Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Cilvēks kā mezgls. Sabīnes Verneres izstādes Aklā zona recenzija

Savā izstādē Aklā zona māksliniece Sabīne Vernere sazinās ar citu paaudžu profesijas biedriem un viņu darbiem

Cilvēks ir attiecību mezgls, vienīgi attiecības cilvēkam ir no svara. Šī atziņa, šķiet, precīzi atbilst Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā pašlaik aplūkojamai ekspozīcijai. Tie ir vārdi no rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas Kara lidotājs, ar kuriem filosofs Moriss Merlo-Pontī gaužām dziļdomīgi noslēdz savu mūža darbu Uztveres fenomenoloģija (1945) – mēģinājumu apjēgt uztveres un sajūtu mehānismus, kas notiek cilvēka ķermenī un psihē, kad viņš glezno un skatās uz gleznām. Turklāt viedā atziņa gleznotājas Sabīnes Verneres pieeju raksturo no dažādām pusēm.

Atbalsts un sadarbība

Vispirms gribētos izcelt jaunās mākslinieces (Sabīne Vernere dzimusi 1990. gadā), atzīšos, patīkami pārsteidzošo un Latvijas mākslinieku vidū reti novērojamo vēlmi strādāt kopā ar kolēģiem, turklāt sazināties ar citu paaudžu profesijas biedriem un viņu darbiem. Izstāde Aklā zona notiek vēsturiski nozīmīgajā Mākslinieku savienības galerijā un izmantojot tās muzeja krājumu lielā mērā tāpēc, ka Sabīne Vernere jutusi vēlmi pievienoties šai radošajai apvienībai, kas skumjā kārtā pēc valsts neatkarības atgūšanas pakāpeniski zaudēja savu nozīmi un ietekmi. Pēc daudziem gadiem, kad mākslinieki sevi redzēja kā savrupus ģēnijus katru savā ego kosmosā, šobrīd acīmredzot notiek ledus sakustēšanās. Jaunā paaudze redz praktisku un emocionālu potenciālu savstarpējai sadarbībai un atbalstam.

Izstādes ideja ir veidot hibrīdu personālizstādes un LMS muzeja krājuma darbu apvienojumu, šaujot vairākus zaķus ar vienu šāvienu, proti, pirmkārt, pievēršot uzmanību klusi glabātajam krājumam, kas aptver vairāk nekā 16 000 lielisku mākslas darbu, otrkārt, dažiem dārgumiem ļaujot sastapties ar skatītājiem, treškārt, māksliniecei meklējot un atklājot savas personības veidošanās nosacījumus kolektīvā vidē, ceturtkārt, atrodot arvien jaunas saiknes starp jauno un veco, piektkārt, ļaujot jau zināmajā ieraudzīt iepriekš nepamanītas iezīmes un nozīmes.

Šo uzskaitījumu varētu vēl gari turpināt, priecājoties par jauno tendenci – interesi atraktīvi un jēgpilni interpretēt savu kolektīvo mantojumu. Lielisks piemērs šovasar bija arī Nacionālajā mākslas muzejā sarīkotā Haneles Zanes Putniņas linogriezumu izstāde Eksponāts pēc apraksta. Saprotami, ka Sabīne Vernere savai "aklajai zonai" – ārpus jaunāko paaudžu redzesloka palikušajam LMS muzejam – tuvojas piesardzīgi un drošā draugu kompānijā. Izstādes koncepcijas autorību dala arī scenogrāfs un producents Aleksejs Beļeckis, mākslas vēsturniece Megija Mīlberga un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners, savukārt tehniskajam risinājumam roku pielikuši aptuveni desmit mākslinieces cīņubiedru, arī mākslinieki.

Kas tu īsti esi?

Galerijas telpa ir iespaidīgi izmantota, ar koka tāfeļu palīdzību virzot skatītāju neierastās trajektorijās, kas atgādina tādu kā dejas soļu zīmējumu un katrā ziņā piešķir situācijai tīkamu dinamiku. Asociācija ar deju ir dīvaini noturīga, kaut arī izmantoti tikai glezniecības izteiksmes līdzekļi. Sabīnes Verneres pienesums ir tušas gleznojumi uz papīra: daži neticami gari, izlocījušies cauri zālei, citi miniatūri, vēl daži ierāmēti marmora atlūzās. Tie nudien atgādina par iespēju komunicēt ar vecmeistaru gleznām, plūstoši dejojot ap un ar tiem. Tušas līnijas gluži ķermeniski slīd un vijas, brīžam samudžinoties, bet tieši šajos sabiezinājumos atklājas jēga – cilvēks ir attiecību mezgls. Ieskatoties līniju samezglojumos un arī sāpīgos pārrāvumos, ieraugāms, ka tās (līnijas) ir ķermeņa daļas, visbiežāk rokas.

Solītā autores saruna, saprašanās ar sev nozīmīgajām gleznām izpaužas kā kompozīcijas līdzības vai arī nosacīti to atkārtojumi (līdzīgi kā dejā sinhronas kustības ar partneri). Nezinot Sabīnes Verneres personiskās attiecības, gara radniecību vai bērnībā gūtos iespaidus no šiem 70. un 80. gados radītajiem darbiem, es kā sveša skatītāja novēroju dažus īpaši veiksmīgus saspēles gadījumus. Vispirms jau minama Edgara Iltnera glezna Ūdens sterilizācijas sistēmas (1981), kurā atainotās caurules rada visai līdzīgu iespaidu kā Sabīnes Verneres metode. Arī Borisa Bērziņa Ainava (1970), kas konstruēta no krāsu tūbiņu desiņām, izmanto to pašu principu – attēlu konstruē no sablīvētām līnijām. Savukārt Bērziņa Svārki (1986), Lidijas Auzas Ceļš (1973) un Birutas Delles Cilvēka ģeometrija (1989) atveras pavisam svaigā skatījumā, kad redzam, kā tiem blakus izlocījusies Sabīnes Verneres līnija. Minētās interpretācijas attiecas uz vispārcilvēciskām sarunas tēmām, savukārt pie Sandras Krastiņas gleznas Aizmugurē (1985) tās pārvēršas politiskā nemierā.

Kontrastā saviem izraudzītajiem sarunbiedriem Sabīne Vernere konsekventi izmanto tikai melnu tušu uz balta papīra. Vienīgi tad, kad līnija samezglojas taureņa veidolā, parādās pāris košu akcentu, kam atkal ir sava jēga. Līdzībā ar acu veida tauriņa spārnu plankumiem, ko daba apveltījusi ar paralizējošu efektu, māksliniece stāstā iesaista skatienu, vērojumu. Viņa liek domāt par skatīšanos kā saiknes veidošanu ar apkārtējo pasauli un cilvēkiem, arī kā laika tiltu, bez kura nevar uzzināt, kas tu īsti esi.

Sabīne Vernere 
Izstāde Aklā zona 
LMS galerijā līdz 10.IX

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja