Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

De profundis clamo ad te*. Noras Ikstenas romāna Jōna recenzija

Pirms Noras Ikstenas jaunā romāna Jōna lasīšanas ir ieteicams nepaslinkot un atšķirt Bībelē Jonas grāmatu

Astoņus gadus pēc pasaulē pazīstamākā mūsdienu latviešu literatūras darba Mātes piens un divus gadus pēc romāna Ūdens mirdzēšana laišanas klajā, pēc esejām, intervijām, bērnu grāmatām un sirsnīgiem stāstiem par dzīvniekiem Nora Ikstena atkal atgriežas tajā teritorijā, kurā, šķiet, jūtas visērtāk, – mītiskajā teksta laiktelpā, kas tik spoži caurspīdēja autores pirmo romānu Dzīves svinēšana un arī vairākus citus darbus. Tiesa, pirms jaunā romāna Jōna izlasīšanas gribētu ieteikt lasītājam nepaslinkot un atšķirt Bībelē Jonas grāmatu. Lai jūs nebaida apzīmējums "grāmata" – jaunajā 2013. gada Bībeles tulkojumā šis teksts aizņem tieši trīs lappuses un vienu rindkopu, taču dod zināmu priekšmācību Noras Ikstenas romāna izpratnē.

 

Domu dubultnieks

Vecās Derības Jona ir pravietis, kurš brīdina Nīnives pilsētas ļaudis no Dieva dusmām un katastrofas, jaunajā romānā – velokurjers, kurš izvadā ēdienu ļaudīm, kuru ikdienas gaitas ietekmējusi pandēmija. Otrs centrālais tēls romānā sākotnēji šķiet iepeldējis mazliet no Hermana Melvila Mobija Dika, jo tas ir Valis, pasaulē lielāko dzīvnieku zilo vaļu sugas eksemplārs un Jonas klusais esības un domu dubultnieks. Viņi dzīvo mierīgi ciklisku dzīvi – Jona uz sauszemes, Valis jūrā –, lēnām griezdamies rimtas esamības aplī un netiekdamies ne pēc kādām lineārām uzvarām. Miegs un barošanās, darbs un dziesmas, vieni un tie paši okeāna skati un vieni un tie paši cilvēki krusto viņu ceļus nemitīgās atgriešanās ciklā, un Jona (un Valis) zina to visu labu esam.

Tā nav idille, tā nav paradīze, vismaz ārēji ne – Vaļa tēlā autore ievij skaudras pārdomas gan par dabas, proti, okeāna, piesārņotību, gan kādreizējo vaļu medību nežēlīgumu, arī Jona, savā pilsētā sastopoties ar "pagaidu ļaudīm" (kāda nenosaukta kara bēgļiem), nevar nepārzināt pasaules tumšākos vaibstus. Taču viņu abu mierpilnā eksistence liek domāt par dziļu iekšēju apmierinātību, sava veida garīgu paradīziskumu, kas nav atkarīgs no ārējām šausmām un tāpēc ir daudz noturīgāks. Lai apzīmētu šo un citus emocionālos stāvokļus, rakstniece iepin tekstā līdz šim latviešu valodā neeksistējošu vārdu "jōna" – "neredzama, bieži tikko manāma, acumirklī pat vārdā nenosaucama sajūta", apslēpts spēks, jauda, dzīvības noslēpumainā enerģija – nav šaubu, katrs lasītājs "jōnu" definēs citādi, kaut gan tā spītīgi vairās no formulējumiem un arī pēc romāna izlasīšanas paliek vien līdz galam nenotvertas sajūtas "mēlesgala" līmenī.

 

Poētiskais ritms

Pagaidiet, jūs teiksiet, bet kur tad paliek stāsts par biblisko Jonu? Būs arī tas, bet vispirms jāatzīmē, ka Jōna ir visai blīvi piebārstīta arī ar citu Bībeles tekstu alūzijām, kuras labi saderas ar grāmatas plūstoši poētisko iekšējo ritmu, bet nekur netiek īpaši atšifrētas un paskaidrotas – tāpat kā mīklainas joprojām palikušas daudzas pašas Bībeles epizodes un izteikumi. Taču šīs alūzijas piešķir romāna tekstam pārlaicīgu intonāciju, palīdzot veidot jau minēto mītisko laiktelpu, kurā gan ir pietiekami daudz reālistiskā – atkritumi okeānā un pīkstieni tālrunī, sardīnes ar citronu un Coldplay dziesmas, un savvaļas gurķu vagas –, bet visu apņem liega migla, sapņa plūdlīnijas, ziņojot, ka šī tomēr ir cita esamība ar saviem mums tikai pa pusei zināmiem noteikumiem.

