Krievu roka klasiķa Borisa Grebenščikova neseno paziņojumu, ka grupa Akvarium beidz pastāvēt, reti kurš ņēma par pilnu. To viņš ir teicis arī agrāk, šo solījumu arī daļēji pildot un kādu laiku uzstājoties kā B.G. Band, lielos vilcienos pieturoties pie tā paša repertuāra, bet pamainot aranžējumus un nereti vecām dziesmām izdomājot jaunus tekstus. Šīs izmaiņas notiekot spontāni - tieši koncertu laikā līdzīgi kā Džekam Vaitam, nevis tiekot rūpīgi pārdomātas, - tā vismaz intervijās ir apgalvojis pats B.G.
Reizēm notiek brīnums
Viņa koncerti Rīgā jau trešo gadu desmitu notiek katru pavasari, bet pastāvīgie apmeklētāji tos atkal apmeklē, pārsvarā gadījumu secinot, ka tas ir bijis krievu roka klasiķa cienīgs koncerts - ne labāks un arī ne sliktāks par citiem jau redzētajiem, bet reizēm notiek brīnums. Visticamāk, tas iespējams, saslēdzoties kopā vairākām lietām - pirmkārt, mūziķu garastāvoklim, ko ilgus gadus, profesionāli muzicējot, iespējams arī noslēpt aiz perfekti izpildītu skaņdarbu segas, kurai uz tehniskām niansēm acīgs kritiķis cauri neredz, bet mūzikas baudītājs to sajutīs, kā B.G. dzimtajā valodā saka, ar muguras smadzenēm ("spinnim mozgom čuju").
Otrkārt, 8. maijs bija pirmā patiešām vasarīgā un karstā diena Rīgā, kas cilvēkus atkailina gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vēl jo vairāk, ja vēl tikko bija aizkavējusies ziema un viss zaudētais pavasaris jākampj lieliem malkiem tieši šodien, jo rīt jau būs vasara, tad visas septiņas čakras ir atvērtas. Un šī bija tā reize, kad iepriekšminētie un vēl citi mūsu gribai nepakļaujami apstākļi sakrita.
Ņikitičs uzspļāvis Krievijai
Viss sākas ar dziesmu Drevņerusskaja toska/Senkrievu smeldze no albuma Sņežnij ļev/Sniega lauva, kas 1996. gadā tika izdots retā formātā - ne vien satura, bet arī ripuļa diametra ziņā par tradicionālo mazākā kompaktdiskā. Astoņpadsmit gadu laikā tā nav kļuvusi mazāk aktuāla, kaut dziesmas vārdos stāstīts par deviņdesmito gadu sākuma tendencēm, kad iedzīvošanās dievam postpadomju teritorijā tika ziedotas mūžīgas vērtības un leģendas - lūk, piemēram, pasaku varonis Dobriņa Ņikitičs, kurš uzvarēja Ļauno uguns spļāvēju pūķi, vārdā Zmej Gorinič, pats nu uzspļāvis Krievijai un Milānā remontē gāzes caurules ("Dobriņa pļunjul na Rossiju i v Milaņe čiņit gaz"), kas ir līdzīgi kā kad Lāčplēsis būtu aizbraucis uz Dublinu redīsiem lakstus plēst.
Jau koncerta pirmās dziesmas laikā grūti nepamanīt ģitāras partijas, kas skan ļoti tuvu dziesmas deviņdesmito gadu sākuma ierakstam, kurā spēlēja kādreizējais Akvarium ģitārists Aleksejs Zubarevs - izcils meistars, kura rokās ģitāra burtiski dzied. Kopš deviņdesmito gadu beigām, kad Grebenščikovs kādu laiku iztika tikai pats ar savu akustisko ģitāru, pārējo skaņas telpu ļaujot aizpildīt citiem instrumentiem, Zubarevs vairs Akvarium nav spēlējis. Tāpēc grūti novaldīt iekšā jau labu laiku trakojošās ovācijas, kad Boriss piesaka grupas sastāvu un nosauc Alekseja Zubareva vārdu. Ģitāra viņa rokās saliek izteiksmīgus akcentus īstajās vietās, brīžiem tā raud kā vijole vai dzied kā kāds cilvēka vēl neatklāts un pat neizdomāts putns. Zubarevā var klausīties, atslēdzot visu pārējo, un tikai pēc kāda laika attopoties, ka šajā koncertā taču galvenais varonis tomēr ir Grebenščikovs, un atkal pieslēgties viņam, jo skan kāda klasiska dziesma, kuru, publikai par lielu prieku, nav mazums, un tekstu saklausīšanu šoreiz neapgrūtina instrumentu pārpilnība. Turklāt B.G. sev ierastā vienkāršībā atbild arī uz klausītāju jautājumiem, kas samesti grozā skatuves priekšā.
Ideāls nobeigums, ja...
Daudz darba gulstas uz taustiņinstrumentālista Borisa Rubekina pleciem, ar ko viņš tiek galā, "ne acu nepamirkšķinot"- šajā kvarteta sastāvā nav basģitārista, tāpēc viņš ar kreiso roku visu koncerta laiku uz sintezatora spēlē basu, kā savulaik darīja The Doors taustiņnieks Rejs Manzareks (B.G. roka klasikas paraugi vienmēr bijuši mīļi), bet ar labo pēc vajadzības - ērģeļu vai klavieru, tāpat vijoles vai flautas partijas, jo arī šo instrumentu šoreiz nav. Mūžam kā brīvē izkļuvis dzīvsudraba piliens nenomierināmais Oļegs Šavkunovs jeb Šars, kurš parasti Akvarium artistiski un aizrautīgi spēlē perkusijas, šoreiz ņēmis savā pārziņā visus sitamos instrumentus - gan grabuļus, zvaniņus un stienīšus, gan arī rokmūzikas ierasto bungu komplektu.
"Šī ir pati lielākā bauda, kuru var gūt, nenovelkot drēbes," Grebenščikovs raksturo savas sajūtas, veldzējoties publikas sajūsmā par nupat piedzīvoto. Ja Akvarium patiešām nākampavasar neatbrauks, šis varētu būt ideāls nobeigums.