Jaunais Ibsens. Ja ierakstīsim Google vārdu Juns Fose, ieraudzīsim, ka šis salīdzinājums velkas autoram līdzi vairāku gadu garumā. Vai tā ir, un vai tas jebko nozīmē? Visdrīzāk nenozīmē gan. Fose ir Fose, un vismaz lugā Vārds viņš ir daudz lakoniskāks par savu titulēto spalvas brāli, ar kuru tiek salīdzināts.
1994. gadā sarakstītā luga Vārds latviešu profesionālajā teātrī pirmoreiz iestudēta 2001. gadā teātrī Skatuve Annas Eižvertiņas režijā, bet manāmas pēdas teātra vēsturē šis iestudējums nav atstājis. Ir atturīgs pieminējums 90. gadu teātra vēstures grāmatā, no kura izriet, ka nevar runāt par lielu veiksmi, bet par lielu neveiksmi arī ne. Jaunā Rīgas teātra repertuārā savulaik pabijusi Maijas Apines monoizrāde Rambuku Romāna Birmaņa režijā, bet arī tā nav izraisījusi lielu publikas viļņošanos. Dailes teātra repertuārā pabijusi Foses luga Sapnis par rudeni Mihaila Gruzdova režijā. Vēl izdevās atrast, ka 2009. gadā Valtera Sīļa režijā noticis lugas Miegs lasījums, taču par izrādi tas nav pārtapis.
Daudz tas nav, tomēr ļauj izdarīt secinājumu, ka gluži svešs Juna Foses vārds mūsu kultūrtelpā nav. Pirms dažiem gadiem Foses vārds bijis gluži nopietni minēts Nobela prēmijas kandidāta statusā, kas gan nav realizējies.
Ko runā, un ko pasaka
Šķiet, Reinis Suhanovs, kurš Valmieras teātra jauniestudējumā ir režisora un scenogrāfa statusā, bet otrajā pirmizrādē neplānoti aizstāja Krišjāni Salmiņu Tēva lomā, pieder pie tiem režisoriem, kam kārtējā izrāde ir izmēģinājums kādam konkrētam paņēmienam, ar kuru tiek atslēgts vēstījums. Piemēram, Nacionālā teātra izrāde Margarēta notika divās telpās paralēli, un skatītāji starpbrīdī mainījās vietām. Foses lugai, kas sastāv no aprautiem teikumiem, režisors ir izvēlējies maksimāli atsvešinātu formu, visus aktierus ieģērbjot Līgas Zepas atlasītos sporta tērpos, kā arī uzliekot vārda tiešā nozīmē uz slēpēm. Slēpes padara aktieru kustības prognozējami neveiklas, ar tām nav iespējams pienākt cieši klāt, iepriekš neizdomājot, kā salikt slēpes tā, lai netraucētu viens otram. Ironiski var teikt, ka šis ir kovidlaikam ideāls risinājums, jo distance veidojas teju automātiski.
Tēli lomu sarakstā lielākoties ir anonīmi, vārdā nosaukts vienīgi Bjārne, kurš darbībā iesaistās izrādes beigās, un izrādes gaitā uzzinām, ka galvenās varones (lomu sarakstā viņa ir Meitene) vārds ir Beāte. Savukārt viņas drauga – drīz gaidāmā bērna tēva – vārds (lomu sarakstā Puisis) nevienu ģimenē neinteresē, un to tā arī nepajautā. Vārda neesamība uztverama kā papildu atsvešinātības zīme, savukārt par gaidāmā bērna vārdu starp jaunajiem vecākiem izraisās diskusija, kurā atklājas nespēja vienoties – Beātei ir saraksts ar vēlamajiem vārdiem gan zēna, gan meitenes gadījumā, savukārt bērna tēvam labāk patiktu vārdi, kas saistās ar viņa vecvecākiem.
Autors katram tēlam piešķir savu vārdu un frāžu komplektu, kas nemitīgi atkārtojas: jaunā sieviete neskaitāmas reizes atkārto, ka viņas puisim ir vienalga, Māte sūdzas par sāpēm, Tēvs katrā iespējamā brīdī novelk: "Jā, jā", Māsa piedāvā spēlēt kārtis, kaut to neviens nevēlas (viņa arī kalnu apstākļos pieradusi runāt uzsvērti skaļi, it kā baiļotos, ka citādi viņu nesadzirdēs). Galēji izkāpinot cilvēku nespēju sarunāties jēgpilni, autors uzsvērti rada situāciju, kurā sižeta virzība kļūst faktiski neiespējama un apgrūtināta. Māte Tēvam nav pateikusi, ka meita ir stāvoklī, un paiet laiks, kamēr tas beidzot notiek. Teksta fragmentārisms ļauj režisoram un aktieriem diezgan brīvi modelēt varoņu raksturus un attiecības. Ievas Esteres Barkānes atveidotajai galvenajai varonei piemīt agresivitāte, kas neizriet no lugas teksta, viņa daudz ko no sava sakāmā pauž izkāpinātā apsūdzības formā, kaut citā traktējumā varētu to pašu konstatēt arī klusinātāk. Taču teksts pieļauj arī šādu – varonei faktiski ne pārāk komplimentāru – versiju.
