Latvijas Nacionālās operas sezona ir beigusies, un vasaras režīmā mūzikas Baltais nams atvērts tikai ekskursijām. Tieši īstais laiks palūkot nākotnē, šoreiz ar vidusskolu jauniešu acīm, kuri Operas rīkotajā konkursā atklāti pauda, kāpēc viņi apmeklē vai neapmeklē operu, kas viņus tajā spētu ieinteresēt, kas šķiet nesaprotams un pat atbaida.
Konkursu Ceļojums uz Operu 9.–12. klašu skolēniem LNO šopavasar rīkoja nolūkā ieinteresēt par operas mākslu. Vispirms bija jāaizpilda aptaujas anketas. Trīsdesmit labāko atbilžu autorus uzaicināja uz Žorža Bizē Karmenas izrādi. Par izrādi rakstīto eseju konkursā galveno balvu, ceļojumu uz operas zemi – Itāliju –, saņēma Ieva Ozola no Aizputes vidusskolas un drosmīgi kritiskais Ģirts Kustovs no Rīgas Vakara ģimnāzijas. Teātrim iesūtītās 96 anketas no visas Latvijas atklāj realitāti par jauno cilvēku attiecībām ar operas mākslu. Par to stāstot, ar LNO vienojamies jauniešu vārdus neatklāt.
Nesvarīgajam jāstāv pāri
Daļa jauniešu neslēpa, ka līdz šim Operā nav spēruši kāju. Kāpēc? Visbiežāk minētais iemesls – ģimene to vienkārši nevar atļauties. Īpaši tas attiecas uz laukiem un mazpilsētām, jo biļešu iegādei jāpieskaita ceļa izmaksas, turklāt, atbraucot ar sabiedrisko transportu, Rīgā visdrīzāk būs arī jānakšņo… Viens no šķēršļiem esot arī "pareizo kompanjonu atrašana un laika izbrīvēšana".
Viens no atslēgas jautājumiem bija: kādu jūs vēlētos redzēt Latvijas Nacionālo operu nākotnē? Atbildes saņemtas pārsteidzoši dažādas: "Kāpēc mainīt ko tādu, kas mums ir tik unikāls? Rodas pat sajūta, ka operas namam ir kāds noslēpums, ko neviens nekad neuzzinās", "Opera ir skaistuma, cēluma un klasikas iemiesojums. Tai nav jāpakļaujas katram modes niķim, tai jāstāv visam nesvarīgajam pāri". Šiem viedokļiem oponē vēlme repertuārā ieraudzīt ko jaunu, "ar to domājot nevis tautā zināmās izrādes, bet gan kaut ko mūsdienīgu, ko, piemēram, būtu sarakstījis kāds jaunietis". Pie viena ierosināts, ka šādas operas iegūšanai derētu sarīkot konkursu.
"Es ceru, ka arī nākotnē Latvijas Nacionālā opera saglabās savu majestātisko, nesatricināmo skaistumu, prasmi tik nevainojami lieliski savienot moderno un klasisko!" apgalvo vidusceļa piekritēji. Taču arī viņi vēlas, lai Operas repertuārs kļūtu daudzveidīgāks un biežāk mainītos: "Tad cilvēki, kuri apmeklē LNO, varētu ienirt modernismā un tajā pašā laikā neaizmirstu par klasiku."
Popzvaigzne līdzās primadonnai
Jaunieši uz LNO skatuves vēlētos redzēt ne tikai izcilus dziedātājus, bet arī viņu dialogu ar pazīstamām popkultūras un rokmūzikas personībām. "Viens dzied operu, taču otrs atbild popmūzikas stilā. Tas parādītu to, cik pasaule ir dažāda, taču galu galā mēs visi esam vienoti. Ir maz jauniešu, kas zina Latvijas operdziedātājus, bet, ja viņi redzēs, ka operā piedalās arī, piemēram, Lauris Reiniks, tas noteikti piesaistītu," norāda kādas anketas autors.
