Mirušo balets vulkāna Etnas pakājē tehnomūzikas ritmos. Darbība risinās saplēstā plastmasas maisā. Kas tas tāds?! Šis ir viens no 2017.–2018. gada sezonas spilgtākajiem notikumiem Bavārijas Valsts operā Minhenē – Džuzepes Verdi operas Sicīliešu vakarēdiens jauniestudējums, kuru veidojuši izraēliešu diriģents Omers Meirs Velbers un vācu režisors Antu Romero Nunešs. Sicīliešu vakarēdiena pirmizrāde notika martā, šis uzvedums atgriezīsies uz skatuves 26. un 29. jūlijā, kā arī novembrī.
Šī ir itāļu komponista opera franču valodā. Tā tapusi 1855. gadā pēc Parīzes operas pasūtījuma un atbilst visām grand opera prasībām. Mūsdienās Sicīliešu vakarēdiens tiek iestudēts retāk nekā citi Verdi darbi. Opera stāsta par dramatiskiem XIII gadsimta vēstures notikumiem – sicīliešu neatkarības cīņu pret franču okupantiem. Galvenās lomas jauniestudējumā Minhenē atveido izcili solisti – amerikāņu tenors Braiens Imels (Arigo jeb Anrī), amerikāņu soprāns Reičela Vilisa-Serensena (Elēna) un Urugvajas basbaritons Ervīns Šrots (Pročida).
Izrādē ir daudz pārsteigumu. "Mēs esam Minhenē 2018. gadā, un operā ir jābūt izklaides brīdim, kā tas bija Verdi laikā," saka Sicīliešu vakarēdiena diriģents Omers Meirs Velbers. "XIX gadsimta vidū Parīzē baleta ainas laikā skatītāji varēja ēst un dzert. Mums arī ir nepieciešama ballīte, bet kāda? Sākotnēji domājām par džeza vai tango integrēšanu izrādē, pēc tam izšķīrāmies par labu tehnomūzikai," piebilst diriģents. Sicīliešu vakarēdiena baleta ainā skan brāļu Nika un Klemensa Prokopu speciāli šai izrādei komponētā mūzika elektronikai un orķestrim. Uz skatuves uzstājas laikmetīgās dejas trupas Sol Dance Company dejotāji.
Sicīliešu vakarēdiens ir 34 gadus vecā režisora Antu Romero Nuneša otrais darbs Bavārijas Valsts operā, pirmais bija Džoakīno Rosīni Vilhelma Tella iestudējums 2014. gadā. Viņš ir viens no slavenākajiem un veiksmīgākajiem jaunās paaudzes vācu režisoriem, kurš pārsvarā strādā drāmas teātrī (Berliner Ensemble un Maksima Gorkija teātris Berlīnē, teātris Thalia Hamburgā, Diseldorfas teātris, Cīrihes teātris, Vīnes Burgteātris u. c.).
Pēc Sicīliešu vakarēdiena pirmizrādes Minhenē Antu Romero Nunešs atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kādas bija jūsu pirmās idejas, kad sākāt klausīties Sicīliešu vakarēdiena mūziku?
Es sapratu, ka ir diezgan grūti runāt par to, ko neesmu piedzīvojis, piemēram, okupāciju, kas ir viena no šīs operas tēmām. Taču mani vecāki par to labi zina, viņi zina, kas ir diktatūra. Mana māte ir no Čīles, tēvs – no Portugāles. Šī izrāde ir mana fantāzija par to, ko nozīmē būt okupētiem. Māte man stāstīja, ka okupācijas apstākļos cilvēki dzīvo tikai uz pusi, jo viņi var darīt tikai pusi no tā, kas ļauts cilvēkiem brīvā pasaulē. Tieši šādai dzīvei ir lemti operas personāži.
