Mans ilgais mājupceļš. Intervija ar gruzīnu ģitāristu Zazu Miminošvili

Jau divdesmit gadu atgriežos mājās, - saka gruzīnu mūziķis, ģitārists Zaza Miminošvili, kurš jau teju tik ilgi dzīvo Vācijā, Štutgartē, kopā ar tautiešiem domubiedru trio The Shin (tulkojumā - "nākšana mājās"!) turpinot meklējumus kultūru krustpunktos. Domubiedrus viņš atradis arī Latvijā, kur The Shin muzicējis gan ar (Valta) Pūces etnogrāfisko orķestri, gan moldāvu viesiem. Nu sadarbībā ar Liepājas simfonisko orķestri top koncertuzvedums Neparastā izstāde. Tas vainagos pasaules mūzikas festivālu Porta 1. decembrī Rīgas Kongresu namā, piešķirot jaunu dzīvi pasaulslavenā gruzīnu komponista Gijas Kančeli kino un teātra mūzikai. Diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā iesaistīsies arī obojists Normunds Šnē, ģitārists Arnolds Kārklis un vokālā Zvaigžņu grupa (bijušais Cosmos), Ģirts Ozoliņš un Intars Busulis. The Shin būs redzams arī jaunā Latvijā veidotā dokumentālā filmā.
Kā iestaigājāt takas Latvijā?

Tas sākās kā noslēpumaina mīla. It kā nejauši te sākās mums ļoti svarīgi projekti. Viens no tiem pat balstījās uz neizprotamu, noslēpumainu saikni starp latviešu un gruzīnu mūziku un valodu: "Es arī!", kas gruzīnu valodā nozīmē: "Tas ir!". Tā nebija vienīgā sakritība, un visas bija tik mistiskas… Jūsu kultūra mums bija atklājums, jo, dzīvojot lielajā PSRS, viens par otru neko nezinājām.

Kāpēc koncertu saucat par izstādi?!

Tāpēc, ka tā būs lielu meistaru izstāde, mūzikas glezniecība! Tā saucās arī pazīstamā padomjlaiku (bet saturā - nepavisam ne padomiskā) režisora Eldara Šengelaja filma ar Gijas Kančeli ģeniālo mūziku. Mums šis nosaukums iepatikās. Klasiskā simfoniskā orķestra lielais, labais spēks būs apvienots ar džezu un etnisko mūziku no visas pasaules, jo to visu sevī apvieno Meistara mūzika. Tā saskaras ne tikai ar kādu vienu pasaules daļu, bet ar visām kā tilts, kas tās savieno. Šis nebūs tradicionāls simfoniskais koncerts, visiem būs jāmainās. Orķestrim jāiziet ārpus stingrajiem klasiskajiem rāmjiem un jāskan kā bigbendam, jāspēlē flamenko, indiešu rāga un vēl jādzied! Pēc uzbūves tā ir simfonija 11 daļās.

Jūsu simfonija par Kančeli mūziku?

Jauns lasījums, kuru iedvesmojušas Kančeli mūzikas pērles. Tās atradām viņa mazajā klavierdarbu grāmatiņā Songbook, kuras tematiskās idejas meistars pēcāk izmantojis simfonijās un citur. Krājumiņam pievērsušies jau vairāki mūziķi: vijolnieks Gidons Krēmers un bandoneonists Dino Saluci, latviešu Xylem trio, Raimonds Pauls... Mēs piedāvājam vienu no šīs mūzikas iespējamām dzīvēm. Tā ir kā nepabeigta saruna ar tēvu, kura vairs nav blakus, taču tu joprojām turpini par to domāt. Tā pēkšņi, negaidot ieraudzījām kaut ko sev ļoti dārgu. No sen neatvērtas lādītes tu izņem vecu pulksteni, atver, un sāk skanēt Kančeli tipiska melodija čelestai. Te pēkšņi tā apraujas, un tu iegrimsti kādās sev ļoti svarīgās atmiņās. Šo kompozīciju tā arī nosaucām: Vecais pulkstenis. Lasot Kančeli mūziku, ļāvu sev brīvību. Ļāvu mūzikai notikt.

Lauzīsiet tradīcijas?

Mēs cienām tradīciju, taču cenšos visam pieiet ar gruzīnu humoru.

Traģikomisms, pašironija un humors ir tipiski gruzīnu mentalitātei?

