Tā mēdz gadīties, ka tieši tas, kas tiek piedāvāts kā vislielākā un aizraujošākā intriga – konkrētajā gadījumā simfoniskā performance Trīs orķestri un trīs diriģenti uz vienas skatuves –, patiesībā noder vien notikumam piesaistoša virsraksta radīšanai. Programmas reālajā saturā triju orķestru un diriģentu šovu aizēnoja citas pa īstam spilgtas mākslinieciskās atklāsmes, kuras darbu autoriem piekritīgo valstu orķestru sniegumā piedāvāja latvieša Kristapa Pētersona jaundarba Mūzika pirmatskaņojums, lietuviešu klasiķa Mikolaja Konstantīna Čurļoņa majestātiski viļņojošais simfoniskais gleznojums Jūra un igauņa Erki Svena Tīra bibliski pārlaicīgā un skaudri aktuālā refleksija par globālajiem procesiem, kas apdraud mūsdienu Rietumu civilizācijas vistuvāko nākotni, – Vēju tie sēj/Sow the Wind.
Pēc visas šīs bagātīgās dažādības Maikla Dohertija divdaļīgā simfonija Laika mašīna/ Time Machine ar savu konstruktīvi izsmadzeņoto koncepciju vienlaikus triju Baltijas valstu simfonisko orķestru un triju diriģentu rokās izrādījās vien tāds neobligāts pielikums koncerta beigās – arī proporcionāli nesamērīgi īsajā, ar starpbrīdi atšķeltajā vakara otrajā daļā. Taču kā Baltijas simfoniskajam festivālam (koncerts Lielajā ģildē notika 24. novembrī) speciāli sarūpēts triju orķestru un diriģentu šovs, tas, protams, bija atradums.
Telpisks skaistums
Kristaps Pētersons, kurš līdz šim vienā personā apvienojis savdabīgu konceptuālistu, jaunu ideju ģenerētāju, akustikas pētnieku, pārsteidzošu konstrukciju radītāju, paradoksu un neparasta mūzikas skaistuma meklētāju, pēdējā laikā vairākkārt (arī intervijā SestDienā) atzinies, ka tagad vēlas doties citā virzienā – radīt "līdzsvarotu un veselīgu mūziku", meklēt ideālu. Agrāk viņš savā mūzikā aizrautīgi un ļoti konkrēti pētīja dažādus dvēseles stāvokļus un dīvainas situācijas, naudu, šahu, sapni, miegu, naidu, vieglumu, dzidrumu, paradīzi un elli, pat cigaretes Marlboro un viskiju Glenfiddich. Savukārt jaundarbu, kura pirmatskaņojumu dzirdējām Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā ar Andri Pogu pie diriģenta pults un pašu autoru kontrabasistu rindā, sauc vienkārši Mūzika. Un nekādas literatūras vai programmatisku eseju, kuras Kristapam Pētersonam dažreiz padevušās spilgtākas par tajās aprakstīto ideju un noskaņu tulkojumu skaņās.
Šoreiz tieši skaņa un skanējums ir jaunā opusa uzmanības centrā. Absolūtā mūzika. Tā nav viegla izvēle un jau pati par sevi liecina par jaunu radošo pakāpi, par komponista briedumu. To apliecināja arī partitūra. Komponists to veidojis kā divu estētiku – kārtības un haosa, konstruktīvā un destruktīvā – diādi, taču rezultātā tās nevis asi konfliktē, bet gan nemanāmi un dabiski izriet viena no otras. Visos vektoros (horizontālēm vertikālē, diagonālē, visā faktūras laukā) attīstot un apaudzējot vienu skaņu secību, viņš atklāj vienas patiesības dažādas puses. Iespējams, pašam autoram pat negribot, viss saslēdzies tik harmoniski kā Visuma mūžīgajā haosā, kura zvaigžņu rakstos un planētu riņķojumā mēs saskatām kārtību. Minētos pretmetus Kristapa Pētersona jaundarbā ir pat grūti atšķirt, jo skaistums kā estētiska kvalitāte ir gan šīs mūzikas haosā, gan kārtībā.
Turklāt šis ir ļoti telpisks skaistums. Komponists joprojām turpina rotaļāties ar akustiku, ko reiz pat norādījis kāda sava simfoniskā opusa nosaukumā Akustikas apguve (2014). Taču tagad akustiskie skanējumi ir krietni izsmalcinātāki. Tas attiecas ne tikai uz izdomu, kā dažus orķestra instrumentus izkliedēt dažādās koncerttelpas vietās: zāles ejās, foajē aiz atvērtām durvīm un pat augstu griestos virs akustiskajiem paneļiem, kur bija paslēpts ģitārists! Kristaps Pētersons lieliski zina orķestra drēbi. Tas viņam skan un elpo, iztēlē raisa arī kinematogrāfiskas ainas, piemēram, klātbūtni noslēpumainā tumsā.
