Vecās labās melnās vinila plates atkal kļuvušas populāras, un daudzās mājās atkal griežas to atskaņotāji. Tagad, Raiņa un Aspazijas gadā, ir vērts parakņāties pa vecajām platēm, kas saglabājušās kopš Padomju Savienības laikiem, jo abi dzejnieki, it īpaši Rainis, tika godā celti arī toreiz un Rīgas Skaņuplašu fabrikā tika izgatavotas daudzas plates, kurās ieskaņotas gan dziesmas, gan dzejas lasījumi un lugu iestudējumi izcilu, šodien jau vairs tikai fotogrāfijās, kino un dažos ierakstos sastopamu aktieru un mūziķu izpildījumā.
Daļa no šiem skaņu ierakstiem nav un, iespējams, arī netiks izdoti no jauna, tāpēc tagad, tieši Raiņa un Aspazijas gadā, uz abu latviešu literatūras dižgaru plānotā popularitātes viļņa būtu lietderīgi šos ierakstus restaurēt un digitalizēt, tādējādi padarot tos pieejamus plašākam klausītāju un interesentu lokam. Protams, kopš tiem laikiem ir tapuši un joprojām top jauni ieraksti ar dziesmām, kuru pamatā ir Raiņa un Aspazijas dzeja un kuri vairāk sasaucas ar mūsdienām, jo tajos iesaistīti vairāk vai mazāk patlaban populāri mākslinieki, kuru vārdi mūsdienu cilvēkus uzreiz uzrunā. Tomēr arī tādu izcilu mākslinieku kā Jānis Zābers, Kārlis Sebris, Vera Singajevska, Hermanis Brauns, Alma Ābele u. c. atstāto mantojumu nedrīkst aizmirst.
Pa kādām pāris dziesmām ar Raiņa un Aspazijas vārdiem sastopamas komponistu brāļu Mediņu mūzikas albumā (kartona kaste, piecas 12'' plates), operdziedātāju Jāņa Zābera un Annas Ludiņas soloalbumos, Teodora Reitera kora platē, kā arī atmodas laika vinila izdevumos Dziesma brīvai Latvijai, Mana dziesma, Mūzika bērnudārzā, bet šoreiz detalizētāk apskatīsim plates, kurās Rainis ir pāri visam.
Pūt, vējiņi!. Imants Kalniņš. Fragmenti no mūzikas Rīgas kinostudijas mākslas filmai pēc Tautas dzejnieka Raiņa lugas motīviem. Melodija, 1974.
Skaņas celiņš Gunāra Pieša kinofilmai savulaik izdots mazajā platītē ar skaistu Baibas un Ulda lomu atveidotāju – Esmeraldas Ermales un Ģirta Jakovļeva – bildi uz vāka. Zanes dziesmu maltuvē ("Attek zaļa līdaciņa, norauj manu vainadziņu…") un Zanes iznākšanu izpilda Astrīda Kairiša un Alsungas sievu vokālais ansamblis; visizcilākie šeit ir instrumentālie skaņdarbi ģitārai ar orķestri, kuru ieraksts skanējis arī filmas uzņemšanas laukumā, un varoņu, kā arī kameras kustības, pēcāk arī uzņemtā materiāla montāža pieskaņota mūzikai un tās ritmam. Filma godalgota kā labākā klasikas ekranizācija un Imants Kalniņš – kā labākais filmas mūzikas autors 7. Savienības kinofestivālā Baku, tā bija populāra un bieži vien tika rādīta arī Maskavas Centrālajā televīzijā, dublēta krieviski, un tādējādi iepazīstināja ar Raiņa daiļradi miljoniem cilvēku aiz Latvijas robežām.
Pūt, vējiņi!. Tautas dziesma V cēlienos J. Raiņa Valsts akadēmiskā Dailes teātra mākslinieku izpildījumā. Režisore F. Ertnere. Komponists Ind. Kalniņš. Melodija, 1969.
Lugu Pūt, vējiņi! Rainis esot uzrakstījis 1913. gadā Kastanjolā kā ātru pasūtījuma darbu, lai nopelnītu un turpinātu strādāt pie Jāzepa un viņa brāļiem, tomēr visvairāk iestudējumu piedzīvojusi tieši luga Pūt, vējiņi!. Šis ir episks darbs un latviešu teātra mākslas vēstures dokuments – lugas sešdesmito gadu (precīzs gads nav minēts) iestudējuma audioieraksts, kurā piedalās Kārlis Valdmanis (Uldis), Rasma Roga (Barba), Milda Klētniece (Zane), Alma Ābele (Māte), Hermanis Vazdiks (Didzis) un citi nu jau mūžībā aizgājuši aktieri. Ieraksts skan četru desmit collu vinila plašu komplektā, kas iesaiņots greznā kartona kārbā ar scenogrāfa Ģirta Vilka veidoto bukletu, kurā aplūkojamas fotogrāfijas ar lomu atveidotājiem.
Alfrēds Kalniņš. Dziesmas. Jānis Zābers – tenors. Hermanis Brauns – klavieres. Melodija, 1970.