Tas ir mūsu raksturā. Īpaši spilgti tas redzams gruzīnu kino. Par visu sev būtisko gruzīns joko. Bet ne ar sarkasmu, bet ar smalku ironiju. Tie ir silti, sirsnīgi joki. Piemēram, kādā gruzīnu Gurijas reģiona tautasdziesmā ir šāds vēstījums: "Es steidzos atgriezties mājās. Es ļoti steidzos, taču redzu, ka mana dvēsele mani apsteidz. Es cenšos to apturēt, lai mēs pārrastos kopā. Pat mēģinu to piekukuļot, bet nekādi nevaru to aizkavēt. Mana dvēsele ir jau mājās, bet es vēl tikai skrienu..." Starp citu, arī mūsu trio The Shin nosaukums nozīmes ir: "atgriezties mājās" un "mājas sajūta". Dzīves traģikomisms, pasniegts ar labestīgu humoru, ir neiztrūkstošs Gijas Kančeli kino un teātra mūzikā, lielo esības drāmu atstājot simfonijām.

Neparastajā izstādē arī dziedāsiet?

Nevaru. Mēdz teikt: ja satiekas trīs gruzīni, divi no viņiem dziedās ļoti sparīgi. Es vienmēr esmu tas trešais… The Shin ir divi lieliski dziedātāji. Mamuka Gaganidze ir Kančeli īpaši iemīļots mākslinieks un šogad uzstājās arī autorkoncertā Stambulā.

Ar Kančeli esat tuvi draugi? Apciemojat viņu Antverpenē?

Nē. Viņš man ir maestro, tēvs no attāluma. Bet esmu labos draugos ar viņa dēlu Sandro - dizaina mākslinieku, kurš patlaban strādā skaņu ierakstu kompānijas ECM producentu komandā. Maestro neesmu sastapis bieži, taču tikšanās bijušas man liktenīgas. Tieši viņš uzlika uz īstajām sliedēm manu mūziķa karjeru. Es, jauns ģitārists, spēlēju simfoniskajā orķestrī, ko diriģēja Džansugs Kahidze. Manu likteni lēma solodziesma, ko dziedāja populārais aktieris Buba Kikabidze. Pēc koncerta maestro atnāca un apvaicājās: kā tu tur spēlēji? Atkārto vēlreiz! Nobijies kaut ko nospēlēju. Kančeli pateica: "Liels paldies!" un aizgāja, kā viņš tipiski mēdz darīt. Pēc pusotra gada zvanīja Sandro: tēvs sauc! Tālāk viss notika kā Holivudas filmā. Kančeli teica: "Es tagad aizbraucu no Gruzijas, vai strādāsi manā vietā ar režisoru Robertu Sturuu pie Trīsgrašu operas?"  Tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm: viens maestro nodeva mani otram maestro, un man sākās pieci pasakaini gadi Rustaveli teātrī. Taču Trīsgrašu opera pirmizrādi tā arī nepiedzīvoja, jo Gruzijā sākās pilsoņu karš… Šajos gados sapratu, ko teātrī nozīmē mūzika. Kad atbrauca Kančeli un šo to paskaidroja, tās man bija visnopietnākās meistarklases.

Ko viņš jums iemācīja?

Mūzikas nevajag par daudz! Pat tad, ja tā ir patiešām brīnišķīga. Jākoncentrējas uz vissvarīgāko: vienkāršību, skaidrību un dziļumu. Ar minimāliem līdzekļiem jācenšas pateikt maksimālo. Pirms uz Rietumiem devāmies arī mēs, Sturua iestudēja Jakoba evaņģēliju. Jakobs Gogebašvili (1840-1912) radīja gruzīnu ābeci, pats no tās bērnībā mācījos. " Tautai ir jāzina sava ābece, un dažreiz jāmācās sākt visu atkal no gala,"  teica Sturua. Bija visgrūtākais jaunās vēstures laiks, sākās liels emigrācijas vilnis, kas atbalsojās arī dziļi simboliskajā režijā: aktieri kā gājputni sēdēja uz skatuvei pārvilktiem vadiem. Mēs teicām, ka aizbraucam, taču ne uz ilgu laiku. " Tas ir par jums,"  teica Roberts Sturua par izrādes ainu, kurā puisēns sarunājas ar aizlidojošiem putniem: " Kurp jūs lidojat? - Uz siltajām zemēm. - Vai atgriezīsieties? - Jā, jā… - Nē, jūs neatgriezīsities…" Šī epizode man iespiedusies atmiņā uz mūžu.

Bija vilinošs piedāvājums, vai vienkārši bēgāt no posta?

Bija 1993. gads. Plosījās pilsoņu karš. Grasījāmies būt prom tikai īsu laiku, ātri izveidot karjeru un atgriezties. Tagad saprotu, ka man tas bija nepieciešams. Vajadzēja aizbraukt, lai vēl labāk saprastu, no kurienes esmu un kas man jādara. Bija ļoti grūti laiki, visi tiecās prom. Man bija sapnis izkārpīties, Rietumos ieelpot svaigu gaisu, saglabāt ģimeni un atgriezties jau ar dziļāku pasaules izpratni. Tā es visu šo laiku gatavojos atgriezties, nākamā gada novembrī būs pagājuši jau divdesmit gadi. Bet diriģents Džansugs Kahidze nekur nebrauca. Viņš teica: "Laikam esmu patoloģisks patriots. Nevaru dzīvot bez dzimtās Pļehanova ielas!"  Un tam nav nekāda sakara ar politiku.