Ģimene, pie kuras Beāte nebūt netiecas atgriezties, bet dara to lielākoties naudas trūkuma dēļ, uz viņas draugu skatās kā dīvainu savrupnieku, kuram grūti sākt sarunu un kuru māc neskaidras bailes, tāpēc viņš patveras grāmatās, taču uz jautājumu, ko īsti lasa, atbildēt nespēj (vai negrib). Sandis Runge šo biklumu parāda organiski, un arī augumā viņš ir mazāks par Krišjāņa Stroda Bjārni – puisi, kurš ģimenē tiek uzņemts kā savējais ar lielu prieku, ko neviens necenšas slāpēt, Meiteni pašu ieskaitot. Elīnas Vānes Māte, Krišjāņa Salmiņa (viņš spēlēja pirmajā un trešajā izrādē un spēlēs arī turpmāk; šīs recenzijas autors lomā redzēja Reini Suhanovu) Tēvs un Klintas Reinholdes Māsa ir tēli, kas savās izpausmēs ir ļoti ierobežoti gan tekstā, gan kustību trajektorijā, kas katram arī izteikti atšķiras. Jau lugas autors iekodējis to, ka mēs uz šiem varoņiem neskatāmies kā uz pilnasinīgiem, reālistiski uztveramiem cilvēkiem, jo viņu izpausmes diapazons ir ļoti ierobežots.
Reinis Suhanovs rūpējas par striktām mizanscēnām un katra varoņa kustību partitūras iezīmīgumu, taču es nevaru apgalvot, ka būtu viegli nolasīt, vai Mātes slēpšanās aiz dekorācijas vizuļojošajām bārkstīm vai Meitenes regulārā vēlme šīs bārkstis likt mutē ir kas vairāk par rakstura savdabību, kas izdomāta, lai aktrisēm nebūtu vienīgi jāstāv un jārunā. Tieši tas, ka katram varonim ir sava diezgan stingri ierobežota izpausmju sistēma, padara skatītāju uzmanīgu un traucē pieslēgties saturam emocionāli, paliekot racionāla vērojuma līmenī.
Vizualitātes triumfs
Reiņa Suhanova un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa rokās ir pierādīt, ka telpas vizualitātes tēlainību un daudznozīmību var panākt ar samērā vienkāršiem līdzekļiem. Vizuļojošās eņģeļu matu bārkstis visā skatuves garumā un platumā un butaforiskā saules ripa, kā arī ieslīpi iekārtie garenie gaismas ķermeņi māksliniekiem ir izejas punkts fantāzijai, kas tiek pārliecinoši realizēta. Piemēram, Krišjāņa Stroda eksplozīvi dinamiskais slēpojums, fonā plaiksnoties sarkanai atblāzmai, rada iemeslu dažādam šīs ainas traktējumam, kas paliek līdz galam neatminēts, taču nevar noliegt, ka skats ir iespaidīgs. Bārkstis var pavērt kā priekškaru, tām var likt plandīties ventilatora izraisītā vējā, vienlaikus skatītājam ik pa brīdim gribas nedaudz samiegt acis vizuļojošā kairinājuma dēļ. Neskaidri fonā burzguļo kāds skaņas avots (radio? Televizors?). Tā ir pasaule, kurā svešiniekam no malas nav viegli iejusties, tādējādi skatītājs var identificēties ar Puisi, kurš izrādes beigās vai nu iziet uz brīdi, vai aiziet pavisam – tas skaidri netiek pateikts. Katrā ziņā viņš ir ārpusnieks, kuram nav izredžu iedzīvoties vidē, kurā paši tās pastāvīgie iemītnieki nejūtas pārlieku komfortabli. Izrādes beigas ir neviennozīmīgas, un paliek nepiepildītības sajūta, jo arī Meitenes un Bjārnes no jauna uzplaukušās (vismaz šķietami) siltās attiecības, šķiet, tomēr nekur neaizvedīs.
Izrāde Vārds skatītāju tur zināmā diskomfortā, jo gan forma, gan saturs sevī slēpj zīmju kopumu, kas paliek kā dramaturga, tā izrādes veidotāju iekšējo kodu līmenī, un visus tos nolasīt varbūt arī nemaz nevajag pūlēties. Tā ir ziemeļnieciski vēsa pasaule, un ugunskuru te neviens neiekur. Salst.
Vārds
Laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve Valmierā 7., 8.II plkst. 18.30
Viesizrāde Dailes teātra Mazajā zālē 22., 23.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–23