Lasītājs, protams, gaida spriedzi, gaida aktīvu sižetu – kurš tad nu kuru aprīs? Jo pat tiem, kas savulaik nav apguvuši svētdienas skolas vielu, būs pazīstams stāsts par to, kā Jonu (to, kurš pravietis) aprij milzu zivs (Bībele nedefinē radības sugu, bet valis, protams, ir dzīvnieks) un pēc trim dienām atkal izspļauj krastā. Kristīgajā kultūrā šis stāsts tiek interpretēts kā simbolisks priekšvēstnesis Kristus nāves un augšāmcelšanās stāstam (trīs dienas zivs vēderā tiek pielīdzinātas trim dienām kapa tumsībā), savukārt zinātnieki lauž šķēpus par to, vai pat vislielākais radījums, kura svars var sasniegt 180 tonnu, teorētiski ir spējīgs norīt cilvēku, turklāt tā, lai šis cilvēks neaizietu bojā. Taču tie, kas pārzina tikai action formulu "cilvēks–zivs–aprija–izspļāva", diez vai būs pamanījuši ļoti būtisku Jonas grāmatas niansi, un tieši tāpēc to ieteicams izlasīt pirms Noras Ikstenas romāna.

Jonas grāmatu veido četras teksta nodaļas, no kurām pusi – otro un ceturto nodaļu – faktiski aizņem ne jau piedzīvojumi ar zivīm un Dieva dusmām, bet gan Jonas izmisīgie saucieni uz Dievu no tāda cilvēka perspektīvas, kurš savai dzīvei vairs neredz itin nekādu jēgu. Psalmam līdzīgais dzejojums, kas "skan" zivs vēderā, nebūt nelūdz glābt upura dzīvību – nē, tas ir mokpilns kliedziens no dziļa garīga bezdibeņa pēc pavisam cita veida atpestīšanas. Savukārt pēc tam, kad "zivju lieta" beigusies laimīgi, Jona ir izpildījis savu uzdevumu pravietot Nīnivē un pilsēta pēc nožēlas izrādīšanas tiek glābta, vai veiksmīgais pravietis priecājas? Nē, viņš aiziet tuksnesī un grib nomirt! Dusmojas par to, ka Dievs neizposta pilsētu, uz kuru Jonu pats sūtījis brīdināt! Kur loģika? Bet tieši tāpēc, ka esam spiesti uzdot šos jautājumus, šajā tekstā nav manāms emocionāls shematiskums – un tāpēc Jonas grāmata ir viena no tām Bībeles daļām, kas tikusi pakļauta īpaši lielam interpretāciju skaitam.

Starp citu, arī līnija "sūtīts brīdināt" atspoguļojas nelielā Noras Ikstenas romāna epizodē – Jonas tēvs reiz licis dēlam doties uz kaimiņciemu parunāt par tā iedzīvotāju uzvedību, bet Jona neklausa un aizbēg –, taču romāna kopumam šī epizode nav īpaši būtiska.

 

Tur, kur jānokļūst 

Arī "zivs stāsts" romānā tiek izspēlēts citādi – dodamies meklēt aizceļojušo "pagaidu ļaužu" meiteni, kurā iemīlējies Jona nejaušības dēļ iekrīt no kuģa jūrā un beidzot sastopas ar savu dvēseles dubultnieku Vali – un tiek aprīts, jo mīta pamatelementiem jābūt vietā. Vai Jona dzied psalmus, nu, protams, nē – kā gan vispār cilvēks var dziedāt un kā justies milzīga radījuma kuņģī? Un kā jūtas Valis, kuram cilvēces dēļ jau atkal jāizbauda visnepatīkamākās sajūtas, kad cilvēce burtiski plosa tā iekšas? Bet Jona tiek izspļauts, atrīts tieši tā, kā pienākas, – un nonāk tur, kur viņam jānokļūst. Un tobrīd viss sastājas savās vietās – vaļa vēders, tumšākā vieta, kaps ar akmeni durvju priekšā, dvēseles tumšā nakts, šausmu un izmisuma zemākais punkts, visu vērtību pārvērtēšanas laiks, nogrimstot pašam savas dumpīgās zemapziņas dzīlēs, – tas viss ved uz to, lai mēs nokļūtu tur, kur mums jānokļūst. Ja tas skan naivi un ideālistiski, lai tā būtu. Bet tad, kad rītausmā no nastas atsvabinātais Valis lec pret zilām debesīm, uz īsu mirkli top skaidra lietu kārtība.

Var Jōnā meklēt atsauces uz aktuāliem notikumiem un tematiem – ekokatastrofu, pasaules pandēmiju, karu Ukrainā un visu, ko tas mums nodarījis. Taču ir pamats domāt, ka šoreiz tas nebūt nav galvenais. Kāds cits gudrs Bībeles vīrs viedi apgalvojis, ka viss paiet un pāriet. Arī sērgas un kari. Bet – un šoreiz citēju lielisku latviešu dzejnieci – "ir dažas tādas mūžīgas lietas"**. Divi siltu roku pāri uz velosipēda stūres, vaļa lēciens saullēktā, zemes smarža, ūdens mirdzēšana.

 

* 130. psalma ievadvārdi: "No dzelmes saucu tev, mans Kungs."
** Ingūna Jansone. Ir dažas tādas mūžīgas lietas (no krājuma Sikspārņa sindroms).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja