Krājumā Dziesmu vītols atrodami 46 kanoni, 74 kora dziesmas ar dzejas tekstu un 53 latviešu tautasdziesmas koriem. Un, jā, arī Gaismas pils, kuru komponējis Baumaņu Kārlis.
Krājumu bija iecerēts publicēt 1879. gadā, tomēr rokraksts tā arī palika plauktā. Nav arī nekādu dokumentāru ziņu par neizdošanas iemesliem. Ar ilggadējā skolotāja, diriģenta, latviešu mūzikas entuziasta Jāņa Erenštreita gādību Dziesmu vītols ir nācis klajā mūsdienu veidolā, balstoties uz manuskriptu un saglabājot literārā teksta oriģinālrakstību. Kultūrvēsturiski nozīmīgo krājumu izdevusi Musica Baltica.
Labi iestaigāts ceļš
Jānis Erenštreits mūsu mūzikas vēsturisko personību pētīšanai pievērsies 77 gadu vecumā, uzrakstot skolotāja, tautas dziesmu vācēja un apdarinātāja, latviešu kora mūzikas pamatlicēja un profesionālās mūzikas aizsācēja Jāņa Cimzes dzīvei un darbam veltīto monogrāfiju Kroņu pinējs (Upe Tuviem un tāliem, 2017). Dziesmu vītols ir tam turpinājums. "Kad biju uzrakstījis monogrāfiju, Valkas mērs aicināja turpināt darbu, uzrakstot arī par Cimzes vadītā Vidzemes skolotāju semināra ievērojamākajiem audzēkņiem. Tā tapa grāmatas Kroņu pinējs paplašinātā, šogad izdotā versija, kurā klāt nākušas divas jaunas daļas. Viens no Cimzes audzēkņiem bija Baumaņu Kārlis. Rokoties pa tā laika avīzēm, izlasīju arī par Dziesmu vītolu. Es par to jau biju dzirdējis, un tad jau arī starp rindām var daudz izlasīt," stāsta Jānis Erenštreits. Viņš jau bija labi iestaigājis ceļu uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un īpaši papētījis periodikas rakstus Jāņa Misiņa bibliotēkas nodaļā, uzgājis uz pēdām Dziesmu vītolam. Ilggadējā Jāņa Misiņa bibliotēkas speciāliste Velga Kince savukārt izpētījusi visu par dziesmu tekstu autoriem.
Izrādās, jau pēc pirmajiem Dziesmu svētkiem sasauktajā skolotāju kongresā runāts, ka nepieciešams dziesmu krājums, kas noderētu skolām un biedrībām, kurās darbojās kori. Auseklis, kurš bija palicis bez darba, vērsies pie Baumaņu Kārļa, kurš bija labi situēts pedagogs Pēterburgā. Baumaņu Kārlis parūpējās par Ausekli, un tā sākās viņu sadarbība. Baumaņu Kārlis Dziesmu vītolu 1877. gada ziedonī atdevis Rīgas Latviešu biedrībai. Bija iecerēts to izdot un ienākumus ziedot latvju studentu stipendijām. Latvijas neatkarības gadu sākumā prese ziņojusi, ka Pirmā pasaules kara laikā manuskripts gājis bojā. Taču vēlāk, mēnesi pirms Baumaņu Kārļa simtgades, bibliogrāfs Jānis Misiņš negaidīti pavēstījis, ka krājums "par laimi ir izglābies un atrodas kā Latviešu biedrības īpašums tās ziņā" (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1935. nr. 4). Iespējams, pēc asās 1874. gada polemikas starp Cimzes un Jurjāna piekritējiem Jāzeps Vītols un Andrejs Jurjāns krājumu mīļā miera labad atstājuši plauktā... Dziesmu Dievs, svētī Latviju! Jāzeps Vītols gan nosaucis par mirdzošu rasas pilienu un aktīvi iestājies, lai tā kļūtu par neatkarīgās Latvijas himnu.
Liels pārdzīvojums
"Rokraksts 144 gadus nostāvējis dažādu bibliotēku plauktos. Nākamgad tam būs 145 gadu jubileja. Manuskripts bija ļoti glīti iesaiņots lielos, skaistos vākos un sasiets ar parastu aukliņu. Kad sēju to vaļā un paņēmu rokā paša Baumaņu Kārļa rakstīto, bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums," stāsta Jānis Erenštreits. Rokraksts joprojām ir pieejams visiem, taču tajā ielūkojušies tikai daži. No dokumentētajiem lasītāju vārdiem Jānis Erenštreits atpazinis tikai mūzikas vēsturnieku Arnoldu Klotiņu.
Krājuma sākumā ir kanoni. Arī ar visai dīvainiem tekstiem, jo Baumaņu Kārlis bijis "fiksais puika" – kas uz mēles, tas uz papīra. Seko trīsbalsīgas dziesmas, kā arī četrbalsīgas dziesmas viendabīgiem koriem un dziesmas jauktiem koriem. Erenštreits atzīstas, ka īpašu ziņkāri iesvēlusi Baumaņu Kārļa un Ausekļa dziesma Gaismas pils. Diriģents Kaspars Ādamsons, kurš daļu no krājuma dziesmām iestudēs un ierakstīs CD, iedevis tās savam tēvam, diriģentam Ārijam Šķepastam, kurš ar Zemessargu kori pāris dziesmu atskaņojis koncertā Viļķenes baznīcā jau šajā vasarā.