Iestudējumā izmantojam maza zēna tēlu – sākotnēji man šķita, ka tas varētu būt operas galvenais varonis Anrī bērnībā, taču pēc tam šis tēls kļuva par kaut ko citu. Tas ir bērns, kurš slīkst jūrā, bet viņam izdodas sasniegt salas krastu, kurā valda tukšums. Viņš ir vienatnē ar savām traumām. Zēns satiek spoku, un viņi cenšas viens ar otru tikt galā. Zēns redz šo mistisko būtni – sicīliešu dumpinieku līderi Pročidu zelta kostīmā – un tic, ka tas varētu būt glābējs. Skatuve piepildās ar ikoniskiem tēliem. Mums ir Dievs no Vecās Derības – tas ir grāfs Monfors. Mums ir izvarota māte, kuru iemieso Jaunavas Marijas dzīvā statuja. Viņa ir jaunava, kuru izvarojis Dievs. Tie visi ir tēli, kas dzimst mirstoša cilvēka fantāzijā. Tieši tā es iedomājos šīs operas varoņus – viņi ir gandrīz miruši un izmisīgi cenšas atrast iemeslu, lai dzīvotu.
Ne frančiem, ne sicīliešiem šajā stāstā nav iemeslu, lai dzīvotu. Arī franču karavīri, kuri apspiež sicīliešus, ir nomocīti un noguruši. Viņi tikai izvaro sievietes un nedara neko citu. Viņi neceļ neko jaunu. Iestudējumā es centos attīstīt šīs idejas, atceroties, ka tās ir fantāzijas, jo tas ļauj izpausties daudz ekspresīvāk.
Operai ir nepieciešama ekspresija, izteiksmīgums. Šī ir spēcīga, skaļa mūzika – tas ir Verdi, tas ir darbs, kas ieturēts franču grand opera tradīcijās, tam nepiestāv kino estētika, askētisms un savaldīgums. Šādā darbā ir jābūt ekspresīvam. Jūs varat iestudēt Verdi Makbetu vienā slēgtā telpā, kurā ir daži cilvēki un nav izteiksmīgu vizuālo tēlu, taču Sicīliešu vakarēdiens, kas ir grand opera, pieprasa izteiksmīgumu un ārkārtīgi iedarbīgu vizuālo valodu.
Kā rodas tēli un simboli, kurus redzam uz skatuves?
Tie visi top darba procesā, es to apspriežu ar savu scenogrāfu. Taču mēs nekad nezinām, vai šīs idejas izdosies īstenot, kamēr neesam sākuši mēģinājumus uz skatuves. Tikai uz skatuves var ieraudzīt, kas darbojas, kas – ne. Mēs nezinājām, vai uz lielās skatuves pietiekami iespaidīgi izskatīsies milzīgs saplēsts melns atkritumu maiss. Tas ir plastmasas maiss! Man patīk šī ideja. Lieliski.
Ko simbolizē šis maiss?
Tas var simbolizēt jūsu murgu tumšos viļņus un atkritumus, ko redzam jūras krastā. Mēs iedomājamies Sicīliju kā vietu ar skaistu panorāmu, brīnišķīgu dabu un kalnu ainavām. Nē! Kad Pročida atgriežas dzimtenē, viņš redz, ka viss ir iznīcināts, zeme ir sadegusi, – tas ir tāpat kā atgriezties Alepo. Uzbūvēt uz skatuves "mūžīgo pilsētu" būtu pārāk vienkārši, taču mēs izvēlējāmies izmantot plastmasu. Kara apstākļos tā ir visapkārt. Izrādēs man patīk izmantot reālus materiālus, kuri neizliekas par kaut ko citu.
Kad iestudējat operu, strādājat tāpat kā drāmas teātrī? Vai tomēr ir citi paņēmieni?
Paņēmieni ir citi, taču es cenšos satuvināt operu ar teātri. Mums ir izcili dziedātāji, es pat teiktu – labākie pasaulē, par viņiem jūsmo visā pasaulē, taču cilvēki bieži aizmirst, ka arī dziedātājiem operā ir jātēlo. Kad viņi uznāk uz skatuves divu tūkstošu skatītāju priekšā, viņiem ir jābūt arī aktieriem, jāatrod veids, kā pārliecinoši tēlot. Diemžēl dziedātājiem neviens to nemāca. Katrs dara, ko spēj. Apzinos, ka viņiem ir sarežģīts darbs, taču esmu laimīgs, ka visi solisti, kuri dzied Sicīliešu vakarēdienā, uztvēra mani nopietni un izrādīja patiesu interesi par aktierspēli.
Kā jūs spējat padarīt dziedātāju par aktieri? Kāda ir jūsu metode?
