Pašai patīk dejot?
Jā, īpaši temperamentīgās – tango un salsu, ko apguvu kursos. Bet esmu mācījusies arī senās dejas. Studējot Cīrihē, bija jādejo alemandes, kurantes un žīgas. Tas ir ļoti sarežģīti, kā matemātika, jo, dejojot pa diviem, četriem vai sešiem, soļi mainās, jaunkundzēm iemācīšanās prasīja lielas pūles. Man ir spilgtā atmiņā, kā stundās Cīrihē horeogrāfi strīdējās ar mūsu profesoriem, cik ātri jāspēlē kurante, menuets vai sarabanda. Līdzās Johana Sebastiāna Baha Franču svītai, kurā ir senās dejas, izvēlējos arī Alverto Hinasteras Argentīniešu dejas un Dmitrija Šostakoviča Trīs fantastiskās dejas. Kaut arī sarakstītas 16 gadu vecumā, tās ir ļoti interesantas, iztēli rosinošas – te valša alūzija, te groteska.
Esmu arī aizrāvusies ar mūzikas dzīvi XIX gadsimta Rīgā. Šeit taču muzicēja Lists, Rubinšteins, Veņavskis, Sarasate, Berliozs, Klāra Šūmane, Ziloti un jauniņais Rahmaņinovs, kuru kritiķi apēduši bez sāls. Rīgā dzimušais, Leipcigā izstudējušais baltvācu komponists Nikolajs fon Vilms, kura mūziku pirmoreiz dzirdēju Viestura Kairiša izrādē Baltiešu gredzens Nacionālajā teātrī, man ir liels atklājums. Pats būdams pianists, Vilms daudz rakstījis klavierēm. Tā ir ļoti skaista mūzika – šūmaniska, brāmsiska, ļoti labi iederas salonā. Spēlēšu četrus viņa skaņdarbus. Latviskā nots būs emigrācijā Zviedrijā tapusī Jāņa Mediņa kompozīcija Ziedu svētki – viens no trim viņa Raiņa poēmai Ave sol veltītajiem darbiem.
Deja ir pieskāriens, kontakts, tieši tas, ko šobrīd nedrīkstam?
Dejai vajadzīgi vismaz divi, tā ir kopā būšana. Pašreizējās situācijas kontekstā atcerējos pianisti Jautrīti Putniņu, kurai padomju vara liedza koncertēt. Pārējie spēlēja, bet viņa nedrīkstēja. Cik tas ir šausmīgi, ja mūziķim nav iespēju koncertēt!
Kā ārkārtas situācija ietekmējusi tavu radošo ritmu?
Gadu iesāku ar koncertiem Ķīnā, bet tagad piemājas dārzā Mazsalacā stādu un sēju puķes, cukīni un dilles. Dārza darbi man ir jauna pasaule, bet ļoti patīk. Ļoti gaidu, kas izdīgs. Te ir ļoti skaisti un skanīgi: netālu Skaņais kalns, gan Eņģeļu, gan Velnu alas. Ar draugu varam turp izbraukt ar riteņiem. Rīgā neesmu bijusi vismaz trīs nedēļas. Tur valda nervozāks gars, arī tāpēc gribējās prom. Katru dienu vingrinos Mazsalacas kultūras namā, šurp jau ceļo viens pianīns.
Tieši 11. janvārī, kad paziņoja par jauno vīrusu Uhaņā, mums ar Kristīni Opolais bija koncerts Šanhajā. Pēc tam veselu mēnesi koncertēju Āfrikā: Zimbabvē, Zambijā, Dienvidāfrikā. Jau bija striktāki noteikumi, lidostās mērīja temperatūru. Laimējās, ka jau marta sākumā biju mājās. Ārkārtas situācijas dēļ martā un aprīlī ir atceltas ap divdesmit manu uzstāšanos. Tieši tajā nedēļā, kad visu apstādināja, bija paredzēs koncerts gan ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pūtējiem, gan solo ar orķestri Rīga, gan pilnībā izpārdotais vakars Dzintaru koncertzālē ar soprānu Marlēnu Keini un tenoru Mihailu Čuļpajevu. Pateicoties organizētājiem, tie ir pārcelti, nevis atcelti. Protams, nezinu, kāda būs koncertdzīve rudenī, jo koncertu būs ļoti daudz… Tikko saņēmu ziņu, ka uz oktobri pārcelts arī maijā Dzintaru koncertzālē paredzētais Belvederes konkurss, kam esmu atbildīgā koncertmeistare. Arī uzstāšanās Šveicē pārceltas uz tālāku laiku, un vēl nav zināms, kā būs ar jūlijā plānotajiem kamermūzikas koncertiem Vācijā un Spānijā ar Berlīnes filharmoniķu un Francijas Radio orķestra mūziķiem.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 20. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!