Vidusskolēni ir gana daudz lasījuši un redzējuši, lai vēlētos Operā redzēt ne tikai pēc klasisku literāro darbu motīviem radītas izrādes, bet pat iestudējumus, kas veidoti pēc tādiem populāriem literārajiem darbiem kā Mārgaretas Mičelas romāns Vējiem līdzi vai visa Astridas Lindgrēnes radītā bērnu literatūra un Aleksandra Dimā romāns Grāfs Monte Kristo, "jo viņi [romāna varoņi] parāda, ka mīlestība ir stiprāka par meliem, šaubām un likteņa netaisnībām". Kāds vēlētos redzēt uzvedumu pēc Alfreda Amendas grāmatas Apasionāta motīviem, jo "dramatiskais darbs par izcilā komponista Ludviga van Bēthovena dzīvi ir stāsts par mīlestību, ziedošanos, ģimenes attiecībām".
Sventes kalna uzbrukums
"Tā būtu ļoti laba, saistoša, krāšņa un skaista opera," kāda jauniete aizstāv ideju operā vēstīt par Vējiem līdzi galvenās varones Skārletas O’Hāras vitālo dabu. Vēl citam operā gribētos sekot līdzi Agatas Kristi krimināldetektīvu varoņa spoži intelektuālā izmeklētāja Erkila Puaro gaitām Austrumu ekspresī. "Galvenais operas solistu uzdevums būtu parādīt varoņu raksturus, viņu emocionālo pārdzīvojumu, kad viņi vēro, kā Puaro tuvojas viņu noslēpuma atrisinājumam," stāsta idejas autors/-e. Taču uzmanības pavēnī nav atstāti arī mūsu nacionālās literatūras hiti, piemēram, Sprīdītis un Kaķīša dzirnavas.
"Protams, varētu minēt kādu populāru filmu, piemēram, Titāniks, tomēr uzskatu, ka vecās labās latviešu pasakas, kuras dažreiz pat piemirstam slaveno darbu ēnā, ir pelnījušas muzikālu, profesionālu atdzimšanu ne tikai uz skolu skatuvēm, kur tās iestudē klašu kolektīvi. Dzīvnieku tēlus varētu pārvērst par cilvēkiem un tā pasaku padarīt par pieaugušo dzīvesstāstu, kur galveno varoni sit dzīves līkloči un tuvo cilvēku duncis mugurā," iesaka kādas anketas autors.
"Kurš gan cits izvērsīs mūsu kultūras mantojumu, ja ne mēs paši?" piebalso domubiedrs, kurš tāpat vēlētos LNO vairāk redzēt latviešu literāros darbus. "A. Bela romāns Cilvēki laivās būtu labs operas libreta pamats, kas spilgti atspoguļo mazas tautas centienus saglabāt savu identitāti. Blakus Jonatana un Helēnas mīlestībai noris cīņa pret Sventes kalnu. Svente ir simbolisks tēls, kas varētu ietvert visu negatīvo: svešu varu, savtīgumu, naudas kāri, lētticību… Romāna tēma ir aktuāla arī šodien. Nepareizie lēmumi var tautu pazudināt. Sventes kalns lēnām apber arī Latvijas pilsētas, jo daudzi aizbrauc, vēlēdamies dzīvot labāk. Daudzi vienkārši ļaujas laika, politikas, savtīguma straumei, jo ir liels pārbaudījums nepazaudēt sevi un būtiskās vērtības sīkos aprēķinos." Operai jāatklāj, ka stāsts nav tikai par kuršiem, bet par jebkuru tautu, kuru var skart vēstures straume.
Vairāk mūsdienu dzejas
Kāds trāpīgi ievērojis, ka operu sižetos bieži vien beigas ir negaidītas un traģiskas, gluži kā Rūdolfa Blaumaņa novelēs. "Taču kāpēc gan neveidot operu no dzejas? Ojāram Vācietim ir lieliski dzejoļi, kurus var pārvērst burvīgās ārijās." No mūsdienu latviešu dzejniekiem jaunieši izvēlētos iestudēt Arvja Vigula, Arta Ostupa un Jāņa Rokpeļņa dzejas motīvu ainas, jo tās ir blīvas ar operai nepieciešamo spriedzi, saasinājumu, jūtu un prāta konfliktu. "Ir svarīgi atcerēties, ka mūsdienu latviešu dzeja nesākas un nebeidzas ar 70. un 80. gadu Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa liriku un Latvijā arī mūsdienās ir daudz brīnišķīgu dzejnieku, kas spēj uzrakstīt kvalitatīvu, lielisku dzejprozu." No jaunākās latviešu prozas savukārt izvirzīts Ievas Melgalves Mirušie nepiedod, kas ievelk maģiskā fantāzijas pasaulē.
