Bastīlijas operā Parīzē tapis radikāls un provokatīvs Džakomo Pučīni pasakas lasījums. Prominentais vācu režisors Klauss Gūts Bohēmā turpina Alvja Hermaņa tepat Parīzē iestudētajā Hektora Berlioza Fausta pazudināšanā iesākto kosmosa un citu planētu iekarošanas tēmu.
Bohēmas jauniestudējuma darbība notiek nākotnē – aptuveni pēc simt gadiem, XXI gadsimta beigās. Dzejnieks Rūdolfs un viņa blice – gleznotājs Marsels, mūziķis Šonārs un filosofs Kolēns – ir kosmonauti. Planēta Zeme vairs neeksistē vai arī drīz beigs eksistēt. Bohēmas kosmosa kuģis cieš katastrofā kaut kur citā galaktikā. Mēs iepazīstam operas varoņus viņu misijas 126. dienā, kad apstājas lidaparāta dzinēji. Rūdolfs un draugi cenšas uzjautrināt cits citu, gremdējas jaunības atmiņās un izspēlē jautras ainiņas.
Atmiņas par nākotni
Izrāde ieturēta retrofutūrisma stilistikā. Daudz kas no tā, kas ir saistīts ar kosmosu, drīzāk asociējas nevis ar progresu, futuroloģiju un satraucošiem nākotnes scenārijiem, bet nostalģiju un romantiku. Bohēmas jauniestudējumu caurstrāvo šis kosmiski nostalģiskais gars, kuru inteliģentais, gudrais režisors Klauss Gūts un izrādē iesaistītie mākslinieki notver precīzi un smalki. Viss, kas notiek šajā Bohēmā, ir Rūdolfa pirmsnāves delīrijs. Uzvedumā ir ieviesti elektroniskās mūzikas iestarpinājumi (skan pašā sākumā un starp cēlieniem), un mēs dzirdam pastiprinātu Rūdolfa elpu.
Mimī ir viešņa no pagātnes. Viņa negaidīti ierodas kosmosa kuģī ar sveci rokās – tik aizkustinoši! Meitene spilgti sarkanā kleitā kustas palēninājumā kā noguris tauriņš, kas sitas pret Rūdolfa skafandru. Viņa nav koķeta, mirstoša izšuvēja, bet mirāža, ko redz Rūdolfs. Mimī ir viņa fantāzijas auglis, viņa atmiņu skaistākā epizode. Gaisa kuģis veic piespiedu nolaišanos uz kādas neapdzīvotas planētas, varoņu dienas ir skaitītas. Sniedziņa vietā – kosmiskie putekļi. Elpojiet dziļi – tāpat drīz mirsiet! Mimī kā apburtā princese pārvietojas starp krāteriem, nolūzušām antenām un kosmonautu atliekām, misijas dalībnieki Šonārs un Kolēns cīņu par dzīvību jau ir zaudējuši.
Planēta Melanholija
Pučīni kosmosa odiseja ir pārliecinoša, pateicoties venecuēliešu diriģentam Gustavo Dudamelam. Viņa vadībā Bohēma skan nevis saldeni, bet smeldzīgi. Gustavo Dudamels un Klauss Gūts ir misijas kapteiņi – kopā ar viņiem lidojam uz planētu Melanholiju, kuru mums atklāja Larss fon Trīrs. Izrādē ir daudz trauslu emocionālu pavedienu, kuri ir sajūtami, ja opera tiek atbrīvota no banalitātēm, pirmām kārtām – vizuālajām.
Gustavo Dudamels demonstrē visaugstāko muzikālo lidojumu, solistu ansamblis ir nevainojams. Mimī lomu atveido bulgāru soprāns Soņa Jončeva – viņa pati par sevi ir dziedātāja kosmoss, Soņas Jončevas balss ir izrādes briljants. Tā ir viena no greznākajām balsīm, kuru pašlaik var dzirdēt uz operas skatuves. Tā atsauc atmiņā XX gadsimta dižāko dīvu vokālo spozmi un emocionālo intensitāti. Rūdolfu tēlo jaunais brazīliešu tenors Atalla Ajans – vārds, kuru der iegaumēt. Viņš izjusti dzied un lieliski izskatās skafandrā.
Šajā izrāžu ciklā galvenajās lomās iejutīsies arī austrāliešu soprāns Nikola Kāra un franču tenors Benžamēns Bernheims. Bohēma Bastīlijas operas repertuārā būs līdz 31. decembrim.