Ko jums devusi eiropiskā dzīve sakārtotajā Vācijā?

Man tā bija iespēja iepazīt mūzikas dažādību: indiešu mūziku, flamenko, džezu. Lai gan dzīvoju Johana Sebastiāna Baha dzimtenē, tā jau ir pagātne, kuru Eiropa ir pazaudējusi.

Kur tieši jūs dzīvojat?

Štutgartē, Hēgeļa ielā.

Emigrācija Latvijai samilzusi ļoti sāpīgi. Arī Gruzijā?

Tā ir ļoti nopietna, īpaši skaitliski mazajām tautām. Tomēr es gribu redzēt glāzi puspilnu: gruzīni svešumā pēdējos gados ir atsākuši pulcēties un apzināties savas saknes. Sākumā visi centās adaptēties jaunajai dzīvei, bet tagad parādās kopīgas intereses un sakņu vilkme. Šī ir ļoti būtiska tendence. Gruzīnu kopienas vieno baznīca. Pērn jaunu gruzīnu pareizticīgo baznīcu atklāja Ņujorkā, tādas ir arī Vācijā - Diseldorfā un Minhenē. Tur skan gruzīnu valoda, un tā ir augsne, kur jauniešiem kļūst būtiska dzimtā kultūra. Viss nostājas savās vietās. Arvien biežāk dzirdu: mācīšos, nostabilizēšos, bet pēc tam vēlos atvērt filiāli, klīniku Gruzijā. Man ir sapnis atvērt Gruzijā mūzikas vidusskolu, kur mācītu pasaules mūzikas sistēmas un improvizāciju. Tā ir mūziķa radošā brīvība, izcils improvizētājs bija J. S. Bahs. Bet XIX gadsimtā mēs to pazaudējām. Tagad ir kultūru sintēzes laiks, taču trūkst sistemātiskās izglītības improvizācijā un ritma struktūrās. Sastopoties ar labu indiešu mūziķi, pēkšņi redzi, ka neko nespēj!

Jums ir klasiskā mūziķa bāze?

Vispirms ieguvu klasisko matemātiķa izglītību un pirmo reizi Vācijā nonācu, pateicoties Humbolta stipendijai par sasniegumiem matemātiskajā topoloģijā. Līdz pat padomijas sagrāvei ar to nodarbojos ļoti nopietni: pabeidzu aspirantūru, uzrakstīju disertāciju. Vienlaikus ieguvu underground skolu mūzikā, jo konservatorijā ģitāru nemācīja.

Iztikāt bez mūzikas skolas?

Tās vietā bija The Beatles ieraksti un brīvības gars, kas nāca no Rietumiem. 70.-80. gados līdz Gruzijai atskanēja Mailsa Deivisa un citu džezroka meistaru džezs. Protams, visvairāk sajūsminājos par ģitāristiem: Džonu Makloflinu, Pako de Lusiju, Džako Pastoriusu, Džonu Skofīldu, Petu Meteniju. Lūk, pasaule, kurā vēlējos nokļūt! Satiekot Skofīldu koncertā, kurā The Shin uzstājās kopā ar amerikāņu trompetistu Rendiju Breikeru, teicu: skolotāj, es jums pateicos par iedvesmas gadiem! Tagad jūsu mūziku mācu arī saviem skolniekiem. Viņš nosmējās: ko tu viņus tā moki?

Sajūsminājos par džezu, tomēr pats sāku ar klasisko ģitāru. Padomijā bija meistari, kurus liktenis sūtīja tiem, kuriem vajadzēja. Tāds bija Vladimirs Georgadze, viens no pirmajiem krievu klasiskās ģitāras skolas pamatlicēju skolniekiem un sekotājiem. Viņš pēkšņi ieradās Gruzijā un no rīta līdz vēlai naktij mācīja ģitāru Pionieru pilī! Nonācis viņa rokās, vingrinoties tur dirnēju caurām dienām, bet, kad atrādījos, viņš tikai noteica: tu vēl neesi gatavs, turpini! Tā istabiņa un situācija man pēcāk bieži rādījās sapņos. Senā pils un mūsu guru likās noslēpumaina pasaku pasaule, kā Tarkovska filmās. Skolotājs dzīvoja mākoņos, sievietes un ģimenes vietā viņam bija mūzika un skolnieki. Nākamais skolotājs bija konservatorijas docents, taču sirdī disidents un caur improvizāciju mācīja mums brīvību, uz ko ejams ilgs un grūts ceļš. Tādus vīrus vairs neesmu sastapis.

