Rīgā pēdējā laikā reti dzirdamais Berlīnes filharmoniķu mūziķis Gunārs Upatnieks būs solists igauņu ievērojamā simfoniķa Eduarda Tubina (1905–1982) Kontrabasa koncerta atskaņojumā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 90. jubilejas sērijas ceturtajā lielkoncertā. To 26. novembrī Lielajā ģildē diriģēs Olari Eltss, kurš no 2001. līdz 2005. gadam bija LNSO galvenais diriģents. Patlaban viņš ir Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents un pagājušajā sezonā debitējis ar Leipcigas Gewandhaus orķestri.
Koncertā skanēs arī Gustava Mālera Piektā simfonija, kuru mēdz dēvēt par komponista mīlasdziesmu un kuras daļa Adagietto guva lielu popularitāti kā Lukīno Viskonti filmas Nāve Venēcijā skaņu celiņš, kā arī Santas Ratnieces skaņdarbs Glittering Promenade, kas 2005. gadā pirmatskaņots Berlīnes filharmonijā un Latvijā līdz šim nav skanējis.
Berlīnes filharmoniķos Gunārs Upatnieks spēlē jau sesto sezonu. Viņš ir arī Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra regulārs viesmūziķis, aizrautīgs kamermūziķis un Hansa Eislera Berlīnes Mūzikas augstskolas viesdocētājs. Eduarda Tubina 1948. gadā radīto Kontrabasa koncertu Gunārs Upatnieks un igauņu diriģents Olari Eltss jau atskaņojuši 2014. gada novembrī Tallinā kopā ar Igaunijas Valsts simfonisko orķestri. Sadarbība ar Olari Eltsu kontrabasistam izrādījusies ļoti laba, tāpēc viņš priecājas par iespēju tikties LNSO koncertā.
Šeit ir smagums
Koncertžanra opusu kontrabasam ar orķestri vēl joprojām nav daudz. "Es domāju, ka pilnīgi noteikti šis ir Baltijas valstu mūzikā nozīmīgākais sacerējums kontrabasam ar orķestri. Muzikāli tas labi atspoguļo laiku, kad tika rakstīts – uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Brīžiem tas skan militāri, savukārt melodiskajās vietās – saldsērīgi," Gunārs Upatnieks raksturo Eduarda Tubina Kontrabasa koncertu. "Tas ir patiess savā vienkāršībā. Vienlaikus – fiziski ļoti sarežģīts, jo kontrabasistam ir jāspēj pastāvēt pret ļoti biezo, masīvo orķestra instrumentāciju. Runājot par caursišanas spēju, manuprāt, tas ir pats sarežģītākais koncerts, lai ar nieka kontrabasu tiktu cauri visai grandiozajai orķestra masai līdz klausītāja ausij."
Tubins šo darbu rakstījis kādam, kurš instrumentu spējis pacelt jaunā līmenī. "Te nav runa par tehniku, par Botezīni koncerta vai citos darbos sastopamo virpināšanu uz kontrabasa. Te ir smagums. Emocionāli to jūtu visādā ziņā: gan kā tikko pagājušā kara smagumu, gan to, kas nospiedis pašu komponistu emigrācijā (sākoties Otrajam pasaules karam, Tubins emigrēja uz Stokholmu – I. L.). Skaņdarbā viscaur var dzirdēt, ka tas nav rozēm kaisīts, saulains ceļš mūzikā."
Gunārs Upatnieks stāsta, ka liela nozīme Tubina opusa tapšanā bijusi tolaik ļoti slavenajam igauņu kontrabasistam un komponista draugam Ludvigam Juhtam, kuram tas veltīts un kurš bija tā pirmatskaņotājs. "Ludvigs Juhts bija mācījies Berlīnē un spēlējis vairākos orķestros Vācijā, Skandināvijā un ASV, Bostonas simfoniskajā orķestrī, kur atstājis lielu iespaidu uz pašu Sergeju Kusevicki. Domāju, ka viņš bija tas džeks, par kuru Tubins varēja gavilēt: beidzot man ir kontrabasists, ar kuru kopā varu mūzikā pateikt visu, ko gribu, nevis visu samazināt, lai tikai dzirdētu kontrabasu. To izturēt līdz galam ir diezgan liels izaicinājums," mūziķis atzīst.