Operas un baleta izrādēs vidusskolēni labprāt sastaptu filmu varoņus – Zirnekļcilvēku, Betmenu un misteru Bīnu. Nebēdājot, ka tas novestu mūzikas Balto namu drošā bankrotā, kāds pat ierosina vienā iestudējumā sapulcēt pasaulslavenās Holivudas zvaigznes, tostarp Džimu Keriju un Dženiferu Lopesu, un pat piedāvā libretu. Cits kino fans vislabprātāk redzētu franču, poļu un čehu jaunā viļņa filmu pārnesumus uz mūsdienu operas skatuves, šo to no zviedru režisora Ingmara Bergmana cilvēka ciešanu atainojuma (slimības, nāves, vientulības traģisms).
XXI gadsimta karš
Lūk, doma, kas radusies šodienas pasaules dramatisko aktualitāšu kontekstā: "Es labprāt skatītos operu, kas balstīta uz patiesiem notikumiem un liktu man apstāties un padomāt. Tāpēc man vienmēr patikuši sižeti, kas atspoguļo dzīvi kara laikā. Tie ir ļoti nopietni, bieži vien bez laimīgām beigām, taču vienmēr liek citādāk paskatīties arī uz savu dzīvi." Tāpēc operu varētu iestudēt pēc Annas Frankas dienasgrāmatas motīviem vai Džona Boina grāmatas Puisēns svītrainā pidžamā. "Ja ņem vērā to, ka mūsdienu pasaule īpaši nevēlas iedziļināties citu problēmās, varbūt šāds sižets īpaši neuzrunātu skatītājus. Aktualizējot žanru, uz operskatuves varētu attēlot, piemēram, notikumus Ukrainā." Noteikti vajadzīgs mīlas stāsts, cēlas jūtas, kuras nav lemts piepildīt. Jābūt arī pretējiem spēkiem, kuri ar ledainu vienaldzību izjauc ierasto, mierīgo dzīvi. "Varētu epizodiski rādīt ļauno vadoni, viņu kariķējot vai kā citādi padarot smieklīgu (vienalga, vai tas būtu Hitlers vai Putins. Varbūt pat vienkārši abstrakts ļaunais vadonis). Visus šos tēlus var lieliski un dažādi parādīt mūzikā – tie ir kontrastējoši un spilgti."
Viens no aptaujātajiem uz operas skatuves vēlētos redzēt latviešu režisora Ivara Zviedra filmas Dokumentālists galveno varoni Intu: "Filmā atainots īsts parasta cilvēka dzīves ritējums, ikdienas dzīve. Un izvēlos šo tēlu ne tāpēc, ka viņa tur runāja necenzētos vārdos, bet tāpēc, ka Inta bija skarbās dzīves upuris – pārcietusi pārāk daudz."
Nūģītis Stikla kalnā
Iespējams, dzirdējuši stāstu par kādreizējiem Arvīda Žilinska operas Zelta zirgs panākumiem, arī šodienas jaunieši vēlētos redzēt Saulcerīti un Antiņu no pasakas par Stikla kalnu. "Var šķist, kas gan tur var būt interesants? Gribu pārliecināt par pretējo. Saulcerīte nav vis kāda princese, bet gan populārākā meitene skolā, Antiņš nav trešais tēva dēls, bet gan nabaga atstumtais un klusais klases "nūģītis". Stikla kalns? Sudraba, zelta un dimanta zirgi? Nu nē, šī ir mūsdienu pasaka. Antiņš brauks ar riteni, mašīnu un visbeidzot ies kājām. Saulcerīte sēdēs savas augstprātības kalnā, no kura Antiņš centīsies to izpestīt. Antiņam būs arī jācīnās ar sliktajiem čaļiem un mīļotās augstprātību. Tā būs jauniešu opera. Būs arī smēķēšana, izvirtība, zāles pīpēšana un alkohols. Patiesa mīlestība. Tā nebūs parasta opera. Tā būs neērtā opera," raksta kāds spurains domātājs.
