Maija Uzula-Petrovska ****
Elmārs Seņkovs pārliecinoši turpina darboties Nacionālā teātra mazajos spēles laukumos. Izrāde Zēns, no vienas puses, pievēršas trauslajam vecumam, kuram iepriekšējā Homo Novus festivālā bija veltīta režisora izrāde Mii Mii paaudze (ar to jauniestudējumu sarado arī stilistiski līdzīgā Evijas Pintānes video koncepcija). No otras puses, iestudējums pēta pašu mākslas – literatūras, vizuālo mākslu un, protams, teātra – dabu. Zēna tēma būs pazīstama ikvienam, kurš reizēm gūst prieku, ieskatoties svešā dzīvē. Līdz ar to arī ikvienam, kas rada vai patērē mākslu. Jautājums ir par robežām, kad šī novērošana, preparēšana šķiet pieņemama un kad tā jau kļūst traucējoša. Izrāde ir asprātīga, stilistiski tīra un aktieriski interesanta. Uldis Siliņš, lai arī pirmizrādē vēl nedrošs, izveidojis spilgtu izspiegotāja/ jaunā rakstnieka Klaudio tēlu. Spoži asprātīgs un pašironisks ir Ivars Puga viņa skolotāja un literārā konsultanta Hermaņa lomā. Īpašs prieks redzēt veiksmīgo skatuvisko tandēmu pēc Avantūrista grēksūdzes izniekotās iespējas. Salīdzinot ar Fransuā Ozona filmu Mājā pēc Huana Majorgas lugas Zēns no pēdējā sola motīviem, izrādē nav būtisks homoseksuālais zemteksts. Lai arī izrāde brīžiem zaudē kinematogrāfam psiholoģisko tuvplānu smalkumā, Seņkovam toties izdevusies fināla precizitāte.
Atis Rozentāls ****
Aizraujoša prāta kutināšana – Huana Majorgas luga ir gandrīz detektīvs, kurā realitāte un iztēle saplūst, reizē ar Ivara Pugas atveidoto nūģīgo literatūras skolotāju savos tīklos iepinot arī skatītājus. Klaudio – zēns no pēdējā sola ar urdīgo skatienu – ir viena no labākajām, ja ne pati labākā Ulda Siliņa loma līdzšinējā karjerā. Precīzi strādā ansamblis kopumā, lai arī pirmajā ainā dialogs mazliet saķeras. Režisors izmanto festivāla Homo Novus izrādē Mii Mii paaudze aprobēto paņēmienu ekrānos rādīt cilvēkus, tikai šoreiz tie ir Klaudio stāsta varoņi, arī viņš pats. Tēmu loks, ko autors paspēj paralēli risināt, ir plašs – intelektuāļu snobisms attieksmē pret vidusšķiru, biznesa vides skarbums, ar ko sastopas Jura Hirša lācīgais Rafa seniors, globalizācija, kuru iemieso klāt neesošie, bet sarunās nemitīgi pieminētie ķīnieši, jautājums, kas ir māksla un kas ir literatūra mūsdienās. Pamatjautājums – cik tālu var iet literāra darba autors, par tā pamatu izmantojot reālus cilvēkus, un cik tālu var iet viņa skolotājs, pakļaujot notikumus literatūras kanoniem. Klaudio patiesībā nav īpašu barjeru. Režisors lasa izrādi mazliet atsvešināti, kā pētnieks, kurš vēro eksperimentu, emocionāli nepieslēgdamies nevienam tā dalībniekam, tomēr rezultāts ir intriģējošs un rosinošs.