Ar ko Vācijā visgrūtāk sarast?

Manā bērnībā Gruzijā bija modē mācīties vācu valodu. Man to mācīja bērnudārzā, kura saimnieki bija vācieši, kuri Tbilisi dzīvoja paaudzēm jau kopš cara laikiem. To Vāciju, pat smaržu, ko tur izjutu, pēc tam meklēju, bet neatradu īstajā Vācijā. Likās, ka tai jābūt dziļai un senatnīgai kaut vai tāpēc, ka tur svinēja Ziemassvētkus. Tagad redzu tikai drupas. Dzīvodams zemē, kas pasaulei devusi Bahu, visu laiku sev jautāju: bet kur ir šī diženā nācija?! Ļoti reti sastopu tik talantīgus un vienlaikus loģiskus cilvēkus, kuros redzu Baha sekotājus. Tādu ir arvien mazāk un mazāk. Vācija, kuru tā mīlēju un mīlu, kļūst arvien mazāka, sīkāka.

Kas īsti ir zudis?

Augsne diženai domāšanai. Baha laika mūziķi improvizēja četrbalsīgas fūgas, bet šodien spēj domāt tikai vienā plaknē. Mūsdienu pasaule vairs nerada mūziķus, kas domā Baha dimensijā, un stipra Vācija nebūtu ērta šodienas pasaulei. Mēs, mazās tautas, lepojamies ar savu kultūru, bet pajautājiet jaunam vācu mūziķim, ko viņam nozīmē nacionālā kultūra, mūzika? Viņš saka - man tādas nav! - un studē Čikāgas blūzu. Bet būtu jāstrādā ar savām saknēm, taču kopš Hitlera ēras tās vairs nedrīkst mīlēt... Arī blūzam bez saknēm nav spēka, jo tu neredzi to sauli, kas Čikāgā.

Vieglāk dzīvot skaitļu pasaulē!

Reiz, gatavojot rakstu zinātniskam krājumam, ar kolēģiem matemātiķiem prātojām: cik cilvēku pasaulē mūs saprot? Nesaskaitījām pat duci. Tad ko es sēžu savā mazajā šūniņā Bābeles tornī, kurš jau grūst? Es pārorientējos no galvas uz sirdi. Arī no aprobētās klasikas izvēlos tikai to, kas trāpa sirdī. Ir jātiek skaidrībā, kas man ir svarīgi. Mūzikā mans adresāts ir nevis klausītāja intelekts, bet sirds. Man nevajag gudru sarunu par sarežģītām struktūrām. Mūzikā visdārgākais ir melodija. Tā tiek dota, taču mums nepieder. Tā nepieder pat ģēnijam. Ģēnijs ir tikai pārraidītājs, vadītājs. Rustaveli teica: tev paliek tikai tas, ko tu atdod citiem. Ko slēp, mēģinot paturēt, to tu pazaudēsi!

Provokatīvo laikmetīgo mākslu neatzīstat?

Jaunās mūzikas performancē Berlīnē, kur piedalījās mūsu bundzinieks, vissmagākais (burtiskā nozīmē!) esot bijis skaņdarbs, kurā mūziķi stiepa klavieres gar skatuvi, vienlaikus klaudzinot instrumenta korpusu (smejas). Arvo Pertā un Gijā Kančeli es redzu mūzikas glābiņu. Manuprāt, tā ir klasikas atgriešanās. Piedodiet, mūzika ir daudz svarīgāka par ekstravagantajām intelektuālajām spēlītēm! Daudz tīrāka. Sirds ir vissvarīgākā adrese. Ja mūziku nevar sajust ar sirdi, ir jādomā, kas vispār notiek. Redzot, kā Džimijs Hendrikss sadedzina savu ģitāru, man tas likās kā publiska pašnāvība. Instruments un meistars ir vissakrālākā saikne. Instruments piedzimst, kad meistars to izgatavo, un atdzimst vēlreiz, meistara - mūziķa - spēlēts. Publikas acu priekšā sadedzinot ģitāru, Hendrikss bija gladiators, kurš nogalina pats sevi. Meistara pašnāvības rituāla skatītāju sejās, par laimi, ieraudzīju nevis prieku, bet šausmas.

Jums ir daudzas vai tikai viena mīļotā ģitāra?

Vairākas, taču īpaši godāju sava skolotāja Georgadzes ģitāru. Ar to esmu palicis Gruzijā, tā mani gaida mājās Tbilisi, kur dzīvo mūsu meitas. Sadarbībā ar meistaru Vācijā esam radījuši jaunu Zazas ģitāras modeli, uz kuras var spēlēt visu, sākot ar klasiku un beidzot ar flamenko, džezu un roku. To jau spēlē mani audzēkņi, interese aug.