Mansards ir slēgts
Veidojot izrādi, režisors Klauss Gūts smēlies iedvesmu Anrī Miržē romānā Ainas no bohēmas dzīves, kas ir operas libreta pamatā. Grāmatas noslēgumā varoņi satiekas vecumdienās, viņi vairs nav bohēmisti, bet buržuāzijas pārstāvji – sirmgalvji atceras savas dzīves gaitu un jaunības trakulību Parīzē. Tā režisoram radusies ideja iestudēt Bohēmu kā atmiņas panorāmu – tuvojoties nāvei, varoņi izjūt skābekļa trūkumu, piedzīvo halucinācijas un dodas zudušā laika meklējumu, jaunības emociju labirintā. Pie viņiem atgriežas tēli no pagātnes. Nav grūti uzminēt, ka izrādes idejisko uzbūvi ietekmējusi viena no Klausa Gūta iecienītākajām grāmatām – Staņislava Lema zinātniskās fantastikas romāns Solāris – un Andreja Tarkovska filma.
Spēles ar Bohēmu ir bīstamas. Lielākajos operteātros pasaulē Pučīni opera visai ģimenei ir neaizskarama vērtība, pēdējais tradīciju bastions – sniedziņš, mansardi, Ziemassvētku vakars Latīņu kvartālā, kafejnīca Momus, mīla un nāve XIX gadsimta 30. gadu Parīzē. Bohēma ir Parīzes klasika, Parīzes vizītkarte – šī nav franču opera, taču šī ir populārākā opera, kuras darbība notiek Parīzē, tāpēc frančiem ir visas tiesības uzskatīt Bohēmu par savējo. Tāpat arī režisoriem ir tiesības paplašināt interpretācijas rāmjus un atteikties no klišejām.
Ūjināšanas postlūdija
Klauss Gūts sper apzinātu soli – izaicināt viskonservatīvāk noskaņoto publiku. Režisors zināja, ka reakcija pirmizrādē būs negatīva. Tāpat kā pirms diviem gadiem, kad Bastīlijas operā notika Alvja Hermaņa iestudētās Fausta pazudināšanas pirmizrāde, neapmierināti skatītāji (pārsvarā partera pēdējās rindās un balkonos) nikni svilpa, skaļi smējās un kaut ko histēriski kliedza izrādes vidū. Beigās Klauss Gūts un viņa komandas biedri tika sagaidīti ar "bū!", turpretim dziedātājiem tika veltītas vētrainas ovācijas. Lai paustu pozīciju un aizstāvētu savu mākslas darbu, Klauss Gūts vēlreiz atgriezās uz skatuves, lai vienatnē stātos aci pret aci ar teātra publiku un pilnībā izbaudītu ūjināšanas postlūdiju. Tas bija drosmīgs žests, un daļa publikas bija režisora pusē.
"Dažus kaitina, ka esam attālinājušies no teksta, taču patiesībā esam tam tuvāk nekā jebkad agrāk. Mēs uzdodam eksistenciālus jautājumus par bailēm, izsalkumu, vientulību," norāda Klauss Gūts. Viņš seko līdzi partitūrai, taču nevis ilustrē libretu, bet iedzīvina uz skatuves tēlus, kurus viņa apziņā radījusi mūzika. Režisors cer, ka tādējādi klausītāji var no jauna atklāt Bohēmas skanējumu. "Pienācis laiks konfrontēt šo darbu ar citu vizuālo pasauli," viņš piebilst. "Opera ir emocionāls mākslas veids, un skatītāju reakcija to apliecina."
Klauss Gūts Bohēmā brīvi spēlējas ar estētiku. Traģiskajā Solāris pasaulē iebrūk groteska, komēdija un pantomīma – ierodas bērnu, žonglieru, akrobātu un klaunu procesija. No nekurienes iznirst Mizete (krievu soprāns Aīda Garifuļina) un sāk kārtot attiecības ar Marselu (poļu baritons Arturs Ručiņskis). Neapdzīvotā planēta pārvēršas par kosmiskā kabarē skatuvi ar piepūšamām lellēm, mirdzošu priekškaru un jautriem Ziemassvētku rotājumiem. Izrāde satriec ar grandiozu noformējumu (scenogrāfs Etjēns Pliss, kostīmu māksliniece Eva Desekere, gaismu mākslinieks Fabriss Kebūrs). Taču, kad dosieties prom no Bohēmas planētas, jūsu atmiņā visspilgtāk iespiedīsies nevis galvu reibinošie gaisa kuģa interjeri un kosmosa skati, bet Soņas Jončevas dievišķā balss. Pučīni būtu laimīgs.
Bohēma
Diriģenti Gustavo Dudamels un Manuels Lopess-Gomess,
režisors Klauss Gūts
Parīzes Bastīlijas operā līdz 31. decembrim
Apnikusi
reptilis