Nekad nav garlaicīgi
Piecos darba gados Berlīnes filharmoniķos iegūto Gunārs vērtē kā rutīnu šī vārda labajā nozīmē. "Labākais, kas tajā ir, – ka pie visas lielās slodzes varam vēl pagūt spēlēt kamermūziku un solo. Tas, ka tev ir iespēja uzturēt sevi formā, mākslinieciski attīstīties. Tas uztur orķestri tik augstā līmenī, un tāpēc orķestra kopskaņa ir pasaulslavena." Gunārs Upatnieks to uzskata par lielu plusu, jo zina, ka Vācijā ir daudz orķestru, kur mūziķiem nav brīvā laika, nav vietas izaugsmei. "Zinu daudzus mūziķus, kuri ir pārguruši un iztukšoti orķestra ikdienas darbā," saka Gunārs.
"Mēs ģimenē audzinām divus mazus bērnus. Evelīnai tūlīt būs pieci, Lūkasam ir divi gadi. Laika ir maz, tomēr šad un tad spēlēju arī solo un joprojām esmu aktīvs kamermūzikā. Tikai ne tik ļoti, kā gribētos," mūziķis neslēpj. Tagad mazie jau pa naktīm guļot mierīgi, taču vēl pavisam nesen, viņam naktīs neizguļoties, mēģinājumi un spēlēšana bijusi kā pustransā. Tomēr jau pērn Gunārs orķestra kolēģus sapulcēja stīgu kvintetā, kurš Liepājā uzstājās koncertzāles Lielais dzintars kamermūzikas zāles atklāšanā.
Berlīnes filharmoniķos ir daudz kamermūzikas vienību, un menedžments to atbalsta: mūziķi iesniedz savas idejas, un komisija skatās, kur tās varētu izmantot. "Tas ir dabiski izveidojies laika gaitā, jo mums ir prieks muzicēt ar kolēģiem. Muzikālā domāšana mums ir līdzīga, un tu vienmēr zini, kādu atdevi un māksliniecisko līmeni vari sagaidīt. Mums labi saskan kopā. Kāpēc veidot kvartetu ar mūziķiem, kurus īsti nepazīsti?"
Gunārs izstāsta, ka arī Berlīnes filharmoniķu Lieldienu festivālā, kuru savulaik nodibināja Herberts fon Karajans un kas tagad ik gadu notiek Bādenbādenē, visas trīs nedēļas uzstājas ne tikai orķestris, bet arī daudzi tā kameransambļi: "Visa pilsēta tiek pieskandināta – baznīcās, viesnīcās, visur, kur vien var skanēt kamermūzika."
Garlaicība un vienveidība Berlīnes filharmoniķos neiezogoties. "Darbs ir ļoti piepildīts un jaunu, patīkamu izaicinājumu pilns. Mūsu galvenais diriģents Saimons Retls ir īpaša personība savas harismas, labvēlīgā starojuma un zināšanu dēļ. Viņš nav slavens tāpēc, ka tikai labi taktē, ar tādu diriģentu nav garlaicīgi. Es vienmēr gaidu gan Marisu Jansonu, gan Andri Nelsonu, un ir patīkami, ka visā orķestrī ir lielas simpātijas pret abiem latviešu diriģentiem. Ar lielu interesi gaidu mūsu pirmo tikšanos 2017. gada martā Bādenbādenē ar pašreizējo Bavārijas Valsts operas galveno diriģentu Kirilu Petrenko, kurš no 2018./2019. gada sezonas būs mūsu orķestra galvenais diriģents. Pavasarī Bādenbādenē mums kopā ar Saimonu Retlu būs Toska, un vai zināt, kas būs titullomā? Kristīne Opolais," uzsver Gunārs Upatnieks.