Kristapa Pētersona Mūzika ceļas no dziļdziļas (kontrabasi) matērijas, ireāla sapņa (arfa) un vienlaikus personiskas (čelli) balss. Te valda objektīvs skaistums, gluži fizikāls viļņojums, kas ir tik dabisks kā dabiskā virstoņu rinda. Pats galvenais, kas valdzina šajā mūzikā, ir tajā jaušamais, neatminamais noslēpums. To rada visu Mūzikas elementu vienotība, izsmalcinātās tembru krāsu rotaļas un izteikti lēninātais plūdums. Kustība palēninājumā gan neizslēdz arī drāmu, taču ir bez stresa un baiļu sindroma.
Komponista brīdinājums
Stresu mazliet vēlāk un lielās devās klausītājiem piedāvāja Erki Svena Tīra opuss Sow the Wind, kas XXI gadsimta globālo dabas un sociālo procesu (globālā sasilšana, migrācija) kontekstā nežēlīgi tieši spilgti ekspresīvā, mūsdienīgā mūzikas valodā risina Vecās Derības sentenci: "Vēju tie sēj, un vētru tie pļaus…"
Mērķtiecīgi destruktīvais un mērķtiecīgi stihiskais Erki Svena Tīra opuss ir īsts mūsdienu komponista meistardarbs – komplicēta un konstruktīvi veidota, taču emocionāli ļoti uzrunājoša, dinamiska partitūra. Šīs mūzikas trauksmē, tās sinkopētajos ritmos, griezīgajos "cirtienos", stindzinoši aukstajos tembros un disonansēs ir gan baisa, neatgriezeniska procesa fiksējums skaņās, gan personisks brīdinājuma kods – izmisuma (vijoles) balss, kas skan no pašas bezdibeņa malas.
Iesākusies no šķietami nenozīmīga graudiņa, mūzikas attīstība arvien vairāk veļas katastrofas, destrukcijas, strupceļa virzienā. Katastrofa ne tikai draud, bet ir pavisam tuvu. Tembrālajās kombinācijās arvien noteiktāk dominē stindzinošs, biedējošs aukstums. Taču šai mūzikai piemīt ne tikai dinamisks dramatisms, bet arī niansēts un kolorīts skaistums, kas īpaši uzplaukst impresionistiskajās vertikālēs. Meistarīgi veidoto, pārsteidzošiem pavērsieniem bagāto skaņu pasauli un mūzikas formu izcēla izpildījums, kuru pie Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra pults bez lieka teatrālisma žestos mērķtiecīgi un precīzi vadīja jaunais, jau starptautiski atzītais diriģents Mihails Gertss.
Viļņu varā
Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris, kuru Ģintars Rinkevičs vada kopš šī kolektīva izveidošanas 1988. gadā un kurš šogad svin trīsdesmito jubileju, Rīgā piedāvāja nacionālo klasiku – Mikolaja Konstantīna Čurļoņa simfonisko poēmu Jūra. Divu mūzu – mūzikas un glezniecības – kalps un tulkotājs no vienas mākslas valodas otrā, Čurļonis tomēr vispirms pašā būtībā šķiet vizuāls mākslinieks. Turklāt gleznojumi – arī gleznās ietvertie sonāšu triptihi un pat fūga – nav atkarīgi no interpretācijas. Jūra ir tipiska skaņu glezna, un savā spēkā tā izskalo krasta līniju, proti, mūzikas formu.
Jūra zaigo dažnedažādās simfoniskās nokrāsās un mainīgā viļņojuma intensitātē. Te līdzās ir miers, rotaļība, vētras stihija un arī Čurļonim vien zināmas metaforas. Būt šajā mūzikā nozīmē pazaudēt laika izjūtu, līdzīgi kā tas notiek, ilgi kuģojot nepārredzamos plašumos. Izpildītājiem tas ir ciets rieksts, jo Jūra ir šķietami nebeidzams viļņojums. Te laikam galvenais ir ļauties mūzikas plūdumam, izbaudīt to un nepārsteigties ar vareno forte fortissimo, kura blīvajā masā niansēm vairs nav vietas. Orķestris ilgstoši turējās vētraina spēka virsotnē, taču, jā, nianšu pietrūka.
Prātā nāk paša Čurļoņa gleznu triptihs Jūras sonāte – ar dzīvīgi putojošu, gaisa pūslīšiem pilnu Allegro, simboliski pārpasaulīgu Andante un ārdošu spēku fināla augstajā vilnī. Taču tas ir pavisam citāds nekā krievu marīnista Ivana Aivazovska romantiski sakāpinātais Devītais vilnis un citas pamatīgos eļļas krāsu klājienos veidotās jūras ainavas. Iespējams, šajā koncertā patiešām iederētos Čurļoņa gleznu triptiha projekcija. Taču nepārvaramā vēlme papildināt mūziku ar gaismu spēlēm simfoniskajos koncertos ienes diskotēkas atmosfēru un novērš uzmanību no būtiskā.
lūsiņa nezina