Latvijas Radio 3. programma Klasika divdesmito jubileju būvējusi fundamentāli un konstruktīvi, ar trim lieliem, paliekošiem projektiem, kuros pagātne sastopas ar nākotni. Izņēmums nav arī jubilejas koncerts, kura mugurkauls 6. janvārī Lielajā ģildē bija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija un Andris Poga pie diriģenta pults. Koncerta programma piedāvāja vēstures izpētē balstītu pamatīgumu, apvienotu ar dzirkstošu izklaidi sešdesmito gadu estrādes mūzikas retrospekcijās, kā arī asprātīgā laikmetu vizuālajā dialogā Jura Pakalniņa melnbaltajos videosižetos. Pirmatskaņojumu piedzīvoja latviešu mūzikas jaundarbs – Jura Karlsona Koncerts čellam, klavierēm un orķestrim. Uzmanībai tika piedāvāts arī še vēl nedzirdēts Nīderlandes laikmetīgās mūzikas vecmeistara Luija Andrīsena jaunības nedarbs – visas Bēthovena deviņas simfonijas (un ne tikai!) izaicinoši ironiskā desmit minūšu kolāžā.
Kolokvijs un meditācija
Savulaik lecīgais enfant terrible Luijs Andrīsens jaunības provokācijā Bēthovena deviņas simfonijas orķestrim un saldējumpārdevēja zvaniņam 1970. gadā protestēja ne jau pret viedo Vīnes klasiķi, bet gan pret simfonisko orķestri kā institūciju, pret Amsterdamas Karalisko orķestri Concertgebouw kā konservatīvisma cietoksni un Concertgebouw koncertzāles pilsonisko (buržuāzisko) publiku. Komponists pat paziņoja, ka nekad vairs nerakstīs simfoniskajam orķestrim. Likteņa ironija – tuvojoties 75 gadu slieksnim, viņš atsaucās orķestra Concertgebouw pasūtījumam: 2013. gadā tapa Mistērijas, kuras slavenais orķestris atskaņoja savā 125. jubilejas koncertā maestro Marisa Jansona vadībā. Ja nemaldos, šo koncertu raidīja arī Klasika. Starp citu, neatrodu arī vairs nevienu vēlāk datētu Luija Andrīsena opusu.
Tagad Luijs Andrīsens droši vien vairs neliktu Bēthovena simfonijām un klaviermūzikai tikties ne ar saldējumpārdevēja zvaniņu, ne ar bungu komplektu un citiem mūsdienu popkultūras skaņu simboliem, kuri kompaktajā skaņdarbā par sevi uzstājīgi atgādina ik pēc brīža, nekautrējoties pat no Nīderlandes valsts himnas klātbūtnes šajā drastiskajā partitūrā. Toreizējais jaunības izaicinājums, humors un sociāli politiskais konteksts (citēta pat Internacionāle) šodien jau raisa citas asociācijas nekā 1970. gadā, kad Oda priekam (no Bēthovena 9. simfonijas fināla, tikai bez teksta) vēl nebija kronēta par Eiropas Savienības himnu (1985). Intensīvā, informatīvi blīvā kompilācija, kurā pazīstamā mūzika izskan dažādos negaidītos veidos un kombinācijās, lieliski noderētu muzikālo tēmu kontroldarbiem (kolokvijiem), padarot tos vismaz jautrākus. Tomēr Luija Andrīsena humors, lai arī Andra Pogas vadītā LNSO azartiski un precīzi izspēlēts, šajā opusā ir pārāk raupjš un uzbāzīgs, lai tiešām gribētos smieties. Lai arī skaņdarbs ilgst tikai desmit minūšu, tas ātri kļūst iepriekš paredzams.
Iepriekšparedzamību kā ar roku noņēma Jura Karlsona jaundarbs – Koncerts čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim, kurš Andra Pogas vadībā bija aktīvs un līdzvērtīgs sarunbiedrs spožajām solistēm – pianistei Agnesei Egliņai, čellistei, Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistarei Kristīnei Blaumanei un sitaminstrumentālistei Elīnai Endzelei –, kuras šajā mūzikā burtiski dzīvoja. Vitālais, spilgtiem emocionāliem kontrastiem, asociācijām un muzikāliem atradumiem bagātais darbs apliecināja, ka Juris Karlsons nav no tiem, kuri visu mūžu raksta vienu skaņdarbu, katrreiz no jauna atražojot labi iestrādātu radošo šablonu.
