Jaundarbu pasūtīšana mūsu komponistiem Valsts akadēmiskā kora Latvija rīkotajam Garīgās mūzikas festivālam ir svēta lieta, un pirmatskaņojumus ik gadu diriģē to iniciators, kora un festivāla mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Šoreiz pirmatskaņojumu vakarā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā 25.VIII vārds dots trim jaunajiem: Rihardam Zaļupem, grupas The Sound Poets līderim Jānim Aišpuram, kuru Māris Sirmais jau ne pirmoreiz ievirza akadēmiskajā mūzikā, un vēl studējošajam, taču jau aktīvi un spilgti strādājošajam Jēkabam Jančevskim.
Leģenda un īstenība
Profesionālā pieredze dara savu. Spēcīgākais, mūzikas izteiksmībā saistošākais un formā grodākais izrādījās Riharda Zaļupes CREDO in unum Deum. Dinamiskais un visiem stiliem atvērtais sitaminstrumentu virtuozs pārsteidza, noliekot šo savu stihiju malā un pievēršoties kora a cappella profesionālajām iespējām. Pretēji tam, ko sola Eiropas kristīgajā kultūrā kanonizētais darba nosaukums, opuss ir ceļojums burjatu reliģisko dziedājumu intonāciju un vokālo paņēmienu, piemēram, virstoņu jeb t. s. rīkles dziedāšanas, pasaulē. Autora interesei par burjatu kultūras mantojumu ir personisks pamats – viņa vectēva izcelsme –, un šo materiālu viņš interpretējis radoši, spēdams visu multireliģisko dažādību gan niansēti izcelt, gan savākt mērķtiecīgā, kompaktā formā. Bez liekvārdības un ar iespaidīgu kulmināciju.
Ar profesionāli līdzvērtīgām kvalitātēm apjomīgajā kora un stīgu orķestra opusā I Am the Truth/Es esmu patiesība (ar XII gs. sūfisma mistiķa Farida Ud Dina Atara dzeju) vēl nevar lepoties Jānis Aišpurs. Pārbaudījumu pilnais putnu ceļš uz Dievišķo atklāsmi ir tik ļoti ilgs un garš (arī skaņdarba fiziskā laika nozīmē), un teksta ir tik daudz, ka mūzika tajā vienkārši pazaudējas un nogrimst. Uzmanību piesaistīja tikai daži kontrasti, piemēram, orķestra pizzicato radītais tēls vienā no ceļojuma epizodēm. Visai vienmuļā, amorfā sekošana poēmas gaitai pavisam garlaikotu, ja programmiņā nebūtu lasāms teksta tulkojums. Jānis Aišpurs gan baudīja publikas ovācijas, tomēr šķiet, ka populārā dziesminieka fani viņam tās dāvāja par tautā iemīļotajām The Sound Poets poproka dziesmām. Šādi panākumi ir bīstami un var vest maldināšanā.
Pavisam kas cits, ja mūzika kļūst par īstu, dzīvu un noslēpumiem pilna stāsta sastāvdaļu, kā tas izdevies Jēkabam Jančevskim korim, stīgu orķestrim, perkusijām un teicējai radītajā leģendā No letu zemes ar Aleksandra Maijera izgatavotajām un spēlētajām stabulēm, grabuļiem, vargānu un citiem skaņurīkiem kā baltu senvēstures skaņuzīmēm. Ļoti uzrunājoša ir pirmatskaņojuma teicējas un komponista mātes aktrises Zanes Jančevskas rosinātā ideja – pētīt senu latviešu un lietuviešu leģendu vai, iespējams, īstenību par Lietuvas pirmo kronēto karali Mindaugu un viņa sievu (kronēta 1253. gadā), kura, iespējams, nākusi no Latgales Madelāniem. Krusta kari, kultūru un reliģiju sadursmes, Eiropas teritoriju pārdale ir laikmeta konteksts, kas raksturots arī skanējumos. Kaut mūzika domāta tikai kā komentārs, muzikālās dramaturģijas mugurkauls ir vīrieša – karotāja, valdnieka – un sievietes – miera un dzīvības sargātājas – konflikts – mūžīgs un skaudri personisks.
Jauna teritorija
Vērtīga ir ideja vienā programmā atklāt kādas zemes kultūrspektru. Šoreiz tā bija Izraēlas garīgā mūzika (28.VIII), taču ne kanonizēti sastingušu modeļu, bet mūsdienu komponistu un klarnetista, klezmeru mūzikas dzīvo tradīciju meistara Giora Feidmana radošā pasniegumā, muzicējot kopā ar VAK Latvija, Liepājas simfonisko orķestri un neordināro, vispusīgo igauņu diriģentu, vijolnieku un dedzīgu jaunās mūzikas interpretu Andresu Mustonenu.
Vakara dvēsele bija Giora Feidmans, kurš improvizēja uz klusuma robežas un iesaistīja publiku izturētā burdona dziedāšanā. Gioru Feidmanu pasaule pazīst gan kā akadēmiskās, gan klezmeru mūzikas solistu. Viņš ir tas, kurš spēlē smeldzīgās melodijas Stīvena Spīlberga filmā Šindlera saraksts.
Giora Feidmans ir no tās īpašās mūzikas vecmeistaru sugas (līdzās gruzīnu komponistam Gijam Kančeli un armēņu duduka spēles meistaram Dživanam Gasparjanam), kuri uzreiz apbur ar rāmu, labestīgu viedumu, visaptverošu cilvēkmīlestību un saulainā pateicībā starojošu pazemību. Koncerta gaitā pārmaiņus spēlējot gan uz parastās, gan basklarnetes un augstās pikolo klarnetes, meistars izvilināja no tām neparasti plašu tembrālo skanējumu spektru no maiguma līdz rotaļīgi virtuozam spožumam, sakņotam tautas mūziķu intonēšanas brīvībā. Tāda pieeja un meistarība nevar neiedvesmot: nav brīnums, ka Feidmana dzīvesbiedre dzejniece un gleznotāja Ora Beta Šaima 58 gadu vecumā arī sāka komponēt! Viņas skaņdarbs In the Self/Sevī klarnetei un stīgām (iesaistoties arī Mustonenam – tautas vijolniekam!) ieviesa veselīga dzīvesprieka devu, kas sekoja vakara liriskajam centram – Gustava Mālera 5. simfonijas apgarotajai mīlestības vēstulei Adagietto – silta lirisma kvintesencei Andresa Mustonena, LSO stīgu un arfas lasījumā.
Betija Olivero ir veiksmīga vidējās paaudzes komponiste spēku pilnbriedā. Abas koncertā dzirdētās lūgšanas – gan meditatīvā Lo Ira Ra jeb Ļauna nebīšos (2014), kas līdzīgi paisumam un bēgumam pamazām tuvinājās un attālinājās kora Latvija un instrumentāla kameransambļa sniegumā, gan noskaņās un kolorītā krāšņi daudzveidīgā Bakashot (1996) korim, klarnetei un orķestrim – apliecināja dziļu kultūrizpētes darbu un izkoptu, radošu kompozīcijas tehniku. Savukārt koris – elastību sev jaunā mūzikas teritorijā.