Mēģinājumos man nav jāsaka pārāk daudz, solisti paši ir gudri. Mēs padziļināti strādājam, kad notiek mēģinājumi klavieru pavadījumā. Mēs pievēršam lielu uzmanību tekstam, analizējam frāzes. Nedaudz vēlāk mums pievienojas diriģents, un varam ieviest dažas korekcijas. Man gribas, lai dziedātāji saprastu, par ko viņi dzied, par ko ir operas stāsts.
Mums ir ļoti internacionāla komanda – solisti no ASV, Rumānijas, Ukrainas, Lielbritānijas, Vācijas, Ķīnas, Urugvajas un citām valstīm. Sicīliešu vakarēdienā viņu varoņi savā starpā sarunājas franču valodā. Ja viņi labi saprot, par ko runā, viņi var tēlot daudz pārliecinošāk. Tā es redzu savu lomu. Mans uzdevums nav parādīt viņiem vietu, kur stāvēt uz skatuves, lai tas izskatītos skaisti. Tas mani neuztrauc. Man ir vienalga. Es neko nezinu par estētiku. Man ir cilvēki, kuri par to atbild, – scenogrāfs, kostīmu māksliniece un citi. Es tikai atbildu par saturu.
Režisors ir ideju ģenerators. Operā pirmajā vietā tomēr ir mūzika, dziedātāji un diriģents. Man ir prieks strādāt ar tādu diriģentu kā Omers Meirs Velbers, jo viņš ir ļoti ieinteresēts tajā, kā solisti uz skatuves ne tikai dziedās, bet arī spēlēs viņa vadībā. Viņš saprot galveno: tas, ko redzat uz operteātra skatuves, atver jūsu ausis mūzikai, palīdz daudz labāk uztvert muzikālo materiālu.
Šajā izrādē esam radījuši drūmu pasauli, un arī Verdi mūzikā ir jūtama tumsa. Mēs esam vulkāna Etnas pakājē. Šeit viss ir melns. Laika apstākļi ir slikti. Šajā sabiedrībā joprojām ir spēcīga folkloras ietekme, taču folklora šeit kļūst par sava veida perversiju… Parasti daudzi vēlas aiziet uz operu, jo tur viss ir tik skaisti un dziedāšana ir tik skaista. Nē, operas Sicīliešu vakarēdiens tēmas nav skaistas. Tas ir pats Džuzepe Verdi, kurš mums atklāj: viss ir sarežģīti un sāpīgi. Protams, mūsu izcilie mākslinieki dzied brīnišķīgi un arī šo mūziku var raksturot kā skaistu. Bieži visu, kas ir saistīts ar operu, mēs automātiski uzskatām par skaistu un izsmalcinātu. Taču, ja jūs redzat satraucošus tēlus, jūs ieklausāties mūzikā pavisam citādi.
Izrādes Sicīliešu vakarēdiens programmiņas pirmo un pēdējo vāku rotā atslēgvārdi "agonija" un "mīlestība". Kāpēc?
Visu dzīvi esam agonijā. Mēs mirstam un ceram, ka mūs glābs mīlestība. Ceram, ka tā kaut ko mainīs mūsu dzīvē. Taču Verdi brīdina: mīlestība mūs neglābs. Pieņemt šo domu un samierināties ar to nav vienkārši.
Kas mūs glābs?!
Nekas. Mēs esam nolemti. Tas ir ceļš uz nekurieni. To zina visi, kuri jebkad ir zaudējuši sev tuvos cilvēkus. Mēs dzīvojam ar domu, ka mums palīdzēs mīlestība, cerība, ticība. Taču tam nav jēgas.
Kāda tad ir dzīves jēga?
Dzīvei nav jēgas. Mēs to labi redzam šajā izrādē. Var mēģināt dzīvot un varbūt jums paveiksies – dzīvē būs daži patīkami brīži. Taču tik un tā – patīkami brīži, kas bija pagātnē, nevar jums palīdzēt ne tagadnē, ne nākotnē. Piedodiet man šo muļķīgo salīdzinājumu: jūs varat pārgulēt ar simts sievietēm, bet tas nedarīs jūs laimīgu, ja šobrīd esat vientuļš. Saprotat? Lūk, tādas lietas.
Sicīliešu vakarēdiens
Bavārijas Valsts operā Minhenē 26., 29. jūlijā, 10., 13., 18., 20. novembrī
Tāpat kā
Par Verdi mūzikas