Jaunais opuss varbūt neatklāja Ameriku laikmetīgās mūzikas valodas kontekstā, taču pārsteidza ar negaidīto un pārliecināja ar dabisko, patieso. Var just, ka darbu radījusi meistara roka: pat it kā pilnīgi impulsīvākajās izpausmēs, nevaldāmajā ritmu enerģijas izvirdumā ik skaņa ir savā vietā, un ik intonācijai ir sava nozīme darba noskaņā un struktūrā. Nemaz jau nerunājot par to, ka Juris Karlsons ir izcils instrumentācijas meistars, skanējuma telpas radītājs. Noteicošais ir komponista īpašais talants racionāli sakārtoto sakausēt ar emocionālo, izjusto. Viss ir kā dzīvē: gan ritmiski spriegi, apžilbinoši virtuozi saspēļu dialogi un skrējiens galējā paātrinājumā, gan pēkšņi apstādināts laiks (meditācija ar visiem Tibetas gongiem) un dziļi personisks monologs (izjustais Kristīnes Blaumanes čella dziedājums).
Aizraujošā vēsture
Komponista Jura Vaivoda kārtējie "izrakumi" sen nekustinātajos arhīvu un bibliotēku rokrakstu retumu plauktos ļāva koncerta otrajā daļā uzburt aizraujošu pagājušā gadsimta estrādes mūzikas retrospekciju – iesēdināt klausītāju laika mašīnā un aizvest uz Latvijas Radio, kurā savulaik mājoja vieglās mūzikas orķestris un virkne komponistu – no Ringolda Ores un Elgas Igenbergas, kura, izrādās, četrdesmit gadu ik rītu spēlēja klavieru pavadījumu radio pārraidītajām rīta vingrošanām, līdz Raimondam Paulam.
Arī akadēmiskās mūzikas autoritātes, strādājot radio par skaņu režisoriem, ansambļu, raidījumu un redakciju vadītājiem, uzkomponēja pa estrādes dziesmai to laiku melodiskajā, naivi optimistiskajā garā un tolaik populārajos sarīkojumu deju ritmos. Vesela buķete: Romualds Kalsons, Romualds Grīnblats, Ģederts Ramans, Edmunds Goldšteins, kurš teju 15 gadu bijis Latvijas Radio un TV simfoniskā orķestra pianists. Pat nepārspētais simfoniķis Jānis Ivanovs. Līdzīgi kā to laiku operzvaigzne Jānis Zābers, arī tagad šo repertuāru dziedāja nevis popmūzikas, bet Latvijas Nacionālās operas solisti: operetes žanrā rūdītais soprāns Inga Šļubovska-Kancēviča, stilistiski elastīgais mecosoprāns Ieva Parša, tenors Jānis Kurševs, kurš jau senāk sadarbojies ar Raimondu Paulu, un Rihards Mačanovskis, kura vīrišķīgais basbaritons senioriem ļāva atsaukt atmiņā kādreiz tik populāro Edgaru Zveju. Savukārt Viļņa Šmīdberga un Ērika Ešenvalda aranžējumi ļāvuši šai mūzikai atdzimt jaunās, svaigās skaņās.
Nav iespējams un arī nevajag atsevišķi ritināt visu šo raibo vieglā žanra 17 skaņdarbu serpentīnu no Ringolda Ores dzirkstošās Mazās uvertīras līdz liriski apliecinošajai Raimonda Paula un Jāņa Petera Dzel manī sauli krāšņā Ērika Ešenvalda aranžējumā ar autoru pie klavierēm. Pēc publikas pieprasījuma dziesma bija jāatkārto, un promejot varējām dungot savulaik ļoti populāro, optimistiska dzīvesprieka pārpilno Elgas Igenbergas Dziesmiņu par ričuraču, kas bija pataupīta koncerta piedevai.