot klausītājam iztēloties un vērot remonta gaitu no smalkiem priekšdarbiem, kad tiek aizvākts viss, kas traucē, līdz dzirdi satricinošai sienu gāšanai, lai nobeigumā atkal saliktu visu pa vietām. Kā komponists pats reiz teicis: "Varu kārtīgi iemaukt un arī maigi pakutināt."
Instrumentālais darbs Poēma par remontu ir sarakstīts Latvijas Nacionālā teātra atklāšanas pasākumam pēc tā rekonstrukcijas 2004. gadā. Sākotnēji tam bija paredzēti Māras Zālītes vārdi, tomēr Mārtiņam Braunam bijis interesantāk muzikāli apcerēt remonta gaitu, ielūkojoties visos sīkumos līdz citkārt nepamanītām detaļām, atsakoties no vārdiem un patosa, ar ko cilvēkiem saistās svinīgi stīvie lentes pārgriešanas rituāli atklāšanas pasākumos.
Savukārt 1975. gadā komponētā simfoniskā balāde Tālavas taurētājs ir Mārtiņa Brauna diplomdarbs, ar ko viņš absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju. Pēc tam tā nav tikusi atskaņota līdz 2020. gadam. Platē iekļautais Latvijas Nacionālās operas orķestra un diriģenta Aivja Gretera veiktais ieraksts ir tapis 2022. gada 29. janvārī – divus mēnešus pēc autora aiziešanas. Tur jau viņa klātbūtnes neesamība ir sajūtama, bet mums atliek priecāties par to, kas ir palicis mantojumā, – tā ir mūzika, kurā ir iespējams saklausīt, ko Mārtiņš Brauns mums ir gribējis pateikt tā, kā to spēja tikai viņš.
Ar šo izdevumu noteikti ir jāpapildina katra kolekcija, kurā jau ir 1987. gadā izdotā plate ar sīpolu virsū un jau pieminētā Viena asins. Kaut vai tāpēc, lai iepazītu vēl vienu Mārtiņa Brauna daiļrades šķautni ārpus nebēdnīgās dauzīšanās Sīpolos un sadarbībā ar Edgaru Liepiņu, dziesmām koriem, instrumentālās mūzikas kino un teātra izrādēm. Kā atzina izdevēja Iveta Mielava, sākotnēji no Latvijas Radio arhīva ņemtais ieraksts ir izklausījies tā, it kā zāle būtu pilna tuberkulozes nomocītu cilvēku, bet Mārtiņš Krastiņš kā juvelieris visus liekos trokšņus ir iztīrījis. Jāpiebilst, ka Mārtiņa Krastiņa kontā nu jau ir vairāku vērtīgu dažādu žanru latviešu mūzikas ierakstu restaurācijas rezultāti un daudzi vēl ir tapšanas stadijā.