Ainavu gleznotāju Vilhelmu Purvīti (1872–1945), kam šogad paliek 150 gadu, droši var dēvēt par Latvijas pazīstamāko mākslinieku pat bez attiecīgu aptauju veikšanas. Latviskās ainavas arhetipa radītāja vārdu būs dzirdējis ikviens, turklāt mākslinieka reputācija ir vienlīdz augsta gan tradīcijas cienītāju, gan laikmetīgāku tendenču pārstāvju vidū. Kā zināms, Purvīša vārdā nosauktā balva tiek pasniegta par mūsdienu sasniegumiem, kam tīri formāli vairs nav konkrēta sakara ar Purvīša mākslu. Lai gan viņa ilgās pedagoga karjeras laikā radās arī tiešāki sekotāji, daudzi citi Purvīša audzēkņi iegājuši mākslas vēsturē kā svarīgi novatori un nacionālās mākslas skolas tālākvirzītāji.
Jubilejas izstādēm ir tendence pārvērsties pompozi slavinošos un ne pārāk saistošos pasākumos, jo vairāk šodien, kad pats mākslinieka izcilības fenomens jau sen pakļuvis zem dažādu kritisku dekonstruētāju lupas. Šaubas par "klasiķa", "vecmeistara", "kanona veidotāja" u. tml. titulu pamatotību var būt leģitīmas, tomēr izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) Purvītis atklājas pirmkārt un galvenokārt kā mākslinieks meklētājs, kuram arī šodien par kanoniskiem atzītie darbi nav bijuši vien virsotne, kurā apstāties un turpmāk ekspluatēt sasniegto, bet drīzāk atspēriena punkts jauniem eksperimentiem. Vienlaikus tie tomēr nekad nekļūst tik radikāli, lai pārkāptu tverama dabas attēlojuma robežas vai ieslīgtu disharmoniskās deformācijās, kaut gan dramatisks spriegums var būt ne tikai jūtams, bet pat akcentēts.
Meklējumu prioritāte
Šo māksliniecisko meklējumu trajektorijas ir arī izstādes struktūras pamatā. Hronoloģisks kārtojums nepārsteidz un varbūt kādam šķitīs pārāk tradicionāls, tomēr ir arī grūti apstrīdams. Samērā īsas anotācijas par specifiski māksliniecisko kontekstu veltītas katram periodam – agrīnajam stila veidošanās laikam, kad prevalēja uz akadēmisma un reālisma bāzes izaugusī neoromantiskā noskaņu ainava (1890–1905), Rēveles (Tallinas) periodam (1905–1909) ar impresionisma iespaidu kāpinājumu, neoklasicisma ietonētajam posmam (1909–1918) un visbeidzot starpkaru periodam (1918–1945), kad pastiprinājās postimpresionisma, fovisma un ekspresionisma impulsi.
Radniecīgu motīvu un formveides grupas noteikti nenozīmē, ka līdzīgi darbi vienkārši labi sader kopā, bet drīzāk norāda uz noteiktām problēmām un interešu lokiem, kam gleznotājs pievērsies konkrētā laikposmā. Tādi fokusa punkti varēja būt, piemēram, figūras iekļāvums agrīnajā noskaņu ainavā (Ziemas vakars, ap 1896; Ziemas ainava, 1898; Vakara krēsla (Vakara zvani), 1897), koku vertikāļu un to atspīdumu studijas (Dzirnavas pie Māras dīķa, 1898; Ķeizara dārzs, ap 1900), izkusušā un vēl atlikušā sniega strēļu mija priekšplānā ar koku siluetiem tālākajā plānā (Saules riets, XX gadsimta sākums; Vakars, ap 1910). Citi varianti bija izteikti panorāmiskas ainas ar akcentētu debesu daļu, ūdeņos atspīdošiem mākoņiem un reizēm masīviem akmeņiem (Mēnesnīca, XIX gadsimta 90. gadu beigas; Daugavas ainava, XX gadsimta sākums; Jūras krasts (Sarkanās ūdenszāles), 1906–1909) un vēlīnās mazpilsētu ainavas ar ekspresīvi vibrējošo, diagonālo triepienu (Priekšpilsētas ainava, ap 1928; Rēzekne, ap 1928; Mazpilsēta, ap 1930).
To, ka radošo meklējumu prioritāte bijusi izstādes koncepcijas balsts, apliecina arī izstādes mākslinieces Sandras Krastiņas komentāri: "Paturot to, ko zini, iet tālāk", lai veidotu "ainavu kā templi" (no intervijas Latvijas Radio Kultūras rondo). Proti, jaunais top visdažādāko ietekmju sintēzē, tomēr tas vairs nav šo ietekmju atkārtojums, bet pilnveidots, harmonizēts pārveidojums. Piemēram, no klasicisma ainavas mantotais majestātiskums, kulišveida kompozīcijas un strukturālā stabilitāte saliedējas ar impresionistisko plenērismu vietējās dabas izcēlumā, pakāpeniski pieaug arī dažādu formas elementu – krāsas, triepiena, ritma – pašvērtība.