Kāpēc gan uz operas skatuves neparādīt mūsdienu cilvēka un jau labi pazīstamo tēlu – Lāčplēša, Sprīdīša, Antiņa – satikšanos? Viņi strīdētos, kā atvērt noslēpumainu lādi: senie tēli sacītu, ka lādi var atvērt tikai ar senajām gudrībām, bet mūsdienu cilvēki uzskatītu, ka ar tehnoloģijām veiksies labāk. Tautas spēku un vienotību simbolizētu sadarbība, meklējot vidusceļu starp senajām gudrībām un tehnoloģiju attīstību.
Ja nomestu smago nastu
Liela sabiedrības daļa, īpaši jaunieši, uzskata, ka opera ir neinteresanta un pārāk sarežģīta, tāpēc konkursa dalībnieki iesaka vairāk rīkot izglītojošus pasākumus dažāda vecuma grupām, īpašu uzmanību pievēršot bērniem. "Atceros Putnu operu, uz kuru mamma mani aizveda, kad biju pavisam maza. Toreiz vislabāk man patika krāšņie tērpi. Par operas mākslu neko nezināju, bet sēkliņa bija iesēta," atceras vidusskolniece, kura šopavasar beidzot noskatījusies "īstu operu".
Nākotnē jaunieši gribētu LNO redzēt atraktīvāku: tādu, kas iet pie cilvēkiem, rīkojot daudz pasākumu ārpus teātra ēkas. "Daudziem opera liekas kaut kas smags, grūti panesams. Kā būtu, ja opera nomestu no saviem pleciem to nastu un kaut vai padejotu nedaudz?"
Daudzi jaunieši uzskata, ka opera – tas ir garlaicīgi. Tieši tāpēc viens no aptaujātajiem vienaudžiem raksta: "LNO nākotnē vēlētos redzēt kā jauniešu brīvdienu galamērķi." Iespējams, pieradināšanu pie operas varētu sākt ar mūziklu vai opereti. Paredzot, ka teātros vairs nebūs robežu starp skatuvi un zāli, tiek pieļauts, ka tas ļaus vairāk izjust emocionālos pārdzīvojumus.
Epiloga vietā
Vai vidusslāņa cilvēks vispār var atļauties aiziet (aizbraukt) uz operu? "Klasiskajām vērtībām jābūt pāri ikdienas pelēkajai miglai, taču mākslai vajag arī publiku, kas to bauda. To var viegli pazaudēt, ja skolēniem trūks iespēju redzēt šīs mākslas vērtības. Es mācos Aizputes vidusskolas 10. klasē kopā ar vēl 25 klasesbiedriem. No viņiem tikai pieci kaut reizi mūžā ir pabijuši operā. Pārējiem tā liekas kaut kas nesaprotams, jo kolektīvam braucienam uz operu trūkst līdzekļu. Un veidojas apburtais loks: "Es nezinu, jo neesmu tur bijis, un neesmu tur bijis, jo nevaru atļauties samaksāt par biļeti un ceļu." Tādi uzskati varētu būt daudziem. Vēlos, lai tas mainās," šāds vēstījums nācis no Aizputes.
"Būtu brīnišķīgi, ja atrastu sponsorus lauku skolu bērnu braucieniem uz LNO – tā, kā tas ir ar Leļļu teātri, kur ir ļoti dārgas biļetes, bet mūsu skolas sākumskolas klašu bērni jau bija uz izrādi Divas Lotiņas, un vēl divas klases brauca aprīlī. Teātra biļetes apmaksāja Saeima, bērni maksāja tikai par ceļu un apskatīja Rīgā vēl daudz ko citu." Tā kā nav liegts pafantazēt, piedāvātas arī vienkāršas idejas, lai ieinteresētu: izrāžu starpbrīžos rīkot konkursus, uzdodot jautājumus par 1. cēlienu un dodot iespēju laimēt biļetes uz kādu citu LNO izrādi; rīkot interesantas atrakcijas bērniem, lai starpbrīžos viņi negarlaikotos un nerastos vēlme doties mājās.