Pirmās latviešu operas Baņuta autora komponista, ērģelnieka un diriģenta Alfrēda Kalniņa (1879–1951) dziesmas ar Raiņa vārdiem tenora Jāņa Zābera un pianista Hermaņa Brauna izpildījumā iespiestas vidējā jeb desmit collu platē, kas sen kļuvusi par retumu, jo izdota necili noformētā, acīs nekrītošā vāciņā, un, visticamāk, tās eksemplāri likvidēti līdz ar kolekciju īpašnieku aiziešanu no šīs pasaules un mantinieku vēlmi atbrīvot telpas turpmākās desmitgades kulta priekšmetiem, kurus savukārt izmetīs, sākoties nākamajai. Nevienam, protams, neienāca prātā, ka pie platēm cilvēki atgriezīsies, nemaz jau nerunājot par tām, kurās skan akadēmiskā mūzika, jo tās samērā mazā pieprasījuma dēļ bija krietni lētākas nekā estrādes mūzikas (tā tolaik sauca popmūziku) plates. Jāņa Zābera ausis burtiski paijājošais vokāls īpaši izceļ Raiņa dzejas vismaigākās puses.
Šīs dziesmas atrodamas izdevniecības Upe TT CD Jānis Zābers. Kamermūzika.
Pasakas. Melodija, 1961., 1972., 1980.
Mazajā platītē, kas izdota atkārtoti vairākās desmitgadēs, skan dzejoļi no Raiņa cikla Manu lellīti sauc Lolīte Veras Singajevskas sniegumā. Tāpat kā Klāra Rumjanova (1929–2004) Krievijā, Singajevska Latvijā bija aktrise, kura prata atdarināt bērnu un dzīvnieku balsis un skaņu ierakstos to darīja visai bieži. Pat puikas Jāņa Streiča filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks runā viņas balsī, jo iedzīt puišeļus ierunāt tekstu Rīgas kinostudijas ieskaņošanas telpā gan jau bija grūtāk nekā palūgt to izdarīt profesionālai aktrisei. Šie dzejolīši, kaut Singajevskas tēlotā bērnišķība bieži ir visai eksaltēta, iedarbojušies uz bērniem kā nomierinošs līdzeklis pirms miega, un ne velti šīs platītes otrajā pusē ir kādreizējā bērnu vakara radiopasaciņu vīra Harija Misiņa lasītās pasakas.
Rainis. 1865–1965. Melodija, 1965.
Dzejnieka simt gadu jubilejā tika izdots triju mazo platīšu komplekts. Vienā skan Arvīda Žilinska 1958. gadā pēc Raiņa lugas Zelta zirgs sarakstītās operas Zelta zirgs fragmenti, kuros dzirdamas izcilo operas meistaru Jāņa Zābera (Antiņš) un Pētera Grāveļa (Baltais tēvs) balsis. «Opera Zelta zirgs veltīta jaunatnei!» teikts A. Darkevica padomju propagandas stilā ieturētās ieraksta anotācijas nobeigumā. Otrajā platītē skan dzeja Jāņa Kubiļa, Almas Ābeles un Mirdzas Šmithenes sniegumā.
Visvērtīgākā šajā komplektā šķiet trešā plate, kurā Raiņa dzeju lasa Kārlis Sebris. Viņa izteiksmīgajā basā Raiņa tā sauktie satīriskie jeb sociāli ironiskie dzejoļi skan izcili! Dzejolis Jaunā pilsoņa karjera skan kā veltījums arī mūsdienu centīgajiem jauniešiem: "Labākie gadi – tik raizes un ķildas/ Sirds ar žulti un vērmelēm pildās / (..) /Apspied jūtas, apspied prātu/ Lai tik sev stāvokli nodibinātu/ Puse no dzīves turp aizgāja/ Ko viņa vietā tev atnesa?/ Tukšums kā slaucīta baznīca."
Baltās dziesmas. R. Pauls, Rainis, Melodija, 1983.
Mazā platīte ar dziesmiņām, kuras ar Raiņa dzejoļiem sarakstījis Raimonds Pauls, bērnu ansambļa Dzeguzīte tā laika sastāva un komponista vadītā Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestra izpildījumā. Pat ja šī plate gadās diezgan sliktā stāvoklī, ka saklausīt visus vārdus ir pagrūti, it īpaši vēju skaitīšanas penteres "vienaliņa, otraliņa, teraudiņa sapatiņa, vīgaļa vagaļa, decku, kuko deinikdesmit" un "viebīl, dībil, trigum, tragum, sastik, mastik, šķebero, vebero, tilabtip" dziesmā Visi vēji, melodijas tik un tā ir sadzirdamas, bet vārdus var piemeklēt drukātajos izdevumos vai tīmeklī, lai dziedātu tās arī šodien, jo melodijas ir tik brīnišķīgas, ka tās spētu aizkustināt jebkuras desmitgades bērnus.
Alma Ābele. Rainis. Melodija, 1981.
Latviešu aktrisei Almai Ābelei (1907–1984) jau pirmie soļi teātra mākslā saistījušies ar Raini. Viņas debija Jelgavas Latviešu teātrī bijusi Laimdotas loma Raiņa lugas Uguns un nakts iestudējumā tieši 1929. – Raiņa miršanas – gadā. Turpmāk viņa piedalījusies vairāku iepriekšminēto skaņuplašu ierakstos, bet šis ir viņas soloalbums – dzejas un aforismu kompozīcija, ko var klausīties un klausīties neskaitāmas reizes pēc kārtas. "Kad tev daudz spēka, tu mīlēsi cilvēkus/ Kad tev daudz prāta, tu nicināsi cilvēkus…" – skan reizē patiesi un baisi, dzirdot elpas ievilkšanu pēc katra citāta un aktrises intonāciju maiņas viena pantiņa ietvaros, kurā mīlestību nomaina nicinājums. Nedēļas nogale atpūtniekiem pārvērstos par neaizmirstamu piedzīvojumu, ja kāds vinilplašu dīdžejs iemiksētu fragmentus no šiem lasījumiem kluba deju programmā.