Visplašākajam lokam mazāk zināmais Purvītis droši vien būs šis 20.–30. gadu modernizējošā, ekspresīvā triepiena meistars, skatītāji atskārtīs, ka viņš nav tikai gadsimtu mijas kūstošo sniegu, bērzu un pavasara ūdeņu gleznotājs. Arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā ir darbi, kurus pirmajā acu uzmetienā nešķiet viegli "pierakstīt" Purvītim. Piemēram, Vasaras ainava (XX gadsimta 20. gadu pirmā puse), kurā koku un ēku grupu veido fovistiski spilgti, drīzāk zīmējoši zigzagveida triepieni, kas vietām atsedz kartona pamatni, un Ziedonis (Ziedošie lauki, ap 1926), kurā pastozi uztupināto sīko triepienu ņirboņa vēl mēreni, bet jau jūtami pietuvina tēloto pļavas ainu abstraktai kompozīcijai. Jaunatklājumi no privātkolekcijām noteikti noderēs arī nozares speciālistiem.
Zudušie "Purvīši"
Purvīša ilustrētā biogrāfija, kurā kombinēti teksti ar fotogrāfijām, iepazīstama atsevišķā zālē, kas uzskatāmi papildina un izvērš vispārējās ziņas pie izstādes ieejas. Studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā un dalība leģendārajā nacionālās mākslas censoņu pulciņā Rūķis, pedagoģiskā darbība un mākslas izglītības reformēšana, Latvijas Mākslas akadēmijas un Rīgas Pilsētas mākslas muzeja vadīšana, ārzemju izstāžu organizēšana un citas aktivitātes apliecina apbrīnojamas darbaspējas un enerģiju. Vienlaikus sasniegumu un apbalvojumu pārpilno veiksmes stāstu noslēdz skumja dzīves izskaņa bēgļu gaitās Vācijā, zaudējot statusu, dzimteni un arī lielu daļu mūža darba. Tas vēlreiz atgādina par brutālas okupācijas varas savulaik nodarīto – tik radniecīgu aktuālo ziņu stāstiem par šīs varas mantinieku šodienas "varoņdarbiem".
Ar vispāratzīta klasiķa reputāciju savdabīgi kontrastē fakts, ka liela un, iespējams, pat lielākā daļa no Purvīša mantojuma skatītājiem paliek un, visticamāk, paliks nezināma. Vien reizēm kāds jauns darbs iznirst izsolēs vai negaidīti atrodas kādā publiskā vai privātā kolekcijā. Iemesls, protams, ir XX gadsimta vēsturiskās kolīzijas. Vairāk dzirdēts par gleznu krājumu, kas ceļā uz Rietumiem pazuda Otrā pasaules kara beigās, bet nezināms skaits darbu ir zuduši arī 1944. gada Jelgavas bombardēšanā un vēl agrāk – Krievijā Pirmā pasaules kara laikā. Tikai reprodukcijās saglabāto zudušo darbu saspēlēm ar reālām "purvītiskām" dabas ainavām veltīts Mārtiņa Ratnika video Pēc Purvīša (2022), minot, ka Latvijā apzināti ap 200 darbu, bet pats autors savulaik aplēsis, ka uzgleznojis ap 2000. Šajā ekspozīcijas daļā aplūkojams arī, iespējams, pazīstamākais Purvīša darbs Pavasara ūdeņi (Maestoso, ne vēlāk par 1911), kas iekļauts Latvijas kultūras kanonā.
Muzeja 3. stāvā iespējams uzkāpt pa sastatnēm, lai apskatītu vienu no Purvīša dekoratīvajiem linešu gleznojumiem, savukārt ekspozīcijā starp pārējiem latviešu glezniecības vecmeistariem aplūkot Kristapa Kalna lielformāta fotogrāfijas Prototips (2021–2022), kas reflektē par Purvīša gleznu "brillēm", caur kurām daudzi ieraduši skatīties reālajā dabā. Līdz ar virkni citu Purvīša popularizācijas pasākumu, par kuriem sīkāka informācija iegūstama LNMM mājaslapā, apgādā Neputns publicēta mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles grāmata Ainava ar gleznotāju. Tas nav izstādes katalogs, bet suverēns pētījums, kurā izstādes ieintriģētie var gan apskatīt zudušos "purvīšus" un citus izstādē neiekļautus darbus, gan iedziļināties gleznotāja rokraksta evolūcijā.
PURVĪTIS
LNMM līdz 9. oktobrim